Latvijas politiķu vidē nolūkotie tēli JRT izrādē “Kārkli”. Recenzija 7
Bezjēdzības sajūta, kas pārņem cilvēku, vērojot mūsu politiķu ciniskās aktivitātes, nupat sit tik augstu vilni, ka Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieri, Gata Šmita pamudināti, izmisumā piekrituši ziedot savus augstos mākslas kritērijus uz politikas altāra un aicināt tautu ieskatīties dažos ātri atpazīstamos spoguļportretos. Vairākkārt pamainot skatīšanās leņķi, spoguļos vienmēr pastāv iespēja ieraudzīt ko tādu, ko mūsu tautas priekšstāvji labprāt rādīt nevēlas, un, ja vēl no šiem spoguļiem notīra politiķu miglaino runu raisīto aizsvīdumu, var gadīties, ka mēs ieraugām veselu rindu “sulaiņu, kuri sevi uzskata par karaļiem”.
Lai nomierinātu vienu otru satrauktu prātu, gan tūlīt jāsaka, ka “Kārklu” veidotāji gluži tik tālu tikuši nav un viņu spoguļu pucēšanas akcija šoreiz ir iestrēgusi kaut kur pusceļā starp teatralizētu žurnālistiku un komiskām bildītēm. Eņģeļa un Velna cīņa uz skatuves par tām trim nelaimīgajām dvēselēm, protams, ir smieklīga, taču kā sižeta virzītāja panaiva un juceklīga, bez rūpīgi izstrādātas iekšējās dramaturģijas. Ja jau reiz solām uz visu palūkoties no “Dieva dusmu skatpunkta”, tad vajadzēja uzreiz sākt ar jautājumu, kurā Dantes elles lokā ievietot mūsu personāžus? Iedomājieties, kādi apvāršņi un iespējas pavērtos fantāzijas lidojumam. Politiķu vidē nolūkotie un aktieru radītie tēli ar burvīgajiem raksturojumiem, groteskajām izdarībām un pielāgotajām runas manierēm kā vienmēr ir nevainojami un droši vien iejūsminās katru skatītāju ar gaidītām un negaidītām aktiermeistarības izpausmēm, bet problēmas šajā reizē rada kolektīvi sarūpētais teksts un tā pasniegšanas veids.
Skaidrs, ka izspiest trīs nepieciešamos “jā” vārdiņus no politiķiem nebūs viegli un Kaspara Znotiņa infernālajam varonim ar visu dīzeli un neatvairāmajām metamorfozēm nāksies krietni vien pasvīst. Situācijas atbalstam te lieti noderētu raits un stratēģiski izstrādāts dialogs, kas ļautu aktieriem izvairīties no tukšajām pauzēm, bet tādu sakompilēt pat ar konsultantu palīdzību izrādes veidotājiem nav izdevies. Ikdienā klausoties politiķus, mēs jau tāpat reizēm sākam šaubīties, vai vārdi vispār šajā pasaulē vēl ir domu izpausme, un uz skatuves atlika tikai eleganti pierādīt, ka zināmā vidē par to nav jāšaubās, taču mākslinieciskā argumentācija spēles gaitā jūtami pieklibo un pacelt skatītāja uztveri līdz ievērības cienīgam vispārinājumam arī neizdodas.
