“Esam piedzimuši ar savu pelēkā izjūtu un nekad neredzēsim pasauli tā kā grieķis.” Māksliniece Sigita Daugule par mākslu un lēmumu palikt Latvijā 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kamēr Latvija arvien sapņo par Laikmetīgās mākslas muzeju, tikmēr nelielu, bet spilgtu ieskatu par to, kāda kļuvusi Latvijas glezniecība pēdējo 20 gadu laikā, piedāvā galerijas “A. Sūna” izstāde “21 no XXI pēc 20 gadiem”, kas skatāma Rietumu bankas izstāžu zālē Vesetas ielā 7. Viena no spilgtākajām pārstāvētajām māksliniecēm – SIGITA DAUGULE.
Pirms mazliet vairāk nekā 20 gadiem, tūkstošgades mijā, mākslas kuratore Agija Sūna aicināja kopā vienā izstādē tolaik jaunus un, viņasprāt, perspektīvus Latvijas gleznotājus – ar domu, ka viņi pierādīs sevi 21. gadsimtā. Toreizējās izstādes “21 no XXI” mākslinieki gandrīz pilnā skaitā (19) satiekas vēlreiz – šoreiz jaunos darbos, kas liecina gan par laikmeta garu, gan individuālu briedumu.
Viena no viņiem – gleznotāja Sigita Daugule – ir izkopusi vienīgi sev raksturīgu glezniecības manieri un tēmas, kas izpelnījušās atzinību kā Latvijā, tā Austrijā un citviet Eiropā.
Viņas darbos uzrunā pilsētas raupjās līnijas, dažādu tās iemītnieku kontūras un nepieradināti ielu dzīves vēstījumi, atklājot gleznotājas ironisko skatījumu.
Katram no izstādes māksliniekiem 20 gadu laikā izveidojies gluži atšķirīgs rokraksts un ceļš mākslā, bet vai redzat arī vienojošo?
S. Daugule: Toreiz, 20. un 21. gadsimta mijā, Agija Sūna nolēma, ka jāuztaisa izstāžu sērija ar māksliniekiem, par kuriem bija doma, ka viņi varētu iezīmēt 21. gadsimtu. Toreiz viņa taisīja izstādes, kas ilga nedēļu vai divas, un izdeva darbu katalogu.
Mēs, mākslinieki, bijām ļoti priecīgi, jo daudziem tas bija sava veida atspēriens un arī apliecinājums, ka izvēle strādāt un gleznot ir pareiza.
Tas arī cēla pašapziņu – esi jauns, tikko no akadēmijas, tev nav viegli atrast sevi un savu vietu, un pēkšņi ir šāda iespēja izstādīties, iegūt skaistu katalogu, ko nav kauna rādīt arī ārzemniekiem. 20 gadi ir laiks, kurā katrs ir nostabilizējies un sasniedzis zināmu briedumu.
Visi esam vairāk vai mazāk pusmūžā, daži vairs nedarbojas mākslā, citi – ārpus Latvijas, piemēram, Barbara Gaile šobrīd ir Parīzē, kur viņa strādā un gatavojas lielai izstādei Valsts mākslas muzejā, Ieva Baklāne – Kanādā. Visi esam mainījušies, tomēr nevar nepamanīt, ka vesela virkne ir gājusi ļoti konsekventu attīstības ceļu.
Tolaik saņemtajām mākslinieces stipendi-jām – gadsimtu mijā piešķirtajai Austrijas “KulturKontakt” un vēlāk – arī “quartier 21” stipendijai – bija būtiska nozīme jūsu mākslinieces ceļā?
Pilnīgi noteikti, šīs stipendijas vienmēr kaut ko dod, tomēr daudz atkarīgs no paša. Toreiz mums iedeva 60 kvadrātmetru darbnīcu vecā Vīnes šokolādes fabrikā ar milzīgiem logiem, dzīvokli un 10 tūkstošu šiliņu, tam laikam lielu naudu. Tu varēji strādāt, bet varēji arī nestrādāt – atskaites neprasīja.
Lielākā daļa staigāja pa Vīni, uzdzīvoja.
Toreiz sevi parādīju pietiekami labā gaismā. Pēc tam kad viņiem vajadzēja cilvēkus no konkrētas Eiropas Savienības daļas, viņi jau zināja, kas esmu, un izvēle bija skaidra. Cilvēkiem Eiropā ir svarīgi zināt, ka uz tevi var paļauties, un, protams, arī to, ka esi labs mākslinieks.
Kad 2004. gadā notika ES paplašināšana, Hainburgā pie Donavas, teju uz Austrijas un Slovākijas robežas, tika rīkota izstāžu sērija, kurā piedalījās visu jauno desmit dalībvalstu mākslinieki. Lai nokļūtu Slovākijā, ir jāizbrauc cauri vareniem vārtiem – uz tiem tolaik bija izvietots milzīgs mana darba “Siena” (2003, audekls/eļļa, 125×162 cm) plakāts.
Man tas bija zvaigžņots moments! Pēc “quartier 21” stipendijas (2010) saņemšanas man bija izstāžu sērija Zalcburgas un Vīnes galerijās. Joprojām esmu vienīgā Latvijā, kas to saņēmusi. Vāciski runājošai publikai mani darbi patīk, mani uzskata par savējo.
Vai zināt, kāpēc?
Protams, man ir grūti izskaidrot, kāpēc viņiem patīk manas gleznas. Iespējams, tās ir tuvas emocionāli – tradicionāli Austrijā vienmēr bijis cieņā ekspresionisms. Sava loma ir arī valodas prasmei – reizēm man vaicā, no kuras vāciski runājošas puses esmu, jo viņiem šķiet, ka labi runāju vāciski, tikai savādā dialektā.
Vai šajā izstādē apskatāmais darbs “Graffiti, Vīne Anno 1999” ir atsauce uz laiku Austrijā?
Togad strādāju Vīnē un ļoti ilgi staigāju pa pilsētu, pusgada laikā biju patiešām iedzīvojusies. Ievēroju, ka daudzos pilsētas rajonos izkārti uzraksti “Plakatierien verboten” (plakātus izvietot aizliegts). Kaut kādi jokdari visā pilsētā vārda pirmo daļu bija nosvītrojuši, un tā vietā pierakstījuši citu, veidojot jaunu savienojumu “Sex mit Tieren verboten” (sekss ar dzīvniekiem aizliegts).
Šis huligānisms kā sava veida akcija bija izpleties visā Vīnē, atainojot dažādus dzīvniekus, no suņa un kaķa līdz zilonim.
Pirms kāda laika, caurskatot savu visai milzīgo fotogrāfiju arhīvu, atradu šo un, sākusi pētīt, nodomāju – interesanti, smieklīgi un jancīgi. Glezna tapa Vīnes galerijai “Kunstraum”, kur 2019. gadā man un Vinetai Kaulačai bija izstāde. Tomēr glezna neatspoguļo kādu konkrētu fotogrāfiju – uzskatu, ka katrs mākslinieks glezno savu pieredzi – arī to, kas ir viņš pats.
Tajā redzams arī vistas apveids.
Zilonis neatbilstu Latvijai. Tieši tajā brīdī tāda bija mana izjūta.
Jūsu darbos ir latviskums?
Nē, vismaz ne apzināts. Tomēr no sevis nekur un nekad neaizbēgsi. Esam piedzimuši ar savu pelēkā izjūtu un nekad neredzēsim pasauli tā kā grieķis, kuram ir debeszila jūra un debesis. Esam uzauguši tikai šim reģionam raksturīgajā, īpašajā gaismā. Kādreiz, kad ar mašīnu daudz braukāju uz Austriju un Vāciju, ievēroju, ka ceļā divreiz krasi mainās gaisma – vienreiz Varšavā, otrreiz – uz Čehijas un Austrijas robežas.
Vīnē gaisma ir siltāka, rozīgāka, dūmakaināka. Gaismu var ievērot, ja ilgāku laiku esi bijusi prom, bet tad, atgriežoties, uz Latvijas robežas, pēkšņi – bāc – ieraugi to specifisko, ļoti dzidro, aso, izteiktām ēnām pilno gaismu. Tajā brīdī reizēm teju apraudos no prieka!
Kādu Austrijas draugu reiz brīdināju, lai nebrauc ciemos agrā pavasarī. Viņš nesaprata, kāpēc, kamēr nebija redzējis miglā ietīto Rīgu no augšas. Tad viņš noteica – saprotu, kāpēc tu visu laiku glezno pelēko.
Kādēļ tomēr esat šeit, Rīgā, nevis Vīnē, kur taču ir pieeja dinamiskam mākslas tirgum, vairāk iespēju?
Mūsdienās nav problēmu jebkurā mirklī nokļūt jebkurā Eiropas valstī. Man šeit ir pašai sava darbnīca, 60 kvadrātmetri, savs dārzs. Ja jūs redzētu manu rozmarīnu… Un vasarā no sēklas izaudzētais kāposts izpleties mucas resnumā! Austrijā kaut ko tādu es nevarētu atļauties. Tur ir milzīgs nekustamo īpašumu cenu kāpums.
Māju ar lielu dārzu un darbnīcu Vīnē vai pat provincē es atļauties nevarētu.
Piemēram, 40 kvadrātmetru dzīvoklis ne visai labā rajonā maksā 215 000 eiro. Protams, tur ir mākslinieki, kuri ir slaveni un bagāti, bet tā ir cita kategorija.
Agija Sūna, veidojot izstādi, norādīja, ka atbalsts latviešu mākslai arvien ir pārāk mazs.
Laba iniciatīva ir līdzekļu piešķīrums Nacionālajam mākslas muzejam mākslinieku darbu iepirkumam Covid krīzes laikā. Vēl gan nav zināms, par kuriem māksliniekiem un darbiem būs runa. Taču līdzās ir jautājums par mākslas vides ikdienu. Pat kādreiz, padomju laikā, darbus iepirka – mākslas fondam.
Šobrīd mākslas darbu iepirkumi ir vienkārši nožēlojami – to ir daudz par maz, lai uzturētu mākslas dzīvi. Jā, mums ir Jānis Zuzāns, kurš iegulda milzīgu darbu, iepērkot darbus un veidojot kolekciju, bet ir taču arī citi cilvēki, kas varētu atbalstīt kultūru.
Uzskatu, ka trūkst gan pasūtījumu, gan iepirkumu. Tomēr visiem patīk aiziet uz muzeju, skatīties tur izliktos darbus. Vienkāršs piemērs – cilvēki aizbrauc uz Itāliju, aiziet uz Vatikāna muzeju, apbrīno Mikelandželo, Rafaēlu, taču savā laikā viņu darbs ir bijis ļoti labi apmaksāts, tas ir bijis ieguldījums nākotnē. Mani satrauc tas, ka Latvijā šobrīd redzu ļoti minimālu ieguldījumu mākslas jomā nākotnē.
Diskusijas vairāk raisās ap būvēm – Laikmetīgās mākslas muzeju, koncertzāli, nevis par to saturu.
Vācijā un Austrijā darbojas princips “Kunst am Bau” (vācu valodā – māksla būvniecībā). Ja tiek būvēta kāda publiska valsts vai pašvaldības ēka, tai automātiski jāparedz pasūtījums mākslai – skulptūra, sienas panno vai kas cits. Prieks, ka vismaz pie mūsu Nacionālās bibliotēkas ir Aigara Bikšes skulptūras!
Ja pie mums arī būtu šāds likums, ka katras publiskas ēkas būvniecības iepirkumā būtu arī gleznas, skulptūras vai cita mākslas darba iepirkums, tas dotu milzīgu atbalstu mākslas nozarei. Turklāt tas nav tik dārgi, kā varētu šķist – pie mums māksla ir stipri lētāka nekā Eiropā. Un, protams, Laikmetīgās mākslas muzeja trūkums – tas ir nevis bēdīgi, bet nožēlojami. Kad mani apciemo ārzemju kolēģi, vienīgais, kur varam redzēt mūsu mākslu, ir Nacionālais mākslas muzejs un atsevišķas galerijas, bet tas nesniedz kopskatu!
Kā rodat ierosmi jauniem darbiem?
Manās gleznās nekas nav izdomāts, bet kaut kur redzēts, piedzīvots, salikts kopā. Patiesībā mākslā nekas nav jāizdomā – mums viss jau ir. Daudz staigāju, pētu pilsētu – īpaši ikreiz, kad nokļūstu kādā svešā vietā. Man patīk visas nolupušās sienas, urbānais. Ar lielu prieku lasu, ko cilvēki raksta uz sienām. Tur atrodami neiedomājami vēstījumi!
Āgenskalnā, Amālijas ielas rajonā, pirms kāda laika varēja lasīt, piemēram, “don’t drink and drive, smoke and fly” (nedzer un nebrauc, pīpē un lido). Savukārt turpat uz Bišu ielas stūra bija praktiski norādījumi: “točka 100 metrov” norādot gan vodkas, gan cigarešu cenu.
Šobrīd gatavojat arī savu personālizstādi.
Novembrī plānoju izstādi Dubultu Mākslas stacijā – kuratore ir Inga Šteimane. Paredzams, ka pirmajā stāvā tiks izstādītas lielformāta gleznas, vismaz četrmetrīgas – šī telpa prasa lielumu. Ļoti ceru, ka man izdosies pārsteigt cilvēkus, gan ar pirmā, gan īpaši otrā stāva darbiem.
