Mums ir samērā niecīga politiskā teātra pieredze, tāpēc nav pārsteigums, ka starp formu un saturu izrādē parādās daudz sīku plaisiņu. Varētu jau ieteikt režisoram papētīt kaimiņu teātra “NO99” praksi – kaut vai viņu izcilākās politiskās izrādes “Vienotā Igaunija” un “Kā izskaidrot bildes beigtam trusim”, bet galu galā savs ceļš viņam tik un tā būs jāatrod pašam. Šovi patlaban ir viens no izplatītākajiem politisko izrāžu struktūru veidojošiem elementiem, un jaunie lietuviešu režisori tos visai veiksmīgi izmanto publikas intelekta iešūpošanai. Galvenais te ir mērķtiecīgi izstrādāt jautājumu un atbilžu plūsmu, kas spēj skatītāju aizvest līdz aplūkojamās parādības saknei vai piespiest viņu domāt par jautājumiem, kurus sev uzdot cilvēki izvairās. JRT aktieru sastrādātais šova teksts diemžēl ir tikai vienkārša vispārzināmu faktu blakusnostatīšana, kas atsedz shēmošanas paņēmienu virskārtu, jo tāda vērtība kā godīgums politiķu ētiskajā arsenālā nepastāv, neraugoties uz to, ka par pieklājīgu nodokļu maksātāju naudas čupiņu viņi reizēm ir gatavi godīgumu tur iekļaut. Umberto Eko savā pēdējā grāmatā sacīja, ka “krāpšana ir prāta stāvoklis un tieši šādā prāta stāvoklī šodien dzīvo daudzas valstis”. Arī – mūsējā, un teātrim ir dažādas iespējas padarīt šo stāvokli visiem saskatāmu, jo māksla tomēr ir īpaša autoritāte patiesības jautājumos. Ja mūsu politisko lēmumu pamatā ir veikli sakompilētas patiesības drusciņas, kas ļauj nomaskēt īstos mērķus un padara šos lēmumus grūti apstrīdamus, tad kāpēc teātris to nevar atklāti parādīt un nopūlas ar bailīgu laipošanu apkārt lietas būtībai? Ja mēs visās dzīves jomās uzticamies speciālistiem, tad kāpēc šo ticību speciālistu kompetencei stūrgalvīgi neattiecinām arī uz politiķiem? Tikai pāris jautājumi, kuru dēļ vien mūsdienu teātrī ir vērts nodarboties ar politisko anatomiju, taču, darot to, nevajadzētu pazaudēt saikni ar mākslu. Žanriski politiskajā teātrī nepastāv nekādi ierobežojumi, un, ja izvēlamies farsu, tad mēģinām pilnībā izmantot tā iespējas “mest kūleņus” un piezemēties tur, kur citādi klāt tikt nevar. To prasa JRT statuss un pašu uzstādītie mērķi. Nav jēgas uz skatuves staipīt gumiju, kā to šova laikā ir spiesti darīt aktieri, tādēļ ka režisoram ir tieksme savos iestudējumos sagausināt ritmu un paspēlēties ar košās krāsās ieturētām mizanscēnām, lai visi kopīgi varētu pasmaidīt par acīmredzamo un labi zināmo. 7
Vispretrunīgākais izrādes elements ir tā saucamā “prezidenta runa” fināla ainā. Tā ne tikai rada plaisu iestudējuma mākslinieciskajā audumā, bet vienlaikus atklāj arī aktieru apjukumu un režisora nevarību žanra priekšā. Tekstā ietvertā metafora par kārkliem un vītoliem ir ļoti trāpīga un aizkustinoša, it kā kāds būtu pa spraudziņu ielūkojies mūsu dvēselē, ieraudzījis, kas tur mājo, par ko tā sapņo, un pačukstējis priekšā domu par pārvērtībām. Pateikt to publiski izrādē lielais politiķis nez kādēļ spēj, tikai paslēpies zem “drosmes” cepures ar noļukušām lāča ausīm. Ko tas īsti nozīmē? Vai to ka, ka važas esam sarāvuši, bet ķēdi joprojām velkam sev līdzi?
Visu cieņu Andra Keiša politiskajai atmodai, kas fināla monologā ir likusi viņam tik ļoti aizrauties ar vēstījuma nozīmību, ka publika vienā mirklī no satīriska šova tiek pārcelta uz politisku mītiņu. Aktiera aicinājums iztaisnot mūsu saliektās muguras izskan pārliecinoši, bet nu nekādi nepārliecina režisora centieni pārvērst teātri par tribīni. Turklāt patosa pilnās intonācijas, ja vien epizode nav iecerēta kā karikatūra, ir bīstamas, jo vēsture sen ir pierādījusi, ka šajos toņos mūždien mēdz paslēpties liekulība. Straujā un nemotivētā izteiksmes maiņa, maigi izsakoties, izrādi ir ievedusi riska zonā – neizvēlīgs skatītājs varbūt arī nepievērsīs uzmanību iekšējai pretestībai, ko raisa runas piepaceltās intonācijas, bet ko teiks tā publikas daļa, kuru Jaunais Rīgas teātris ir izaudzinājis ar savām labākajām izrādēm…?
UZZIŅA
“Kārkli”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
Režisors: Gatis Šmits, scenogrāfs Rūdolfs Baltiņš, kostīmu māksliniece Keita.
Lomās: Guna Zariņa, Baiba Broka, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš.
Nākamās izrādes: 21., 22. janvārī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Jurists: “Aktieri izcili, taču ģenerālprokurors nebija pelnījis tādu pazemošanu! Strīķe tiek pataisīta par Latvijas Žannu d’ Arku, taču viņa praksē ir daudzas lietas salaidusi grīstē. Znotiņš, Keišs un Broka gan bija izcili. Katrā ziņā kājās jau nu gan pēc izrādes nevajadzēja slieties, jo tā, neskatoties uz Prezidenta nobeiguma runu, režisoram pat varbūt negribot, lej ūdeni uz “Saskaņas” dzirnavām.”
Kristīne: “Veselīgas nācijas, tāpat kā jebkura indivīda, pamatpazīme ir spēja pasmieties pašam par sevi. JRT ar šo tiek galā lieliski.”
Vija: “Lai nu kā, bet labas dramaturģijas izrādē pietrūka. Analizējot redzēto, rodas pārāk daudz jautājumu – ne jau par politisko situāciju, bet par notikumu un personāžu savstarpējo attiecību loģiku uz skatuves. Apbrīnojami, ar kādu pacietību aktieri cenšas tikt galā ar šo cieto riekstu.”
