Māksla paplašinātos rāmjos. Eduards Dorofejevs vērtē Purvīša balvas izstādi 0
Pavisam drīz, 12. aprīlī, svinīgā ceremonijā mākslas centrā “Zuzeum” tiks nosaukts sestais Purvīša balvas ieguvējs. Bet, kamēr mākslinieki un viņu atbalstītāji ar nepacietību gaida starptautiskās žūrijas lēmumu, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja apmeklētāji var paši apskatīt izvirzīto pretendentu darbus un izdarīt savus secinājumus par laikmetīgās mākslas procesiem Latvijā.
Jau gandrīz veselu gadsimtu laikmetīgā māksla nepārtraukti maina un paplašina savas robežas, nonivelē žanru atšķirības, pārvērš skatītāju par līdzdalībnieku. Visi vizuālo mākslu veidi aizvien attālinās no tradicionālās formas “glezna pie sienas” un bieži sajaucas ar kino, teātri, zinātni un citām cilvēka radošās darbības formām.
Purvīša balvas izstādes vienmēr atšķiras no citām vizuālās mākslas skatēm ar to, ka tā ir labāko izstāžu izstāde un šeit nevar būt nekāda kopsaucēja, proti, māksliniekus neapvieno ne iekšēja loģika, ne kuratora ideja, – tikai un vienīgi ekspertu viedoklis par atlasīto izstāžu izcilību. Tomēr šķiet, ka tieši dažādu mākslas formu sajaukums un starpdisciplinārais māk-slas darbu raksturs konsekventi kļūst par galveno vienojošo faktoru.
Izstāde sākas ar Ērika Apaļā atturīgi melnajām gleznām, uz kuru neitrālā fona spilgti izceļas mākslinieka iecienītās zīmes. Apaļais ir ne tikai vienīgais glezniecības pārstāvis izstādē, bet viens no tiem, kuri strādā nevis ar tēliem, bet ar zīmēm. Tā ir ļoti subjektīvi precīza zīmju sistēma, kurā var sastapt it kā bezgaisa telpā peldošas atvērtas grāmatas, sniegavīrus, debesu planētas utt.
Neskatoties uz bērnišķīgo formu, šīs zīmes ir mākslinieka vizuālais ekvivalents ilgstošām pārdomām par atmiņas fenomenu un valodas funkcionēšanas principiem.
Vienkāršība Apaļā darbos ir maldinoša, bet saturs ir dziļš kā japāņu dzejnieka Basjo haikā – “Debesīs ir tāds mēness,/ It kā koks būtu nozāģēts:/ Balti spīd grieziens.”
Romāna Korovina fotogrāfijas, gleznas un objekti veido daudz daiļrunīgāku un poētiskāku stāstu ar iekšējo dramaturģiju. Glezniecībai un fotogrāfijai, ko māk-slinieks izmanto kā savu galveno izteiksmes līdzekli, pa spēkam izstāstīt to, ko nevar izdarīt vārdi. Piemēram, kāpēc meistars Vū sapratis dzīves būtību un sasniedzis “satori”, bet meistars Lī piedzīvoja neveiksmi un kļuva par gleznotāju.
Korovina fotogrāfijas ir nevis estētiskais mērķis, bet tikai līdzeklis, lai parādītu to, kas jau atrodas mākslinieka galvā.
Unikāli ir tas, ka, izmantojot stāstu, lai distancētos no realitātes, Korovins izņem mūsu ikdienu no ierastā konteksta un, ievietojot izstādē, ļauj apskatīt to pašu ikdienu jau kā vērtību.
Par ikdienu runā arī Pauļa Liepas tehniski perfekti nostrādātās grafikas. Viņa darbi ne tikai sagādā vizuālu baudu, bet kritiski iemieso to dzīves informācijas plūsmu, kurā mēs dzīvojam. Dati, grafika, statistika – lieli un mazi meli. Īpaši, ja runa ir par karu, kas reducē cilvēka dzīvību līdz skaistām infografikām, ko parādīt vakara ziņās. Cinisms un ļaunuma banalitāte ir tās būtiskās tēmas, kas slēpjas aiz šķietami vēsi neitrālajiem rasējumiem, bet patiesībā – pacifisma, ironijas un veselīga saprāta piestrāvotajiem darbiem.
Daudz emocionālāku attieksmi pret politiskajām ziņām demonstrē Ievas Epneres darbs. Krimas pievienošana Krievijai ierosināja mākslinieci pievērst uzmanību bijušās PSRS armijas karavīriem, kas apprecējušies ar latvietēm, veidojot jauktās ģimenes, kādā uzauga arī pati māksliniece.
Intervējot cilvēkus Liepājā un Pāvilostā, Epnere ierakstījusi vairākus sirsnīgus videostāstus, kas savā būtībā neatšķiras no televīzijas raidījuma formāta, bet romantiski melanholiskās pārdomas par krievu virsnieku un sava tēva likteni Latvijā māksliniece izteikusi īsā spēlfilmā ar Ģirtu Krūmiņu galvenajā lomā.
Ieva Epnere pārbauda, kur saskaras vizuālās mākslas un televīzijas raidījuma robežas, bet Kristaps Epners savam mākslas darbam izvēlējies izmantot ģimenes arhīva materiālus. Stāsts veidojas ap mākslinieka tēva draugu, dzejnieku Miervaldi Kalniņu, kurš 1971. gadā brīvprātīgi no Latvijas pārcēlās uz Sibīriju. Oriģinālās videohronikas, ko Kalniņš filmēja Tuvā, un plašā korespondence uzbur piedzīvojumu stāstiem līdzīgas ainas ar viņu pašu galvenajā lomā, bet pats darbs kļūst par multimediālu biogrāfisku eseju.
Divi izstādē pārstāvētie projekti paplašina mākslas jēdzienu zinātnes virzienā. Rasa un Raitis Šmiti kā jauno mediju mākslas pionieri Latvijā pēdējā laikā pakāpeniski mainījuši radošās darbības vektoru no komunikācijas uz praktisko zinātni. Viņu asprātīgie eksperimenti ne tikai pievērš uzmanību dažādām zinātnes sfērām, bet arī atrod tam vizuāli izteiksmīgu formu. Piemēram, akcentējot savā darbā purvu mikroorganismu pētniecības nozīmi, mākslinieki datu vizualizācijai izmanto pašu baktēriju izstrādātu enerģiju, proti, faktiski ļauj purvam pašam sevi prezentēt kā unikālai ekosistēmai.
Kamēr Šmiti ar zinātnes palīdzību demitoloģizē dabas telpu, skatoties uz to caur mikroskopu, Gints Gabrāns piegružo papildinātās realitātes telpu ar gigantiskām formām un konstrukcijām.
Lai virs Rīgas ieraudzītu torni, kas atduras stratosfērā, pat nevajag iet uz muzeju, bet pietiek ar aplikāciju viedtālrunim.
Labā ziņa, ka visus digitālos objektus var pēc nepieciešamības izdzēst un virtuālo telpu nav nepieciešams piesārņot, kā tas noticis ar kosmosa orbītu virs zemes.
Purvīša balvas ekspozīcija noslēdzas ar ļoti lirisku, dzejniekiem piestāvošu tekstu grupas “Orbīta” “paviljonu”, kur katrs no četriem autoriem (Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs un Aleksandrs Zapoļs) piedāvā skatītājam savu atbildi uz fundamentālo jautājumu “kā rodas dzeja?”. Kā scenogrāfija bez aktieriem šī telpa provocē aizpildīt sevi, piedāvā interaktivitāti pasīvas vērošanas vietā un, lai izteiktu savu domu, atrod tādus vizuālu, audiālu un taktilu sajūtu sakausējumus, lai bez skaidrojumiem parādītu, ka mākslas un jaunrades pārdzīvojums ir iespējams, tikai izejot ārpus normas. Un no šāda viedokļa visi Purvīša balvas kandidāti ar uzdevumu tikuši galā.
