“Latvijas problēma ir tā, ka sabiedrībā pietrūkst ironijas, un tas nozīmē, ka pietrūkst paškritikas!” Saruna ar režisoru Aiku Karapetjanu 21
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ceturtdien, 8. septembrī, apceļot Latvijas kinoteātrus uzsāka filmu studijas “Mistrus Media” un Beļģijas kompānijas “Polar Bear” kopprodukcijas melnā komēdija “Sema ceļojumi”, kuras režisors ir Aiks Karapetjans.
Spēlfilmas “Sema ceļojumi” starptautiskā versija ar nosaukumu “Samuel’s travels” vai “Squeal” pasaules pirmizrādi piedzīvoja pagājušajā rudenī Amerikas filmu festivālā “Fantastic Fest” un jau izrādīta festivālos Amerikā, Beļģijā, Turcijā, Norvēģijā, Dānijā un arī Igaunijas šausmu un fantāzijas filmu festivālā Hāpsalā.
Jūs bijāt klāt filmas pasaules pirmizrādē, kāda bija skatītāju reakcija?
A. Karapetjans: Līdzi biju Amerikā un arī Igaunijā. Zālē daudz smējās un skatītāji teica, ka ļoti smieklīga filma. Igauņi filmu uztvēra labi, jo tai piemīt tāds tumšais, melnais skandināvu humors. Latviešu humora izjūta tuvāka lietuviešiem, šeit vairāk patīk filmas ar anekdotēm. Igauņu humora izjūta ir skandināviskāka, viņi sajuta filmas ironiju.
Vai spējat iedomāties, kā filmu uzņems latvieši?
Latvijas problēma ir tā, ka sabiedrībā pietrūkst ironijas, un tas nozīmē, ka pietrūkst paškritikas, kritiskās domāšanas. Latvieši labprāt kritizē citus, bet nekad ne paši sevi. Mani ļoti interesē, ko teiks latviešu skatītāji, esmu noskaņots optimistiski, bet jābūt gatavam uz visu. Tomēr filma jau nemaz nav par Latviju un latviešiem. Pirms uzņemšanas speciāli meklējām vidi, kura nebūtu tipiska Baltijas valstīm. Tādu atradām pie Ērgļiem – pavisam netipisku Latvijas ainavu. Man ļoti gribējās abstrahēties no kaut kādas lokālas identifikācijas, lai tiem, kas skatīsies, un it sevišķi Latvijas skatītājiem, nebūtu nekāda iemesla identificēties ar to, ko viņi redzēs. Cik vien bija iespējams un cik vien pietika filmas budžeta, darījām visu, lai radītu paši savu pasauli.
Amerikas skatītāji un kritiķi filmu novērtējuši kā drūmu, bet skaistu fantāzijas pasauli.
Drūma tā ir tikai pirmajā daļā, tālāk seko diezgan pasakaina vide. Ļoti vēlējos filmēt vasarā, lai būtu saule, lai daba plaukst, lai katrs kadrs būtu pilns ar dzīvību – mušām, dzīvniekiem, putniem, cilvēkiem.
Vai jums patīk dzīvnieki?
Teikšu godīgi – mani vispār neinteresē dzīvnieki, es tos nemīlu. Vienlaikus – ar dzīvniekiem ir vieglāk strādāt nekā ar cilvēkiem, jo viņi nedomā, bet cilvēks domā, līdz ar to sākas problēmas. Dzīvnieki man nav mīļi nekādā veidā, precīzāk būtu teikt – man tie ir vienaldzīgi. Mājās nekad nav bijuši dzīvnieki – ne kaķi, ne suņi.
Un daba?
Dabā nejūtos labi, tā liekas diezgan ļauna vieta, kurā jūtos ļoti nekomfortabli. Man dabā ir garlaicīgi, ilgu laiku tur nespēju pavadīt. Zinu, ka Latvijā cilvēki ir ļoti saistīti ar dabu, daudziem patīk tur būt.
Un kas jums patīk pilsētās?
Tas, ka esmu mazs un nesvarīgs. Pilsēta domāta tiem, kuriem patīk komfortabla dzīve, un urbānā sistēma apsola drošības sajūtu. Dabā tā nav – tur tu esi viens un vari rēķināties tikai pats ar sevi. Es neesmu izdzīvotājs dabā.
Sakiet – urbānā sistēma apsola drošības sajūtu –, bet šajās cilvēku radītajās pilsētās iedzīvotāji bieži ir vienaldzīgi un pat ļauni.
Nedomāju, ka pilsēta ir ļaunuma izgudrojums, tā ir organizētas sabiedrības vieta. Reiz cilvēki izdomāja, ka daudz vieglāk būtu izdzīvot, ja eksistēs kopā pēc noteiktiem likumiem un funkcijām. Pilsētās katra lieta izpilda funciju un organiski sadarbojas. Racionāla darbība ir pretdabiska vide ļaunumam, cilvēks nav tikai ļauns, viņš ir arī labs, gudrs un stulbs, esam dažādi, protams, jebkuram cilvēkam piemīt arī ļaunums.
Tagad tik daudz pilsētu tiek sagrautas. Vai to uztverat kā kultūras sagraušanu vai arī kā pārejošu parādību?
Tā ir pārejoša, dabiska lieta. Turklāt revolūcijas un kari vienmēr nes pārmaiņas, atcerieties, kāds enerģijas un kultūras uzrāviens notika pēc Otrā pasaules kara!
Jūs to sakāt gluži kā karstasinīgs armēnis…
Armēnim esmu pārāk aukstasinīgs, dzīve Latvijā mani ietekmējusi. Sevi no malas gan neredzu, bet vide ļoti ietekmē cilvēka dabu, cilvēks mainās. Amerikā redzēju armēņus, kuri tur jau dzīvo vairāk nekā 30, pat 40 gadu, viņi vairāk izskatās pēc amerikāņiem nekā armēņiem.
Ja jums pašam, gluži kā filmas Kirkei, piemistu spējas mainīt cilvēkus, dodot tiem burvju dzērienus, kam jūs ko dotu? Vai darītu citus laimīgākus?
Esmu pret to, lai citus iebarotu ar nezināmiem dzērieniem, tas ir noziegums. Nezinu, kam būtu tāda vara, tā tas bija tikai dieviem senajos mītos. Ir daudzi, kuri citiem dara labu, kad notiek katastrofas; ja tas nepieciešams, ikviena pienākums ir sniegt palīdzību. Tajā pašā laikā – palīdzībai citiem es nebūtu spējīgs veltīt visu savu mūžu, to spēj tikai retais, varbūt kādi mūki. Ir jāizdzīvo pašam, citam var palīdzēt tikai brīdi. Man liekas, ka tie, kuri to dara katru dienu, ir vientuļi. Jā, taisnība, viņi grib mainīt pasauli uz labo pusi, bet drīzāk – viņi nespēj adaptēties realitātē, dzīvē un vēlas mainīt pasauli, lai paši tajā justos labāk. Tāds nav armēņu uzskats, mēs esam spējīgi ļoti labi adaptēties, tāpēc arī esam it visur – kur gan mēs neesam? Tā ir laba īpašība – būt spējīgam pieņemt pastāvošās vides noteikumus. Taisnība, šos noteikumus pat var pārkāpt, bet pārkāpt tos zinot, izprotot. Ja vēlies kaut ko mainīt – maini pats sevi, bet es gan nejūtos tik spēcīgs, lai ko mainītu citos.
Bet režisora iecerētā filma jau ir īpaša, paša izdomāta pasaule…
Protams, es to radu, bet neticu, ka māksla spēj mainīt jebko, māksla nemaina neko. Ja nu vienīgi – cilvēku, kurš jau ir mainījies, kurš grib mainīties. Ja būtu patiesība, ka māksla, kultūra kaut ko maina, tad cilvēki dzīvotu ideālā pasaulē, bet redzam, ka tas nenotiek. Paskatoties uz 20. gadsimtu – kas tik viss nav noticis! Pirms tam vairāku tūkstošu gadu garumā mākslā bija radītas neticamas, pat dievišķīgas lietas – vai tas ko mainīja? 20. gadsimts ir labs pierādījums, ka māksla un kultūra nemaina neko.
Kas jums liekas tuvs latviešos?
Es nemēdzu dalīt tautības, nekad neesmu domājis, kas man patīk krievos, latviešos, gruzīnos, vāciešos… Ir cilvēki, kuri mani patīk, un cilvēki, kuri man nepatīk. Latvieši ir ļoti dažādi. Toreiz, kad 2018. gadā runāju par deju svētkiem (Pēc 2018. gada Dziesmu un deju svētkiem Aiks Karapetjans tviterī ierakstīja: “Pirmo reizi biškin paskatījos šo pasākumu, palika baisi, izskatās pēc svētkiem kāda diktatūras režīmā.” – Red.), radusies situācija pat mazliet nobiedēja. Nobiedēja cilvēku vājā izglītība, tas, ka, aizstāvot savu viedokli, viņi bija gatavi citus iznīcināt, kāpt pāri līķiem, pat nesaprotot, nezinot, ko īsti viņi aizstāv. Cilvēkiem trūkst izglītības, zināšanu.
Ja runājam par to, kas man Latvijā nepatīk – tā ir izglītības sistēma, šeit tā ir ļoti vāja. Turklāt ne tikai augstākā izglītība, vāja ir arī pamatizglītība. Esmu ticies ar skolu pēdējo klašu jauniešiem, viņi nezina neko par Latvijas okupācijas laiku, par pasaules vēstures norisēm.
Izglītību nepieciešams modernizēt, tam būtu jābūt valsts galvenajam jautājumam. Mēs redzam, kas notiek Krievijā – tik spēcīga valsts kontrole iespējama tāpēc, ka tai pakļauta izglītības sistēma. Jo cilvēki mazāk zina, jo vieglāk ir pakļaujami. Esam demokrātiska valsts, un varētu iedomāties, ka ir svarīgi, lai mūsu iedzīvotāji būtu izglītoti, lai viņiem būtu plaša domāšana, bet mūsu izglītība nedod tādu iespēju. Nav tādas sajūtas, ka valsts pārstāvji būtu ieinteresēti to mainīt.
Jā, parādās citas problēmas, un izglītības nozare tiek atstāta novārtā…
Atmosfēras, agresijas ziņā mūsu sabiedrībā pašlaik nenotiek nekas labs, un šo procesu nevarēsim mainīt gada vai divu gadu laikā. Domāšanu var mainīt paaudzes laikā, un to var panākt, izglītojot iedzīvotājus. Ja valsts sāks par to domāt, labākajā gadījumā pirmie panākumi būs tikai pēc desmit, piecpadsmit gadiem. Nenotiks tā – pateiksim, ka jābūt lojāliem Latvijai un visi tādi būs. Jā, mums ir valsts propaganda, bet sabiedrība nevar eksistēt divās propagandās, tas nav iespējams. Šobrīd valda ļoti netālredzīga politika, visus spēkus un enerģiju vajadzētu pievērst izglītībai. Jāsāk būtu ar skolotājiem, esmu pārliecināts, ka mums ir daudzi forši un izglītoti cilvēki, tikai viņi neiet strādāt uz skolām, jo tur nevar saņemt normālu algu, tas nav prestiži.
“Sema ceļojumi”, liekas, tiek labi uzņemti pasaulē – vai jums pietiek ar Latvijas kultūrtelpu?
Kā ikviens, vēlētos vairāk un vairāk, jebkurš režisors un aktieris sapņo par starptautisku arēnu, lai sasniegtu vairāk skatītāju. Esmu ļoti laimīgs, ka esmu šajā telpā, esmu saticis brīnišķīgus cilvēkus, kuri man daudz palīdzējuši. Man bijusi iespēja darīt to, ko daru, – taisu filmas, operas, reklāmas. Nevaru sūdzēties, ka Latvijā nevarētu sevi realizēt.
Aiks Karapetjans: dzīves fakti
* Maģistra grādu ieguvis Latvijas Kultūras akadēmijā kinorežijas specialitātē, studijas turpinājis Parīzes kinoskolā ESEC.
* Režisors un scenārija autors pilnmetrāžas spēlfilmām “Cilvēki
