“Ir pagājuši 2000 gadi, bet cilvēks joprojām grib maizi un izklaides.” Saruna ar Leonīdu Lencu 6
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad “Spēlmaņu nakts” balvu “Par mūža ieguldījumu teātra mākslā” saņems režisore Māra Ķimele un M. Čehova Rīgas Krievu teātra vadošais aktieris, Latvijas Puškina biedrības priekšsēdētājs LEONĪDS LENCS.
Par Leonīdu Lencu pamatoti teikts, ka viņš ir viens no tiem mūsu kultūras cilvēkiem, kas vārda tiešā nozīmē cēluši garīguma, sapratnes un iejūtības tiltu starp cilvēkiem un tautām.
Dzimis Sibīrijā, kur izsūtījumā satikušies viņa vecāki, viņš ar saknēm daudzu paaudžu garumā ieaudzis Latvijas zemē.
Leonīds Lencs ir strādājis kopā ar visdažādāko mākslas principu režisoriem – Oļģertu Kroderu, Romānu Kozaku, Viesturu Kairišu, Elmāru Seņkovu u. c. M. Čehova Rīgas Krievu teātrī nospēlējis vairāk nekā 130 lomas – par iestudējuma garīgo centru kļuvis tiklab Leonīda Lenca tēlotais klaidonis Antonio izrādē “Lai lāsts pār abām jūsu dzimtām”, kā augstdzimušais Kents Šekspīra “Karalī Līrā”, dakteris Dorns Čehova “Kaijā” un Kurts Strindberga “Nāves dejā”.
Ilgus gadus viņš vadījis “Latvijas Radio 4” programmu “Literārās pastaigas”. Leonīds Lencs bijis arī viens no ievērojamākajiem Indrānu tēva iemiesotājiem Latvijas teātra vēsturē.
Vai jutāties pārsteigts, kad uzzinājāt par nozīmīgo nomināciju?
L. Lencs: Biju gan pārsteigts. Pēkšņi piezvanīja mūsu teātra direktore Dana Bjorka un teica, lai atnāku pēc nedēļas, būšot maza “surprīze”. Gaidīju, nekas skaidrāks nekļuva, tad pats aizgāju uz teātri un jautāju: “Nu, kas tad par “surprīzi”?” Tad, lūk, teātrī arī visu uzzināju.
Mācījos vēl vecajos laikos un no saviem pasniedzējiem īpaši gribu pieminēt Veru Baļūnu un Arkādiju Kacu – starp citu, viņš vēl ir dzīvs, nākamgad svinēs 90. jubileju un jau vairāk nekā trīsdesmit gadus dzīvo Maskavā. Tas bija laiks, kad grāmatas rakstīja rakstnieki un lasītāji tās lasīja.
Taču tagad tās saraksta paši lasītāji un neviens vairs nelasa… (skumji smejas).
To pašu varētu teikt par mūsdienu režiju un aktiermākslu. Tas sasaucas ar Arkādija Kaca teikto: “Varbūt savos izteikumos par teātri esmu pārāk patētisks, taču laiks ir tik nekaunīgs, ka kaunēties par to negribas.”
Kāds jums bijis šis laiks bez skatītājiem?
Skumu. Skumstu un vēlreiz skumstu. Tāpat kā mēs visi. Arī pašlaik liela Rīgas Krievu teātra trupas daļa vēl nav atsākusi darbu (saruna notika īsi pirms ārkārtējās situācijas sākuma. – D. J.). Senāk zāles bija pilnas ar skatītājiem.
Aktiera darbs ir grūts, tā tikai liekas: iemācies tekstu, ej un runā. Apgūstot lomu, spēlējot skatītājiem, patiesībā tā ir emocionāla elle, kurai jāiziet cauri. Aktierim ir ļoti svarīgi, ka jūt līdzi viņa spēlei.
Mūsu spēks nāk no tā iekšējā kodola, ko nevar nopirkt, to var tikai iedzīvināt un attīstīt. Tā ir mana dvēsele un sirds, ko izpaužu lomās, un tikai tad varu cerēt, ka būs izdevies mākslas darbs. Aktiera spēles kodols slēpjas viņa dvēselē.
Es vienmēr izrādei tuvojos un to izjūtu ar sirdi, prātu un dvēseli. Varbūt vissvarīgākais brīdis ir tās dažas minūtes, varbūt pat sekundes klusuma zālē; kādas asaras, līdzjūtība.
Kas cilvēkā ir garīgais un kas – vienkārši cilvēcīgais?
Pat nezinu, par ko mūsu dvēsele tagad ir pārvērtusies, ja vispār vēl atrodama. Katrs jau saredz tikai to, kas ietilpst viņa paša dzīves skatījumā. Viss atkarīgs no mūsu personīgās izvēles, un šī izvēle saskaņojas ar mūsu atmiņām, godaprātu, dvēseli.
Kādā laikmetā jūs vislabprātāk dzīvotu?
Protams, Puškina laikā – gribētos kaut pa spraudziņu, atslēgas caurumu ieraudzīt tos laikus! Puškinu iemīlēju jau skolas solā, tāpat – arī Ļermontovu. Atceros, biju iemācījies daudzus dzejoļus, tos skaitīju, un skolotāja jautāja, vai esmu saslimis, vai man temperatūra, ka tāds sasarcis.
Atbildēju – nē, man tik ļoti patīk šī dzeja! Laikam bija lemts kļūt par aktieri. Puškina dzeja atver skatītāju sirdis gan Latvijā, gan Krievijā. Man vispār ļoti svarīgas ir tikšanās ar interesantiem cilvēkiem – dzejā un dzīvē.
Šķiet, ka dzejā mēs šķērsojam neredzamo līniju, kas atdala laicīgo, pārejot no mūžīgā uz būtisko. Puškins, Ļermontovs, Jeseņins, Brodskis… Viņi ir viscienīgākie sarunu biedri!
Katra tikšanās ar viņu dzeju ir gan atklājums, gan atmiņas par cilvēkiem, kuri mums atstājuši mantojumā gaišus žēlsirdības un mīlestības pilnus ideālus.
Kā domājat, kāpēc mēs nemācāmies no vēstures kļūdām?
Bet vēsture jau tieši sastāv no kļūdām. Jo gan tauta, gan katrs cilvēks dzīvo, aizmirstot par kļūdām, pārpratumiem un savstarpējo nesaprašanos. Tās ir ļoti cilvēcīgas lietas. Arī, runājot par mums, mūsu zemē – kā var dzīvot, nesaprotot vienam otru?
Tā rodas pārpratumi, arī nesaprašanās starp latviešiem un krieviem. Zelta vērti ir mirkļi, kad viens otrā ieklausāmies, viens otru izjūtam, varam par kaut ko vienoties. Cilvēks jau visur ir cilvēks, jebkurā valstī.
Savstarpējām attiecībām vajadzētu būt balstītām kultūrā, savukārt kultūra nedrīkst būt atdalīta no pašas dzīves, no dziļas izpratnes, mijiedarbojoties kultūrām dažādu tautu starpā. Jebkuru tautu vajadzētu vērtēt pēc tās visaugstākajiem ideāliem.
Šodien kultūra gan vairs nemaz nav tāda kā kādreiz. Šodienas kultūra ir viegla, meklē pēc smieklīgā, kultūras līmenis visu laiku samazinās. Tas, ko mūsdienās sauc par kultūru, bieži ir maznozīmīgs, un te domāju gan literatūru, gan mākslu, gan glezniecību.
Manuprāt, brīžam tas pat kļūst bīstami. Mums būtu jāatgriežas pie saknēm, pamata, jo, ja nav sakņu, nav arī augļu. Mūsu kultūras ir tik bagātas – ar tradīcijām, valodām, jau pateikto. Senā tautu dvēsele būtu gudri jāiedzīvina mūsdienās.
Kāda loma mākslai ir ideālā valstī? Kāda loma mākslai ir Latvijā?
Valsts ir izveidota cilvēkam, arī likumi tiek radīti viņam, ikvienam no tautas. Sabiedrībā ir nepieciešams noteikts vērtību mērs, jo svarīgākā nav pati valsts, bet cilvēki, kas tajā dzīvo.
Čehovs, kura vārdā nosaukts mūsu teātris, ir teicis: “Es neticu abstraktiem jēdzieniem, ticu atsevišķiem cilvēkiem. Saredzu glābiņu personībās, viņu spēkā, kaut gan tādu ir maz.”
Čehovs iestājās par to, lai cilvēkus vadītu kopējā tēvzemes balss, ne pašlabums. Mūsu dzīve ir tik pārpilna ar izlikšanos, sliktu aktierspēli nevietā.
Un tā visa ir tik daudz, ka pārstājam izjust un saprast, kas ir īstenība un kas – tikai egoistiska spēle, kur slēpjas oriģināls un kur – tikai pakaļdarinājums.
Kādas mūsdienu vērtības jūs tomēr gribētu nosaukt?
Ir pagājuši divi tūkstoši gadu kopš mūsu ēras sākuma, bet cilvēks vēl joprojām risina tos pašus jautājumus, proti – pieprasot maizi un izklaides. Par to liecina arī mūsdienu izrādes, kas interpretē klasiku.
Kādēļ ir vajadzīgs no tās taisīt kaut kādu parodiju? Ja tev ir citi uzstādījumi, raksti pats savu lugu un pats to iestudē! Bet izķēmot klasiku… Dzīve jau tāpat ir pārpilna ar ķēmošanos.
Piemēram, pieminot Blaumaņa “Indrānus”. Tur ir viss: ģimenes un nacionālās vērtības, sociālie slāņi, jautājums par dvēseliskumu un darba tikumu. Mūsdienās tas izzūd.
Tagad pat – ja reiz saka, ka maska ir jāvalkā, tad taču tā ir jāvalkā, nevis jāņirgājas. Ja reiz izdots likums mūsu visu veselības labā, tas ir jāievēro. Visiem.
Dzīvei jābūt cīņai par cēlajām vērtībām mūsos, mums būtu jātiecas pēc kultūras zelta, nevis pēc ikdienas šova. Par to runāja arī Puškins. Ja mūsos nav tieksmes pēc cēlā, tad ir jārēķinās ar sekām.
Viss šajā pasaulē atkārtojas, reiz jau bija arī tā saucamā spāņu gripa. Cīnoties par mūsu cilvēktiesībām, nedrīkstam aizmirst arī par mūsu pienākumiem.
Nezinu, reizēm man liekas, ka vairs nespējam saprast, vai šobrīd dzīvojam kara vai pēckara laikos. Ja man jau nebūtu tik daudz gadu un es nebūtu ieguvis jau noteiktu dzīves pieredzi, tad tā neteiktu. Bet par to bieži aizdomājos.
Vai nav biedējoši iedomāties, ka viss atkārtojas?
Tas ir liktenis. Un mēs kā akli ejam tam pretim. Mūsdienu rakstnieki un mākslinieki izliekas esam ģēniji, un pārējie tikai applaudē. Pat nenojaušam, ka māksla un literatūra var būt arī nelietīga. Mums ir jāatgriežas pie vērtībām, jo bez atmiņas, bez sirdsapziņas nav cilvēka.
Izredzētie dzimst tikai reizi gadsimtā.
Atceros vārdus, tikai nav prātā, kurš tos teicis: “Cilvēkam nav jāapmirdz visa pasaule, pietiks, ka viņš pats kļūs par mazumiņu gaišāks.”
Tas ir trāpīgi pateikts. Mūsu glābiņš būs garīguma atjaunošana, bez tā mēs pazudīsim. Viss ir mūsos pašos. Nav jāmeklē svešas tantes un onkuļi, katram pašam sevī ir jāatrod tas kodols, kurš ļaus tev būt vismaz par cilvēku.
Puškins ir teicis, ka mēs esam slinki un mūsos trūkst zinātkāres. Mūsos dominē meli, izlikšanās, varaskāre. Viss ir mūsos pašos – gan labais, gan ļaunais, gan cēlais, gan zemiskais.
Ir jāizvēlas, no kā, daudz atsakoties, var iegūt mazumiņu, bet tas mazumiņš ir tas visvērtīgākais, bez kā dzīve ir nepilnvērtīga.
Mīlestība ir spēks, ar kura palīdzību var augt un saprast vērtīgāko. Mīlestība ir galvenais radošais spēks.
Atkal gribu citēt, ko kāds teicis: “Visu vērtīgāko ir klusumā radījusi mīlestības pilna sirds.”
Uzsveru – klusumā! Mēs esam aizmirsuši par klusumu – ir parādījies tik daudz mākslīgu, mehānisku skaņu, ka patiesību mūsu ausis vairs nespēj sadzirdēt. Es ļoti ilgojos pēc īsta, dziļa klusuma. Ap mums ir tik daudz tukšu skaņu un vārdu.
