Māksla starp pilsētu un laukiem 0
Jūrkalnes pagasta mākslas telpā “JūrK” līdz 8. augustam skatāma ceturtā izstāde no Jūrkalnes laikmetīgās mākslas programmas izstāžu cikla – Krišs Salmanis “Doma piepilda telpu”. Mākslinieka Kriša Salmaņa vārds vienmēr sola kaut ko ironisku vai vismaz tādu, par ko pasmieties.
Tāpēc arī šoreiz, braucot uz izstādes atklāšanu Jūrkalnes mākslas telpā “JūrK” , cerēju ieraudzīt ko intriģējošu. Redzētais pārspēja visas cerības. Nevar gan īsti teikt – redzētais, jo Salmaņa jaunākais mākslas darbs nav sajūtams ne fiziski, ne mentāli. Tas sniedzas pāri saprāta robežām un ielaužas pārreālajā, bezgalīgajā sfērā. To nevar redzēt, dzirdēt, saost, sataustīt. Tam nav arī rakstiska pamatojuma, tā liedzot uzzināt mākslinieka ideju. Mākslinieks rīkojies vēl ģeniālāk – arī viņam pašam nav zināms, kāds ir mākslas darbs, jo mākslas darba radīšanas/pasūtīšanas ķēdīti, kas sastāv no mākslas telpas vadītājas – kuratores – mākslinieka, turpina vēl tālāk un deleģē darba radīšanu Annai Salmanei, kura rada nosaukumu – “Doma piepilda telpu”, bet nepastāsta neko vairāk par šo domu. Lai to visu smalki noapaļotu, izstādes aprakstu mākslinieks pasūta portālā “ss.lv”. Tā nu, izmantojot laikmetam raksturīgo metodi, tapis 2000 vārdu garš apskats, kurā anonīmais autors centies atspoguļot domas izmaiņas 20. gadsimta mākslā. Bet telpa ir tukša.
Jēgas zudums
Krišs Salmanis, kā visi šobrīd populārie Latvijas mākslinieki, darbojas neokonceptuālisma mākslas lauciņā, tāpēc nepieciešama neliela atkāpe par šo mākslas izteiksmes veidu. Klasiskā tipa domāšana jau 20. gadsimta sākumā piedzīvoja krīzi, kas deva iespēju gadsimta vidū rasties postmodernismam. Postmodernisms kritizēja iepriekšējo kultūras uzbūves modeli, par tā mērķi kļūst visu agrāko pamatprincipu – humānisma, zinātnes, progresa, prāta, lineārās vēstures – dekonstrukcija. Vieni no lielākajiem dekonstrukcijas meistariem bija konceptuālisti, kas 60. – 70. gados mākslu uztvēra kā protesta ieroci. Viņi bija sava laika – postmodernisma – bērni un no mākslas skatītāja prasīja jaunu sagatavotības pakāpi, liekot tam kļūt gan par līdzautoru, gan līdzdalībnieku. Laikmets ir pasludinājis, ka Dieva nav, tāpēc mākslinieks iztēlojas, ka pats ir Dievs un rada visu no jauna, bet izmantojot jau pastāvošās idejas, sižetus, materiālus. Filozofi saka, tā ir mākslinieka personīgās individualitātes “nāve”. Mākslas darbs šādā gadījumā vienlaikus ir autora darba auglis, cilvēku kolektīvās domas rezultāts un pastāvīgs objekts, jo tam rodas pašam savas attiecības ar pasauli.
Lai pievērstu uzmanību aktuālām problēmām, mākslinieki tīšuprāt kaitināja sabiedrību, pat radot nepatiku un agresīvu reakciju. Tomēr, kā jau tas noticis ar daudzām progresīvām kustībām, masu patēriņa sabiedrība arī konceptuālismu pakļāva saviem likumiem un ieplūdināja “meinstrīmā”.
20. gs. 90. gados konceptuālisma parādības uzplauka no jauna, bet tām vairs nebija dumpinieciski, bet drīzāk merkantili mērķi. Viens no 70. gadu māksliniekiem Čārlzs Harisons pat nodēvēja neokonceptuālismu par visai ērtu, bet bezperspektīvu mākslas veidu. Atliek vien citēt filozofa Ž. Bodrijāra teikto, ka izmaiņas sākas tad, kad zīmes, kas kaut ko slēpj, nomaina zīmes, kas slēpj to, ka nekā nav.
Ap tukšuma jēdzienu mākslinieki rosījušies izsenis. Ja aplūkojam vien tikai “tukšo galeriju” izstādes, ar kurām varētu saistīt Jūrkalnes notikumu, to savācas krietns pulks. Pirmoreiz šo kārti izspēlēja Īvs Kleins, 1958. gadā uzaicinot uz Parīzes “Iris Clert” galeriju 3500 cilvēku, kuriem bija jāsamaksā 1500 franku un vēl jāstāv garā rindā, lai tiktu ielaisti. Galerija bija svaigi balti krāsota, bet mākslas tur nebija. Ko tad Īvs Kleins vēlējās teikt? Viņš vēlējās izzināt, vai mākslai ir robežas, kā saprast jēdzienu “mākslas izstāde” un kāda loma ir vietai, kurā eksponēta māksla? Viņa izstādes nozīme bija tā, ka Kleins pārnesa akcentu no mākslas darba uz tā radītāju – mākslinieku. Pēc tam vēl vairāki desmiti mākslinieku visā pasaulē veidojuši “tukšo telpu” izstādes, tās piepildot katrs ar citu simulmasu (no vārdiem simulācija un masa).
Arī Salmanim šis nav pirmais gadījums. Izstādes bukletā mākslinieks raksta, ka Mākslas akadēmijas 1998. gada mācību darbu skatē vērtēšanas komisiju viņš uzaicinājis tukšā telpā, kas piepildīta ar izdomātu pozitīvisma gāzi. Lai arī vērtējamā objekta nav bijis, toreizējais students saņēmis apmierinošu atzīmi. Ar katru šādu reizi, institucionalizējot tukšumu, akadēmijas profesori nostiprina simulāciju valstību, kurā notiek bezmērķīga vērtības un darba simulācija, atzīmē Ž. Bodrijārs.
Pilsēta un lauki
Jūrkalnes izstāžu sērijas mērķis bija tuvināt mākslu laukiem. Tuvināšanās ir notikusi, mākslas telpu “JūrK” apmeklē gan tuvējo novadu, gan Rīgas iedzīvotāji, bet “piespiest mīlēt laikmetīgo mākslu”, kā diskusijā pēc izstādes, lietojot cīņas retoriku, izteicās Anna Salmane, nez vai izdevies. Labā nozīmē. Laukos, dzīvojot tuvāk dabas ritmiem, daļēji saglabājusies tradicionālā vērtību sistēma, bet augstāk aprakstītā vērtību dekonstrukcija ir raksturīga lielpilsētām. Pilsētā objekts un tā saturs ir zaudējis vērtību un mākslai nav mērķa un uzdevuma, kā atzīst Salmanis, bet laukos katrai dienai uzdevums. Ja nu tomēr māksla atspoguļo savu laiku un sabiedrību, tad, pēc Salmaņa izstādes spriežot, esam sasnieguši Tukšumu, kad, kā vēsta budisms, atbrīvojoties no visa, varam sākt ceļu uz augstāko apskaidrību. Rietumu kultūrā gan tukšumam nereti ir negatīvisma pieskaņa, piemēram, psihoanalīzē Freids tukšu telpu traktē kā bailes un nevarību – vīrietim tā ir kastrācija, sievietei – neauglība.
