Māksla un inženierija Krista Puzena personālizstādē 0
Rīgas Mākslas telpā līdz 26. oktobrim skatāma jauno mediju tēlnieka Krista Puzena pirmā personālizstāde “Nobīde”. Izstādē apskatāmi septiņi elektroniskas un kinētiskas instalācijas – objekti.
Tā ir K. Puzena pirmā nozīmīgā personālizstāde, kura apkopo kinētiskās un interaktīvās mākslas darbus, radītus laika periodā no 2007. līdz 2014. gadam. Jaunais mākslinieks beidzis Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu – Tēlniecības nodaļu. Viņš savu izglītību tradicionālās mākslas specialitātē pakāpeniski apvieno ar jauno tehnoloģiju, elektronikas un programmēšanas radītajām iespējām, personīgajām zināšanām un pieredzi šajā sfērā. Līdz ar praktisku darbību tiek piedzīvotas izmaiņas un veidojas jaunas idejas, ko ienes digitālās tehnoloģijas. Māksliniekam rodas personīgi jautājumi par cilvēka lomu tehnoloģiju kontekstā un apkārt notiekošo procesu nozīmību globālā mērogā. Šie jautājumi, kuri iesākumā ir neapzināti, noved līdz Mākslas akadēmijai, kur vispirms tēlniecības specialitātē tiek jaunatklāta kinētiskā tēlniecība. K. Puzens, iedvesmojoties no mūsu laikmeta nīderlandiešu kinētiskā tēlnieka Teo Jansena darbības, turpina ceļu ar T. Jansena moto, ka “robeža starp mākslu un inženieriju eksistē tikai mūsu prātā”, tā pakāpeniski nonākot pie interaktīvās mākslas.
Izstādes veidotāji atklāj: “Mākslinieka instalācijas – objekti tematiski un formāli vieno autora refleksija par instrumentālu un rezonantu sabiedrību, kā atskaites punktu pieņemot ideju par mūsdienu cilvēka uztveres līdzsvarošanos, kur netiek izcelts viens uztveres mehānisms – vizuāls, audiāls vai taktils, bet ir raksturīgs procesuāls paralēlisms un sinhronitāte.”
Izstādes darbu raksturojumam mākslinieks izvēlējies kanādiešu zinātnieka un publicista Maršala Maklūena teikto: “Mediji, transformējot infrastruktūru, iesaista mūsu unikālās uztveres un maņu attiecības. Noteiktas maņas paplašināšana transformē veidu, kā mēs domājam un rīkojamies – veidu, kā uztveram pasauli. Kad šīs attiecības mainās, cilvēks pārtop.”
“Formāli radītie darbi seko vienotam motīvam – to diskrētam tēlniecisku objektu raksturam. Katrs no tiem ir noslēgta, intraverta sistēma, kura funkcionē pēc precīzi definētiem nosacījumiem un aizņem noteiktu laiktelpas segmentu. Lai arī uzskatāma loma tiek piešķirta kompozīcijai, estētikai un dinamikai – formai kustībā vai gaismas un kustības radītajiem tēliem, autora interese neaprobežojas ar pašpietiekamu kinētisku vai estētisku formu apguvi, bet ir vērsta uz radīšanas procesu kā veidu, kurš atspoguļo digitālās infrastruktūras vēstījumu,” atklāj Mākslas telpas pārstāve Māra Liepiņa.
“Darba “Profesora Dovela galva” (2008, elektromehāniska skulptūra, kas reaģē uz skatītāju klātbūtni) radīšana paver aizvien plašāku skatījumu, pievēršoties ASV interaktīvās mākslas norisēm, studējot virtuālās un fiziskās telpas krustpunktus jauno mediju mākslinieka Golana Levina darbībā,” atklāj K. Puzens. Viņš, izmantojot esošo pieredzi, attīstot idejas un apzinoties viena strikta virziena ierobežojumus, darbību turpina pie procesuālās tēlniecības. “Tiek veltīts laiks robežas meklējumiem tehnoloģijas un kompleksitātes izmantojumā, primāri ar mākslas darbu “Nuklejs” (2009), kur robeža tiek apzināta kā kaut kas subjektīvs un nenotverams, atklāts līdzsvars starp mākslas darba nozīmi, koncepciju un formu,” teic mākslinieks un piebilst, ka “vienlaikus tiek izprasti procesi, kā tehnoloģija jeb formālā darba daļa veido un mijiedarbojas ar saturisko daļu un semantiku, krustojoties ar personīgiem iekšējiem procesiem un veidojot saiknes starp šiem elementiem, darbā “Sarkanās karalienes skrējiens” (2010).”
