Māksla nav garāmejošs fakts. Saruna ar Kasparu Putniņu 2
6. novembrī Sv. Pētera baznīcā 75. jubilejas svinības uzsāks šobrīd lielāko starptautisko ievērību guvušais pašmāju kora kolektīvs – Latvijas Radio koris. Četru jubilejas koncertu sērijas pirmajā koncertā “Canticum Canticorum” piecās mūzikas un teksta valodās Vecās Derības “Augsto dziesmu” pēc Latvijas Radio kora ilggadējā diriģenta Kaspara Putniņa aicinājuma ietērpuši latviešu, libāniešu un igauņu komponisti. Koncertā Tuvo Austrumu un Rietumu mūzikas atšķirīgo tradīciju saskarsmi iemiesos Latvijas Radio koris un visā pasaulē pazīstamais ansamblis “Sarband”. “Kopā ar Radio kori varbūt esam kādu solīti pagājuši telpā, kur līdz šim neviens nekad nav bijis savā izpratnē par skaņu un to, kas mūsdienās vispār var būt šis instruments, ko sauc par kori,” Latvijas Radio kora jubilejas priekšvakarā saka Kaspars Putniņš.
“Mani ir diezgan viegli izprovocēt uz lietām, kas man šķiet interesantas. Ja vien kalendārs ļauj, iesaistos,” saka Kaspara Putniņš. “Tehniska novitāte nav obligāts priekšnosacījums manai interesei, bet laikam parasti tas tā ir, lai gan man nav absolūti nekādu iebildumu arī pret klasisku koncerta formu un klasiskāko repertuāru,” atzīst diriģents.
Tieši viņš ir personība Latvijas mūsdienu mūzikas laukā, kas nerimtīgi meklē neiestaigātus ceļus un izteiksmes līdzekļus mūsdienu koru mūzikas repertuārā – gan vairāk nekā 20 gadus līdzās diriģentam Sigvardam Kļavam vadot Latvijas Radio kori, gan atsaucoties prestižu Eiropas koru un grupu (“BBC Singers”, RIAS kamerkoris, Berlīnes Radio koris, NDR kamerkoris, Nīderlandes kamerkoris, Ģentes “Collegium Vocale”, flāmu Radio koris) aicinājumiem – šī ir jau otrā sezona, ko Kaspars Putniņš aizvada arī kā Igaunijas Filharmonijas kamerkora mākslinieciskais vadītājs. Šajā rudenī koris piedalījās gan Arvo Perta festivālā Igaunijā, gan arī festivālā Milānā un Turīnā. Turpat blakus bija mūsu pašu sezonas atklāšanas koncerts, kurā bija divi jauni igauņu skaņdarbi, un vēl citi darbi korim ar elektroniku – tādas lietas viņi ir darījuši ļoti maz. “Viena lieta ir tas, ka varu ar saviem domubiedriem, kāds ir Radio koris, ar kuriem kopā audz, veidot oriģinālu skaņu un raksturu, realizēt savas stratēģiskās domas. Pavisam cits darba modelis ir, ka tev ir nedēļa laika grupai, kurai ir sava identitāte, tev ir jāmāk atrast kopīgu valodu ar viņu raksturu, lai komunicētu. Tas ir bezgala interesants process. Ar katru grupu attiecības veidojas atšķirīgi. Man bijusi tā laime, ka mani aicina kā viesdiriģentu jau ilgāku laiku ļoti labas grupas, kori daudzviet pasaulē. Pārsvarā tā gan ir Eiropa, jo ārpus tās ir tikai dažas grupas, kurās profesionāla kora muzicēšana ir pietiekami augstā līmenī.”
Kaspara Putniņa pārliecība koncentrēta vienā atziņā – mūzika ir komunikācija. Tomēr šo frāzi nevajadzētu saprast viennozīmīgi: “Ja kāds saka, ka mūzika ir universāla valoda, ko saprot pilnīgi visi cilvēki, tad tās ir absolūtas muļķības, tāds naivs politkorektums, ko varbūt sacerējuši kaut kādi birokrāti. Mūzikas valodas tieši tāpat kā runātās valodas ir atšķirīgas. Tomēr, ja izdodas komunikācija starp mūziķiem, starp izpildītāju un klausītāju, diriģentu un kori, tā vienmēr dod jaunus impulsus mūsu domāšanā. Mani interesē lietas, caur kurām varam īsti un atklāti runāt par būtiskām lietām. Par to, kas mums kā cilvēciskām būtnēm ir svarīgs. Tas ne vienmēr nozīmē milzīgu intelektuālu tonnāžu, kas neizbēgami bieži ir klāt laikmetīgajā mūzikā. Tās var būt arī vienkāršas lietas. Man ir svarīgi, lai tās ir autentiskas. Pieņemot kādu piedāvājumu, esmu konstatējis, ka ir jābūt godīgam pret sevi. Ir bijuši dažādi vilinoši piedāvājumi, tomēr esmu sapratis, ka tikai tas, ar ko tu pats vari identificēties, darbojas. Šis princips darbojas gan Latvijā, gan jebkur citur. Šeit Rīgā un Tallinā man ir lielākas iespējas ietekmēt repertuāru un vispār stratēģiju. Bieži ir arī tā, ka saka – mums ir viena nedēļa, bet varbūt ir kādas lietas, ko tu pats gribētu mums piedāvāt.”
Aizvadītajā nedēļā diriģenta un šveiciešu komponistes Helēnas Vinkelmanes starptautiskas sadarbības iznākums bija baudāms Sv. Pētera baznīcā, kur izskanēja opuss “Canto 33” 17 dziedātājiem (soprāniem, basiem un baritoniem), kontrtenoram un trijiem instrumentiem, izdziedot Dantes “Dievišķās komēdijas” tekstus. “Mani un Helēnu Vinkelmani saveda kopā Veimāras festivāls, kas uzņēmās atbalstīt šo iniciatīvu. Saņēmu notis, pāris darba fragmenti jau bija atskaņoti. Sapratu, ka šis ir interesants darbs, ir vērts veltīt tam enerģiju un laiku. Ar Helēnu satikāmies Rīgā jau tad, kad biju pateicis lielu “jā”. Pirmoreiz šo darbu atskaņojām Erfurtes Domā, kas krietni atšķiras no Pēterbaznīcas gan skaņas, gan mūziķu pašsajūtas ziņā. Darbs ar pamatīgu atvēzienu un mērogu – stundu garš, viengabalains, izvērsts opuss. Tādu kora darbu ir maz. Autore spēlējas ar skaņkārtām un skaņas fizisko dabu – ir skaņas, kuru uz klavierēm vienkārši nav. Reizēm klausītājam varētu šķist, ka tur vienkārši velk šķērsām, bet tā nav – ir dīvainas harmoniskas saskaņas un skaņkārtas, īpatnēji tonēti melodiski elementi, virsskaņu rinda, kura telpā veido neparastus intervālus. Tādi ir, piemēram, tradicionālajā mūzikā.”
Diriģents uzsver, viņa uzmanības centrā allaž ir mūzikas un teksta attiecības. “Man personīgi bija liels notikums – pirmoreiz tuvoties grandiozajam Dantes tekstam. Izvēlēta “Dievišķās komēdijas” pati pēdējā dziesma – paradīzes “Canto 33″, kas vēsta par to, kā Dante svētā Bernāra pavadībā nokļūst paradīzē, sastop Dievmāti Mariju, tomēr cilvēku valoda ir bezspēcīga, lai vēstītu par šo pieredzi. Vienīgais, ko viņš var pateikt, – visu labo virza mīlestība. Tas, kādā veidā Helēna ir komponējusi mūziku, ir perfekti. Šis ir neiedomājami grūti lasāms darbs, pilns kultūras zināšanu slāņiem. Teksts ir pilns atsaucēm – maziem žestiem, ko pamanīs tikai uzmanīgs klausītājs. Visu reizē nemaz nevar un arī nevajag uztvert. Īsti labi darbi manā izpratnē ir daudzdimensionāli, kad, arī neko nezinot, var izbaudīt plūdumu un skaņu – skaistumu. Ir sajūtama enerģētika, pat ja neprotam atšifrēt – mūsdienu mūzikā lielākoties tas arī nav iespējams. Piemēram, ļoti reti kāds iedomājas, ka, piemēram, aiz visas Arvo Perta skaņu pasaules ir ļoti precīzi, matemātiski moduļi, tomēr kaut kādā līmenī tas strādā.”
Nav noliedzams, Latvijas Radio koris ir pionieri Baltijā, kopjot novatoriskas mūzikas lauku. “Tā nav lielīšanās, ka kora pieredze eksperimentālos žanros ir ievērojama. Radio koris ir ārkārtīgi mobils, universāls. Iespējams, kora dziedātāji laika gaitā ir ieauguši šajā režīmā. Jūtu viņos iekšēju nepieciešamību nodarboties ar lietām, kas ir it kā uz varēšanas robežas. Kārtīgi iesprindzināt visas muskuļu grupas. Tomēr tas nav pašmērķis. Galvenā lieta ir saruna, kam tehnika nedrīkst būt traucēklis.”
“Patiesībā nekādā veidā nevaru nodalīt savu pārējo dzīvi, kas ir man apkārt, kurā eksistēju ar savām domām un sajūtām, no tā, ko daru kopā ar Radio kori. Mēģinājumu process ir tikai pāris stundas dienā, bet patiesībā tu ar to nodarbojies visu laiku. Impulsi, idejas, skaņas, formas, teksti apziņā dzīvo teju nepārtraukti. Visi daudzie gadi, ko esmu pavadījis ar šo kori, ir tikpat lielā mērā mana iekšējā dzīvē kā manas attiecības ar man tuviem cilvēkiem. Man pašam tas ir bijis ļoti svarīgs process. Ļoti ceru, ka kādam bijusi svarīga mūsu interpretētā mūzika, kas varbūt ir bagātinājusi kādu kā cilvēcisku būtni. Tas ir svarīgākais tajā komunikācijas procesā, ko sauc par mākslas darbu. Man, protams, ir mazliet skumji, ka mūsdienās viss, kas notiek mākslā, tiek ielikts izklaides vai brīvā laika pavadīšanas plauktiņā. Attiecībām ar mākslu ir ļoti nopietns, ilglaicīgs iespaids uz cilvēku, māksla nevar būt garāmejošs fakts!”
Latvijas Radio kora 75 gadu jubilejas atklāšanas koncerts ir Kaspara Putniņa četru gadu darba iznākums, kurā savienojas kora sadarbība ar pieciem komponistiem un visā pasaulē atzīto Tuvo Austrumu mūzikas ansambli “Sarband”. “Man vienmēr ārkārtīgi patikusi Tuvo Austrumu – persiešu, otomaņu laika – mūzika, sufiju dzeja. Pirms pāris gadiem festivālā Austrijā dzirdēju “Sarband” kopā ar nelielu vokālo ansambli no Austrijas. Stāsts bija par poļu mūziķi otomaņu galmā, kurš tur ieviesis luterāņu korāļu mūziku, par kuru pēcāk domāja, ka tā ir turku mūzika. Klausoties šo mūziku, pēkšņi ieraudzīju, ka ir mūziķi no Tuvajiem Austrumiem, kuri perfekti spēj komunicēt ar Rietumu mūziku, turklāt ļoti to vēlas.”
“Sarband” var parādīties daudzos formējumos no pavisam maza sastāva līdz nelielam orķestrim.
Šajā reizē Latvijas Radio koris uzstāsies kopā ar četriem “Sarband” mūziķiem (Mustafa Doans Dikmens no Turcijas (balss), Efstratioss Psaradellis no Grieķijas (kemanča), Salahs Edins Maraka no Jordānijas (kanuns), Vladimirs Ivanovs (perkusijas) pārstāv Bulgāriju un Vāciju. – Aut.), attīstot programmu, kurā divas absolūti atšķirīgas pasaules un muzicēšanas prakse integrētas vienā jaunā veselumā.
“Uzaicinājām četrus ziemeļu komponistus – Santu Ratnieci, Mārtiņu Viļumu, Lassi Toresenu no Norvēģijas un Toivo Tulevu no Igaunijas, kā arī Londonā dzīvojošo libāniešu komponisti Bušru Elturku – viņa ļoti daudz interesējas par libāniešu kultūru un mūziku. Augstā dziesma, Vecās Derības teksts, kas attiecas uz abām kultūrām, bija uzdevums komponistiem. Tas ir teksts, ar kuru jebkura cilvēciska būtne var identificēties. Komponistiem bija pilnīgi brīvas rokas, izvēloties tekstu. Bušras darbs ir arābu valodā, skaņdarbi ir angļu, vecajā turku, grieķu, senebreju valodā, bet Toivo darbs ir latviski.”
Šis būs jau otrais programmas atskaņojums – pirmais notika pagājušā gada martā Oslo Garīgās mūzikas festivālā. “Mans lielākais izaicinājums šajā gadījumā ir atšķirīgās darba pieredzes. Austrumnieki improvizē, tomēr to dara strikta kanona ietvaros. Brīvība ir izvēlē starp esošiem darbarīkiem. Savukārt Rietumu mūzikas kompozīcijas princips ir tāds, ka mēs vienmēr radām kaut ko pilnīgi jaunu. Pārrāpties pāri šiem žogiem nav vienkārši. Arī pats vēl nejūtos šajā mūzikā iesvaidīts, tomēr man vienmēr patikusi viņu skaņu tehnika, dziedāšana un fantastiski brīvā meistarība. Tas vienkārši ir bezgalīgi skaisti.”
