“Mākslā nav garantiju.” Saruna ar Ģertrūdes ielas teātra vadītāju Andreju Jarovoju 0
“Kultūrā sacenšoties un skrienot pēc cipariem, ir ļoti grūti vienlaicīgi dabūt gan kvantitāti, gan kvalitāti. Mums svarīgāka ir mākslinieka rokraksta attīstība,” saka režisors un Ģertrūdes ielas teātra (ĢIT) vadītājs ANDREJS JAROVOJS.
Sarunā ar “KZ” pirms teātra desmitās jubilejas viņš uzsver, ka ĢIT allaž priekšplānā licis mākslinieka patiesu interesi, radošu brīvību un talantu, nevis apmeklējuma rādītājus, žanra, tēmas vai ideoloģijas vadlīnijas. Par to, ka šī pieeja ilgtermiņā attaisnojusies, liecina ne tikai teātrim piešķirtās “Spēlmaņu nakts” balvas, bet arī skatītāju nezūdošā interese.
Teātra spožāko izrāžu esence no 22. līdz 27. oktobrim novērtējama jubilejas izrāžu skatē “TOP 10 ĢIT”. Nepalaidiet garām, jo šī būs unikāla iespēja redzēt gan aktuālas, gan atjaunotas izrādes!
Padomju laikā celtā iekšpagalma nama otrajā stāvā mītošais neatkarīgais Ģertrūdes ielas teātris vienas dekādes laikā ne tikai izaudzis par vērā ņemamu spēlētāju Latvijas teātru arēnā, bet pamazām radījis ar citiem teātriem nesajaucamus vaibstus – tas ir gan jauno spēku atspēriena punkts, gan, galvenais, bezgalīgas radošas brīvības platforma. Te ir vieta gan jaunai teātra valodai – fiziskajam un postdramatiskajam teātrim, dejai, gan brīvi izvēlētām tēmām – nereti bez politkorektuma un puritāniskas morāles sloga.
Andrejs Jarovojs agrāk iestudējis izrādes Jaunajā Rīgas teātri, Liepājas un Nacionālajā teātrī un teātrī “United Intimacy”, līdz par savu radošo bāzi izvēlējies paša dibināto Ģertrūdes ielas teātri, pēdējos piecus gadus esot arī teātra vadītāja amatā.
Jubilejas izrāžu skatē līdzās tabu tēmas kutinošajai Vladislava Nastavševa “Melnajai spermai”, Mārtiņa Eihes kolektīvajai pasēdēšanai ar jubilejas rasolu “Taņas dzimšanas dienā”, politiski emocionālajam un skatītāju pieprasītajam teātra kautiņam “Leģionāri. Diskusija ar kaušanos” un citiem iestudējumiem skatāmi arī četri Andreja Jarovoja iestudējumi: “RONDO”, “Vingrinājumi ar ābolu un loku”, “Pasaka par Gardeguni” un “Cilvēks uz trepēm”.
– Kas jums pašam kā režisoram nav licis saistīties ar repertuāra teātri? Radoša brīvība?
A. Jarovojs: – Esmu strādājis repertuāra teātrī, tomēr man ērtāk ir darboties šeit. Turklāt te jau ieguldīta liela enerģija, un esmu radījis sev un, iespējams, vēl kādam citam apstākļus, kuros var strādāt un darīt to sekmīgi.
Ne visi to var, jo, strādājot nevalstiskā teātrī, ir vajadzīga lielāka pašdisciplīna.
Lielākā radošā brīvība ir tajā, ka vari izvēlēties cilvēkus, ar kuriem kopā strādāt – mums nav štata aktieru, tāpēc bieži vien izvēlamies cilvēkus no dažādiem teātriem. Protams, bieži vien menedžments, kā viņus savākt un organizēt, ir sarežģītāks, taču parasti mākslinieki, režisori viņu darbos saredz konkrētus aktierus, un šis redzējums pārsniedz kāda konkrēta teātra robežas.
Manuprāt, tas ir daudz veselīgāks un auglīgāka ceļš, kā nonākt pie rezultāta. Katrā ziņā cilvēki, ja piekrituši strādāt konkrētā komandā, ir pamatīgāk motivēti. Protams, tā ir daudz lielāka brīvība – jūs darāt to, ko gribat.
– Ko jums šobrīd nozīmē būt neatkarīga teātra vadītājam?
– Esmu Ģertrūdes ielas vadītājs tikai piecus gadus – pirms tam to vadīja Maija Pavlova. Ir salīdzinoši viegli uzstādīt sev kaut kādu latiņu vai ideālu, uz ko tiekties, bet noturēt to jau ir salīdzinoši grūtāk. Pirms Ģertrūdes ielas teātra darbojāmies kā izrāžu apvienība “United Intimacy” kopā ar Viesturu Kairišu, izrādes spēlējām dažādās vietās, gan autobusā, gan Dailes teātra Mazajā zālē, RIXC mediju telpā.
Toreiz visa enerģija vienmēr tika veltīta konkrētajai izrādei, ko tajā brīdī taisījām. Tomēr, ja mēģini vienu konkrētu vietu piepildīt ar programmu, tad arī programma prasa savu resursu un enerģiju. Šobrīd nākas atrast līdzsvaru, cik daudz izrāžu no jauna piedāvājam veidot dažādiem māksliniekiem un, cik daudz mēģinām paplašināt auditoriju ar esošajām.
– Valsts teātri pastāvīgi meklē kompromisu starp repertuāra kvalitāti un zāles piepildījumu. Vai arī jūs jūtat šo spiedienu?
– Man kā māksliniekam ir nozīmīgs tas, kas notiek starp skatītājiem un māksliniekiem. Līdz ar to mani kā teātra vadītāju nesatrauc, cik tas būs kaut kā vispārīgi aktuāli vai nebūs. Ja tas ir aktuāli šiem cilvēkiem, un viņi grib runāt par kaut ko; ja māksliniekam ir interesanti kaut ko veidot kā dialogu, sarunu, tad tas notiek jēgpilni un ir aktuāli.
Nedomāju, ka cīnāmies par absolūtu zāles piepildīšanu.
Lai teātris vispār dzīvotu, tam, protams, vajag savu skatītāju, tāpēc mūsu izvēlētais virziens nav vieglākais. Dzīvojam informācijas pārpildītā pasaulē, un man šķiet, ka teātrim vajadzētu būt atbildīgam ekoloģijas priekšā – runāju arī par informatīvās telpas ekoloģiju. Tāpēc ir svarīgi piesaistīt jaunu auditoriju, nevis tikai apmierināt esošo skatītāju vēlmes un gaidas.
Manuprāt, vienīgais veids, kā to darīt, ir nevis ražot jaunas izrādes, bet arī spēlēt iepriekšējās, par kurām domājam, ka tās ir tik labas, lai arvien rādītu. Tikai tā varam nodrošināt, ka uz teātri atnāk arvien jauni cilvēki.
– Lai arī esat nevalstisks teātris, arī jums viens no pastāvēšanas priekšnoteikums ir valsts subsīdija.
– Tā gan īsti nav subsīdija, bet finansējums, jo mēs, protams, nepildām valsts pasūtījumu kā repertuāra teātri un mums jāizcīna nauda katram projektam atsevišķi. Tomēr proporcija starp līdzfinansējumu un mūsu ieguldījumu varētu būt līdzīga kā valsts teātros. Iespējams, mūsu zāles piepildījums nav tik liels kā viņiem – pagājušajā sezonā vidēji tas bija 70 līdz 80 procenti. Vēl ir kur augt, tomēr sūdzēties nevaram.
Protams, viegli nav. No vienas puses, ir nogurdinoši ar katru projektu pierādīt, ka tas ir tā vērts, un ir tik kvalitatīvs, lai to atbalstītu. No otras puses, šis modelis neļauj aizmigt un ieslīgt kaut kādā pašapmierinātībā.
– Vai, dibinot teātri, uzreiz bija skaidrs, kādā virzienā iesit?
– Sākumā apzināti netikām veidojuši teātri kā vienā konkrētā virzienā domājošu, un varbūt tas pat ir labi. Patiesībā sākumā vispār bija tikai viena izrāde, ko gribējām spēlēt. Atradām telpas, izrāde izrādījās apmeklēta, un no tā jau radās nepieciešamība runāt ar citiem cilvēkiem. Šo 10 gadu laikā esam izgājuši cauri dažādām menedžmenta stadijām, meklējot labāko darbošanās veidu.
Mainās arī manis kā mākslinieka radošā interese un redzējums par to, kāda veida teātra mums šeit, Latvijā, varētu pietrūkt.
Kādu brīdi uzsvars bija uz balansa veidošanu starp teātri un skatītāju, bet pirms trim gadiem radās vīzija, ka varam veidot teātra rezidences, kur teātra mākslinieki var nodarboties ar izpēti un sava rokraksta attīstīšanu.
– Kā tad šobrīd pietrūkst teātrim Latvijā? Kaut kas taču nav kārtībā, ja viens pēc otra krīt teātru mākslinieciskie vadītāji.
– Iespējams, teātrim lielākoties pietrūkst brīvas telpas domai. Tas, kas teātri atšķir no pārējām mākslām, ir dzīvā satikšanās. Tas ir vienīgais mākslas veids, kurā vari ieraudzīt, kur dzimst doma un, par ko tā kļūst. Otrkārt, tīri fiziski repertuāra teātrī māksliniekiem bieži vien nav brīva laika. Reizēm pat paskatīties, ko dara kolēģi.
Pat, ja atrodas kāds brīvs laiks, to velti ģimenei, un laika, ko ieguldīt sevī kā māksliniekā, neatliek.
Ir nepārtraukta skriešana pēc kaut kādiem skaitļiem, tabulu piepildīšanas, rezultātiem. Iespējams, īstermiņā tas sevi attaisno, bet ilgtermiņā cilvēciskais resurss ir ļoti ierobežots. Tādā veidā zaudējam talantīgus cilvēkus.
– Šajā procesā piedalās arī skatītājs.
– Skatītāja laiks tiek tērēts kaut kur, kur to, iespējams, nevajadzētu darīt. Tas, kas teātros notiek šobrīd, iespējams, ir sekas kaut kādiem iepriekšējās krīzes laikā izdarītiem lēmumiem. Runa nav, piemēram, tikai par Dailes vai kādu citu valsts teātri, bet par kultūrpolitikas virzienu kopumā.
Domājam, ka teātrī un kultūrā kopumā varam ar skaitļiem parādīt, ka esam ražīgi un darbīgi, piemēram, ka varam sataisīt tik un tik pirmizrāžu.
Tomēr kultūrā, sacenšoties un skrienot pēc skaitļiem, ir ļoti grūti vienlaicīgi dabūt gan kvantitāti, gan kvalitāti.
Vispirms no tā cieš pati teātra vide, un, galu galā, kā redzam, arī cilvēciskās attiecības.
– Minējāt, ka ĢIT kļūs par teātra mākslinieku rezidenču vietu. Ko iegūstat, aicinot, piemēram, ārvalstu mākslinieku šeit eksperimentēt, zinot, ka viņa veikums, iespējams, nekad nekļūs par izrādi?
– Sagadījies, ka mums ir labas attiecības ar igauņu dejas un teātra cilvēkiem. Viņi diezgan regulāri brauc pie mums ar savām izrādēm un pauž interesi. Tas bija ārējs impulss, kas apstiprināja, ka šīs rezidences ir īstais virziens, kurā iet. Šovasar eksperimentālā kārtā pie mums jau bija trīs mākslinieku grupas. Mums pat nav svarīgi, vai tas attīstīsies par izrādēm, toties viņiem ir bijis laiks un telpa, lai brīvi strādātu.
Tās ir attiecības, ko veidojam ar šiem māksliniekiem un kas nākotnē var pārtapt, piemēram, kopīgas izrādēs veidošanā.
Iespējams šāda prakse iespējama tikai nevalstiska teātrī, un šoreiz runāju arī par sevi – pirms sāc strādāt, tev nav zināms, kāda izskatīties skatuve un, kas tur vispār būs. Ir tikai kaut kādi pāris pieturas punkti, no kuriem sākt staigāt. Bet, kur tas nonāks, tu, protams, nezini. Ja zinātu, tas vispār nebūtu interesanti.
– Skaidra apziņa par sasniedzamo rezultātu nereti tiek uzskatīta par laba režisora kvalitāti.
– Man ir interesanti sarunāties ar cilvēkiem, māksliniekiem, un tad mēs kopīgi mēģinām spert tos nedrošos soļus un no nekā radīt kaut ko. Savā ziņā tas ir bailīgi, jo īsti nav nekā, pie kā pieturēties. Tomēr bieži vien gadījumos, kad, ir, piemēram, gatavs materiāls, luga, nav nekādas garantijas, ka tā tiks labi iestudēta.
Mākslā nekur nav garantiju.
Tāda ir tās daba, un vajag ļauties šai stihijai.
– Kādām stihijām ļausities šajā sezonā?
– Pirmā pirmizrāde būs uzreiz pēc teātra skates – Krievijas režisora Vsevoloda Ļisovska izrāde “Situāciju komēdija” – klusumā ar divām aktrisēm un 75 skatītājiem. Pagājušajā sezonā šā režisora viesizrāde “Klusēšana par izvēlēto tēmu” radīja zināmu ažiotāžu publikā, tāpēc gan māksliniekiem, gan teātrim bija interese turpināt spēlēties.
Horeogrāfe Agate Bankava šobrīd strādā pie soloizrādes. Iesācis darbu ir arī režisors Vladislavs Nastavševs, veidojot izrādi “Šeit sākas nakts”. Pirmizrāde varētu būt gada beigās vai nākamā gada sākumā.
Sezonu noslēgsim diezgan ambiciozi – Berlīnes teātrī “Volksbühne” tiks izrādīts mūsu teātra un Pēterburgas režisora Dmitrija Volkostrelova teātra “TeatrPost” izrāde, piedaloties latviešu aktrisēm.
Viņš bija atbraucis vasarā, strādāja šeit, satikās ar aktrisēm un radošo kolektīvu. Berlīnē pavasarī norisinās festivāls “Postwest”, jo šogad 9. novembrī aprit 30 gadi kopš Berlīnes mūra krišanas.
Viņi ir uzaicinājuši vairākus teātrus no Austrumeiropas bloka speciāli veidot izrādes ar nosaukumu “Postwest”, domājot par, kas šodien ir Austrumi, rietumi, attiecības starp tiem un to, kā tās veidosies tālāk.
– Pats iestudēsit izrādi “Malkasceļi”, atgādinot par vācu filozofa Martina Heidegera metaforu par mūsu veidotiem meža ceļiem, kuri te uzrodas, te aizaug un ved nekurienē. Gluži simboliski tā varētu runāt arī, piemēram, par teātri.
– Izrādes nosaukums patiešām ir no Heidegera krājuma “Malkasceļi”, bet šis nebūs viņa darba iestudējums. Vairāk gribu spēlēties ar idejām, par kurām viņš runā. Par lietām, par to, kā tās veidojam. Par attiecībām starp veco un jauno, par tradīciju un inovāciju. Kurš ir tas brīdis, kas liek vienai lietai pazust un rasties jaunai. Tā būs izrāde par simetriju un asimetriju. Par to, kā no kaut kā saprotama rodas kas cits.
Mums, cilvēkiem, lai varētu izdzīvot, patīk kārtot lietas kārtot un uzbūvēt kaut kādu pasaules uzskatu, kas palīdz mums izdzīvot vai sadzīvot ar realitāti.
Bieži vien realitāte izrādās savādāka un iejaucas mūsu uzbūvētajā konceptā un līdz ar to izjauc mūsu iedomātu simetriju. Turklāt šis būs vairāk fizisks, vizuāls teātris. Izrādi veidošu kopā ar aktieri Edgaru Samīti un horeogrāfu, dejotāju Rūdolfu Gediņu. Mūsu izaicinājums ir domāt par to, kā par to var runāt teātra valodā.
Ģertrūdes ielas teātrī, arī jums pašam, ir bijušas lieliskas izrādes bērniem. Audzinot, jeb, kā teicāt, «paplašinot» skatītāju loku, turpināsit iet arī šajā virzienā?
Ja ir mākslinieki, kas grib to darīt, esam atvērti. Arī tagad nevaram sūdzēties par jauniešu apmeklējumu, kaut vai uz “Melno spermu” vai “Ādu”. Iespējams, ka viņi, skatoties mūsu izrādes, saprot, ka tas ir daudz tiešāks un godīgāks veids, kā sarunāties, jo netiek teiktas priekšā atbildes.
Bieži esmu šeit, teātrī, vakaros, izrāžu laikā, un redzu, ka publika ir ļoti dažāda. Piemēram, uz vienu izrādi var būt puse jauniešu, puse – vecāku cilvēku. Ir labi, ka tas nav speciāls produkts, kas veidots, piemēram, tikai bērniem un jauniešiem. Ka šie cilvēki nav kaut kā nošķirti. Man šķiet, ka sabiedrībai ir labāk, ja tā dzīvo kā viens veselums, nevis kaut kādās subgrupās.
– Mūsdienās varētu būt grūti uzrunāt auditoriju, neadresējot tā dēvēto “kultūras produktu” kopējā tirgū gana konkrēti.
– Iespējams, tāpēc uz kādu izrādi, piemēram, “RONDO”, “Melnā sperma”, “Taņas dzimšanas diena” atnāk publika, kur sākotnēji nemaz nav gaidīts, ka tā nāks. Nav labāka mārketinga par to, kā viena cilvēka ieteikums otram. Tā šī auditorija aug.
UZZIŅA
TOP 10 ĢIT skates programma:
23. oktobrī “Taņas dzimšanas diena”; 24. oktobrī “RONDO”; 25. oktobrī “Memor”; 26. oktobrī “Pasaka par Gardeguni”; 26. oktobrī “Svētceļnieks”; 26. oktobrī “Melnā sperma”; 27. oktobrī “Leģionāri. Lasījumi ar kaušanos”; 27. oktobrī “Cilvēks uz trepēm”; 27. oktobrī “Āda”.
