“Esmu latviete Somijā!” Saruna ar Helsinkos dzīvojošo mākslinieci Ingu Melderi 10
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Turpinot rakstu sēriju “Latvietība pasaulē. 2021”, sazinājāmies ar Helsinkos dzīvojošo mākslinieci Ingu Melderi. Viņas pēdējo gadu izstāžu ģeogrāfiskās vietas mijas – pamīšus Latvijā, tad Somijā, tad Igaunijā.
Inga jau astoņus gadus dzīvo Somijā, bet viņas māksla bieži tiek izstādīta arī Latvijā. Un ar vērienu – “Braunijs no Bruņinieku ielas” Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles starpgadu programmas “microRIBOCA” ietvaros tika nominēts šā gada Purvīša balvai.
– Vai jau jūtaties somus un Somiju iepazinusi, vai mūsu domas un raksturi ir līdzīgi?
I. Meldere: – Liekas, ka vēl joprojām somus jūtu mentālā, intuitīvā līmenī, turpinu mācīties valodu, šobrīd vēl daudz lietu joprojām pazūd tulkojumā. Mēs esam līdzīgi, bet somi ir izsvērtāki, nogaida, pirms pieņem lēmumus, latvieši ir nedaudz straujāki.
Tagad jau esmu pieradusi – ja ir sarunāta tikšanās, tad par to zināšu jau nedēļu iepriekš, varēšu visam laikus sagatavoties.
Tā ir atšķirība no latviešu apgriezieniem, no tiem esmu nedaudz atradusi, man tā ātrā mobilizēšanās vairs nav tik izteikta.
Otrs, ko jūtu, – somi ir iemācījušies pieņemt citādo un ikdienā nav tik agresīvi. Latvijā vēl darāms diezgan liels darbs, lai mēs būtu iejūtīgāki, ietverošāki, akceptējošāki, laipnāki.
Manuprāt, tas ir saistīts ar tautas vispārējo labklājību, varbūt – arī ar bailēm pret citādo. Somiem nav bijis 50 gadu ilgs periods Padomju Savienībā, tautas un valsts attīstība netika pārtraukta. Arī šī brīža situācija to ļoti konkrēti pierāda.
– Droši vien jūs esat domājusi, kā somiem tik veiksmīgi izdodas cīnīties ar pandēmiju.
– Tā ir izteikta paļaušanās uz valdību, valsts galvgalī ir cilvēki, kuri dod padomus un pieņem lēmumus, savukārt cilvēki viņiem uzticas. Manuprāt, lēmumi un prasības nav absurdi, tie ir samērīgi, lieki nedusmojot strādājošos, skolotājus un skolēnus.
Somi lietas dara lēni, lēni pieņem lēmumus, ļoti svarīgs ir dialogs, meklējot labākos risinājumus katrai konkrētai situācijai.
Protams, krīzes laikā, tāpat kā citās valstīs, kultūras nozare cieš.
– Kādi ir jūsu pēdējā laika mākslas piedzīvojumi vai pārdzīvojumi, varbūt pat izstādes?
– Ceļošana ir kļuvusi pavisam ierobežota, vides maiņai es mēģinu atrast labas grāmatas. Tiešsaistē gan notiek mākslas izstādes, bet es īsti nespēju skatīties mākslu caur ekrānu, tas nav aizvietojams ar reālo klātesamības pieredzi.
Šobrīd strādāju pie divām izstādēm, vēl šorīt sazvanījos ar kuratori Kuldīgā. Tā ir grupas izstāde, kas veltīta tēlniecei Līvijai Rezevskai (1926–2004). Viņas skulptūras ir daļa no Kuldīgas ceļotāju pieredzes, vietējo atmiņām. Arī pati esmu no Kuldīgas, un Rezevskas skulptūras ir daļa no manas bērnības, tās ir kā manas atmiņas par mājām.
Cik zinu, viņa ir vienīgā tēlniece sieviete Eiropā, kura ir izveidojusi savu skulptūru dārzu. Tas atrodas parkā ap Ventas rumbu un novadpētniecības muzeju. Šopavasar vairākos mākslas pasākumos būs redzama daļa Līvijas radošā mantojuma.
Mākslas izstādē, kurā piedalos arī es, sievietes mākslinieces, kuldīdznieces bija aicinātas reflektēt par Līvijai veltītām tēmām. Izstāde būs tiešsaistē. Tas ir viens darbiņš, kas tikko ir padarīts.
Tagad tuvojas Helsinku biennāle (“Tā pati jūra”), to bija paredzēts atklāt pagājušajā gadā, taču pandēmijas ietekmē to pārcēla uz šo vasaru. Organizatori cer, ka viss izdosies, un ir ļoti pārdomājuši taktiku, ja vīrusa situācija pasliktinātos.
Biennāle būs liels starptautisks mākslas pasākums, kurā piedalīsies 40 mākslinieki vai mākslinieku grupas. Pasākumi un izstādes notiks Vallisāri salā, pavisam netālu no Helsinkiem, un tūliņ, maijā, sāksies mans darbs.
Kad mani uzaicināja piedalīties, biennāles kuratoriem jau bija vīzija, skaidra ideja.
Kuratores vairāk interesēja tieši vēsturiskais aspekts, viņas bija redzējušas pirms vairākiem gadiem paveikto bijušajā Nacionālās bibliotēkas ēkā, festivāla “Survival Kit” ietvaros, arī manu darbu “Braunijs Bruņinieku ielā”, kā arī pagājušajā gadā notikušo Helsinku Mākslas akadēmijas gala izstādi.
Kuratorēm likās, ka manis uzsvērtais vēsturiskais aspekts ļoti labi saderētos gan ar salas vēsturi, gan ar pašu vietu un tēmu, ko aplūkos biennālē. Es strādāju dažādos virzienos, kuri gan visi, protams, ir saistīti ar glezniecību.
Pati ideja man jau uzreiz bija skaidra – kādā virzienā darbs varētu tapt, bet nebija skaidrs, par kādiem konkrētiem aspektiem es varētu reflektēt.
Tādējādi pandēmijas laiks man bija gandrīz kā dāvana – ieguvu laiku padomāt, ideju izfiltrēt un ļaut tai nosēsties, pierādīt sevi, ka pie tās būs vērts strādāt. Mūsu bērnība, laipnība un rūpes vienam pret otru – tie būs aspekti, kurus domāju izvērst.
– Tās ir svarīgas vērtības somu sabiedrībā, bet droši vien labāk pamanāmas, ja Somijā ieceļo no Latvijas?
– Iespējams, noteikti ir kādas priekšrocības, iebraucot šeit, tieši tāpat kā, dzīvojot šeit, es varu skaidrāk saredzēt Latviju un to, kas tur notiek. Distance uz lietām fokusē skatienu.
– Kā jūs jūtaties somu mākslas vidē?
– Pamazām iepazīstu gandrīz visu paaudžu somu māksliniekus, šeit, tāpat kā Latvijā, starp paaudzēm ir liela atšķirība. Ir apbrīnojami vērot, kā jaunākā paaudze spēj pielāgoties, nesarežģīt lietas, dzīvi tvert liriskāk, poētiskāk.
Iespējams, izpaužot šīs spējas, brīžam zūd paša darba kvalitāte, bet viņu veidotā māksla paver jaunus skatīšanās ceļus. Es teiktu, ka šai “mileniāļu” paaudzei ir pavisam citi kanāli saziņai ar kosmosu.
Sen zināmās patiesības viņi apgriež otrādi, un mani ļoti iedvesmo šī spēja skatīties uz lietām citādi.
– Vai māksliniekam Somijā ar savu darbu ir vieglāk izdzīvot nekā Latvijā?
– Viennozīmīgi – jā. Somi gan paši teic, ka tā nav, bet, manuprāt, no latviešu mākslinieku pozīcijām te ir “zelta dzīve”. Šeit ir daudz vairāk iespēju pieteikties dažādām stipendijām, fondiem.
Ir liela konkurence, projektu rakstīšana ir nogurdinošs darbs, bet, ja izdodas iegūt stipendiju, ar to var izdzīvot un radīt mākslu. Ir arī valsts atbalsts, mehānisms ir loģisks un izstrādāts.
Situāciju gan ir grūti salīdzināt, jo Latvijā mums ir tikai viens fonds. Mākslas tirgus, no kura mākslinieks varētu dzīvot, gan nav ne Latvijā, ne Somijā.
Somijas pilsētvidē ir daudz mākslas darbu, iedzīvotāji tos skatās un bauda.
Laikmetīgā māksla ir pieņemama visām vecuma un izglītības grupām. Jauno akceptē, pieņem, vidusmēra soms ir atvērtāks pret laikmetīgo mākslu.
Mākslas jautājumos vairs nav tik lielas pretreakcijas pret nepazīstamo. Vairs netiek uzskatīts, ka saulriets vai ābolu kompozīcija ir vienīgā mākslas mēraukla. Šeit ir laikmetīgās mākslas muzeji, institūcijas, pieejamas programmas skolām.
Šobrīd Somijā laikmetīgās mākslas muzeji ir tādi kā “highlight” (aktualitāte), kur visiem ir labi, stilīgi būt – vismaz jauniešiem. Tas vairs nav templis, kurā nedrīkst ieiet, bet visiem atvērta iestāde, kurā vari būt daļa no satura.
Man ir prieks, ka arī Latvijā aug interese par laikmetīgo mākslu, ir vēlme saprast vairāk.
– Kā ir dzīvot “ar abām kājām” Helsinkos, bet ar lielu daļu domu – Latvijā?
– Man liekas, ka esmu jau pielāgojusies, bet tas nav viegli. Ir reizes, kad tik ļoti gribu būt Latvijā, bet ar distanci jau ir sarasts. Vizītes tiek intensīvi plānotas, varbūt, esot Latvijā, man drusku pietrūkst liderīguma.
Varbūt man būtu jāieplāno ilgāks laiks, kad būt. Aizvien retāk izdodas izrauties. Esmu latviete Somijā.
No 2021. gada Helsinku mākslas biennāles “Tā pati jūra” (12. jūnijs–26. septembris) materiāliem: “Parādot vairākus slāņus un atsauces, Inga Meldere caur mākslu atklāj mūsu personīgo un kolektīvo atmiņu, piederības sajūtu. Vallisāri skatītājus gaidīs Ingas mākslas meditācijas par salinieku bērnību no 50. līdz 70. gadiem, laikā, kad sala bija praktiski izolēta no pārējās pasaules. Iespējams, līdzīgs bērnības tēlojums varētu rasties jebkurā citā salā vai kontinentā jebkurā pagājušā gadsimta desmitgadē.”
