Diāna Jance: Māksla lietot otrreiz 0
Pēc nepilniem diviem mēnešiem, 27. aprīlī, būs Lielās talkas diena, un līdz ar savāktajām acīmredzamajām grabažām brīnīsimies par dažādām dīvainām lietām – kā jau tas piedienas pavasaros pēc sniega nokušanas. Droši vien arī šoreiz vairākās talkošanas vietās čaklie talcinieki pat izveidos tādu kā mākslas izstādi.
Mūsdienās ir populāri runāt par zero vaste (bezatkritumu saimniekošanu), otrreiz pārstrādājamiem materiāliem un pasauli pārplūdinājušiem atkritumu kalniem, to ietekmi uz dabu, globālo sasilšanu. Par to gan nebūt nesatraucas visi, jo man ir aizdomas, ka vēl joprojām daudzumdaudzi planētas iedzīvotāji nav pat īsti pamanījuši, ka kaut kas mainās vai arī vienkārši nevēlas to redzēt. Vai arī kaismīgi apstrīd acīmredzamus faktus…
Šajā izdevumā, kas ik nedēļu veltīts kultūrai un ar to saistītajiem jautājumiem, neiztirzāšu mūsu planētas sasilšanu un tās iespējamās katastrofālās sekas.
Gribu izcelt mākslas darbus un to radītājus, kuri veido īpašas lietas no otrreizējām izejvielām.
Rīgā un Pierīgā daudzi krāj skaistākās un krāsainākās stikla pudeles, ko nodod mākslinieces Martas Ģībietes pārziņā un mākslas darbnīcā “Buteljons” dzimst gan jauni mākslas darbi, gan sadzīves priekšmeti. Apbrīnojami, kā par dizaina šķīvi kļūst viducī pārgriezta senā trīslitru burka, savukārt vīna pudeles pārvēršas glāžu, biķerīšu un svečturu komplektos. Pat uzdrošinos teikt, ka malks vīna, kas ieliets no pudelēm taisītās glāzēs, ir mazliet dūmakains un aiznes nenojaušamos sapņos.
Pa Latvijas izstāžu galerijām ceļo Anneles Slišānes brīnumainais projekts “100 deči Latvijai”, kur dečos (pie sienas karināmas segas) starp nāt-rēm un viršiem ieaustas gan kādreiz mīļas rotaļlietas, gan lietotas radio austiņas ar visiem vadiem…
Pazīstu mākslinieku Ulofu Kangasu Somijā, kurš jau daudzus gadus savos mākslas darbos izmanto vecas, konteineros atrastas grāmatas, tās nokrāso un apgriež, izceļot pavisam citu, neapšaubāmi ārišķīgāku un vizuālu vērtību.
Savukārt viņa sieva Emmi Martina krāj mazos aizdares knibulīšus no maizes iepakojumiem, lai tos nodotu kāda cita mākslinieka instalācijas radīšanai. Māksliniece Vija Spekke vairākus gadus gleznoja akvareļu tehnikā ar krāsu, kas bija iegūta no vietējās kafejnīcas espreso kafijas biezumiem. Darbi neizbalē.
Viena no senākajām “otrreizējo izejvielu” mākslām neapšaubāmi ir papīrs. Pavisam nesen sapratu, ka senākos romānos lasītie apraksti par vecu lupatu uzpircējiem patiesībā ir bijusi ļoti plaša tā laika biznesa paraugs – vecās lupatas līdz pat 19. gadsimta sākumam bija visnozīmīgākā papīra izgatavošanas sastāvdaļa.
Mūsdienu Latvijā, kur izlietotā papīra kalniem tikai reizēm laimējas nokļūt pārstrādājamā papīra vannās (lai atceramies bēdīgo stāstu ar Līgatnes papīrfabriku!), ar rokām darinātais īpašais “lupatu papīrs” kļuvis par dārgu un apbrīnojamu mākslas darbu.
Līdzīgi top arī augstas kvalitātes dizaina objekti no vecām avīzēm. Piemēram, 2010. gadā dizaina balvu ieguva māksliniece Ērika Māldere ar gaismas objektu – papīra rozi “Milavila”, kas bija izgatavota no tajā pašā gadā slēgtā laikraksta “Kultūras Forums” lapaspušu materiāla. Starp citu, Eiropas Savienība ir nolēmusi, ka izlietotais tekstils jau pēc dažiem gadiem būs jānodod pārstrādei un to vairs nevarēs nodot sadzīves atkritumos.
Vēl pavisam nesen kāds paziņa kinooperators jautāja, vai nezinot kādu ar roku lieta stikla gabaliņu – aizliekot to kameras acij, parādītos pavisam īpašas gaistošas līnijas. No reiz lietotiem vērbaļķiem darinātām skulptūrām piemīt papildu spīts, kas reiz palīdzēja balstīt lepno namu jumtus. No visiem tā dēvētajiem atkritumiem gan neiznāks mākslas darbi, jautājums, ko darīt ar pārējo. Tas ir mūsu izšķiršanās jautājums.
