“Pēc 90. gadu pārmaiņām vairs nemācējām dzīvot, un tas radīja līderus, kas proponēja primitīvismu.” Saruna ar Pēteri Krilovu 1
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc gadu ilguša pārceltu pirmizrāžu posma piektdien, 10. septembrī, beidzot pie skatītājiem Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) nokļūs izrāde “Dublinieši Miera ielā”, ko pēc rakstnieka Džeimsa Džoisa stāstu krājuma “Dublinieši” un romāna “Uliss” motīviem iestudējis režisors Pēteris Krilovs.
“Centrā ir jauna cilvēka tapšana un cīņa par patstāvīgu domāšanu,” tā iestudējumu, kurā satiekas pieredzējušie JRT trupas aktieri un pašreizējais topošo aktieru kurss, pirmizrādes priekšvakarā raksturo Pēteris Krilovs.
Mēs tiekamies Latvijas Kultūras akadēmijā, kur arī šo mācību semestri, tāpat kā iepriekš, sākat kā pasniedzējs.
P. Krilovs: Redzēsim, kā šis rudens, semestris un viss gads izvērtīsies, jo divi pagājušie semestri bija diezgan čābiski, pilni kompromisu. Mākslu tomēr nevar mācīt attālināti – var tikai izlikties, ka kaut kas notiek. Pašlaik strādāju filmu skolā ar topošajiem režisoriem, kur ir daudz studentu, – ļoti intensīvs darbs. Man ļoti svarīgs ir individuāls darbs ar katru studentu. Šovasar būs saskare ar teātra nodaļas aktieriem, bet vēl redzēsim, kā tas būs.
Šobrīd strādājat ar Jaunā Rīgas teātra jauno aktieru kursu! Kā vienā kombinācijā ar nosaukumu “Dublinieši Miera ielā” savienojas Krilovs, Džoiss un JRT pieredzējušie un jaunie aktieri?
To diktēja materiāls – Alvis (Hermanis) piedāvāja taisīt kādu izrādi, es izvēlējos Džoisu – pārlasot viņa gabalus, sapratu, ka tur sanāk diezgan daudz lomu jauniešiem, un prieks, ka dabūju atļauju strādāt ar studentiem, galu galā – izrādes aktieru ansamblis ir ļoti plašs, daži spēlē vairākas lomas. Šis ir kompilatīvs darbs, Džoisa īsstāstu un romāna fragmentu un fragmentiņu mozaīka.
Jūs neejat vieglāko ceļu, kopā ar Matīsu Gricmani dramatizējot prozu – Džoisa krājuma “Dublinieši” īsstāstus un par kulta romānu uzskatīto “Ulisu” –, nevis strādājot ar gatavu lugu.
Ja sāc šķetināt Džoisu, gribot negribot nonāc lielā mozaīkā un sāc iet viņa labirintā, un tad saproti, ka ir vajadzīgs savs pavediens. Šajā gadījumā mūsu līnija ir galvenais varonis Stefans Dedals – viņu spēlē students Matīss Ozols –, katoļu koledža, mācības, studijas, pozīcijas, ko cilvēks izvēlas dzīvē, attiecības ar vecākiem, mūsu gadījumā – pedagogiem, kurus spēlē Guna Zariņa un Vilis Daudziņš. Šeit ir tā, ka nevis izdomā šo izrādes pavedienu jau iepriekš, bet sāc vilkt aiz viena diedziņa un līdzi velkas vesela ķēde.
Dramatizējums galīgi nebija viegls, kārtīgi pamocījāmies, bet, ja to darītu otrreiz, nevaru iedomāties, ka būtu darījuši citādi.
Un tomēr, kas tad ir šis pavediens, aiz kura vispirms pavilkāt un pie kā pieturējāties? Iespējams, sākāt ar Dzintara Soduma latviski tulkotajiem Džoisa darbiem…
Kopā ar literāro konsultanti Lauru Loretu Riveranu diezgan daudz ņēmāmies pa tiem Džoisa tekstiem, un viņa ir diezgan kritiska pret Soduma tulkojumu, bet tik, cik man vajadzēja, tajā ir ļoti jaukas lietas. Ļoti negribu izvirzīt vienu konceptuālu līniju, lai pateiktu – tas ir par to…
Izrāde ir bagāta ar dažādām tēmām. Galvenokārt – personības tapšana un iekšēja brīvības apjausma. Tomēr tie ir vispārīgi vārdi, ko var attiecināt uz daudz ko.
Stefans Dedals visā Džoisa literatūrā tiek uzskatīts arī par Džoisu “alter ego” – daudzbērnu ģimene, tēvs, kas mīl iedzert, skolas pieredze, tomēr tik liels meistars nerakstīja “viens pret vienu”. Matīss Gricmanis Sandras Kļaviņas spēlētajai dāmai gan ielicis mutē tekstu – kā vispār var kaut ko saprast izrādē, kurai nevar nojaust sižetu. Uz to pusi ir…
Izrādes pieteikumā nevar nepamanīt paralēles starp Latviju šodien un Īriju, kādu to redz Džoiss, pirms simt gadiem. Jūs sakāt – abas nācijas ir mēģinājušas apliecināties pasaulei un vienlaikus glabāt savu neatkārtojamo mentalitāti, abas iekļāvušās Eiropas kopējā kultūrā, bet tajā pašā laikā pārspīlēti atrādījušas un lielījušās ar saviem simboliem, kas nošķir tās no citām nācijām.
Mēs, latvieši, patiešām esam gājuši īriem līdzīgu ceļu, tikai mēs šobrīd – daudz īsākā distancē.
Esam aizrāvušies ar savas okupācijas apdziedāšanu un sūkstīšanos, cik mums ir smagi un cik daudz esam cietuši, bet tas, ko īri piedzīvoja ar angļu okupāciju, ir daudz globālāk.
Mēs maz zinām par to, ka viņu valoda līdz 20. gadsimta sākumam bija izbradāta angļu zābakiem, īri 19. gadsimtā cietuši milzu postu un badu, tāpēc daudzi emigrējuši. Jā, latviešu un īru temperamenti atšķiras, bet kaut kādi likteņa piesitieni ir diezgan līdzīgi. Ja šo saskatīs izrādē, labi, bet priekšplānā to neliekam. Priekšplānā ir brīvas personības izaugsme – dzīves paradoksalitāte.
Brīvības jēdziens gan šobrīd, šķiet, ir kļuvis tik plašs un miglains, ka gribētos ieviest kādu skaidrību.
Jā, gribētos, bet tā kārtība haosā var būt ļoti mānīga. Īpaši mākslā, kura šobrīd, manuprāt, kļūst arvien didaktiskāka.
Ar mākslu grib pamācīt, parādīt pareizo ceļu un kritizēt nepareizos. Tas ir vienkārši stulbi!
Patiesību sakot, mākslai tas ir kaitīgi. Mākslai nav jārāda ar kaulainu pirkstu – dariet tā vai tā nedariet! Māksla dod iespēju ieraudzīt bagātu dzīves pieredzi, par kādu skatītājs, iespējams, nav aizdomājies. Tā neliek kaut kam par katru varu piekrist vai kaut ko nosodīt.
Diemžēl pašreiz Latvijā ir ļoti didaktiska māksla, reizēm atgādinot reliģisku kopienu bukletus par pareizu morāli un komunālās dzīves satiksmes noteikumiem. Par tiem, protams, ir jādomā, ko cilvēki nemīl darīt, bet – ja tevi pamāca ar vienkāršotām tēzēm, vienkāršotiem piemēriem, tas neko nedod – tu izej tikpat stulbs, cik ienāci.
Šobrīd ievēroju bēdīgu tendenci – redzu, ka jauni cilvēki, studenti, pārņem moralizēšanu…
Nez kāpēc absolūtas brīvības un izvēles laikā ejam tieši uz to.
Tas nav Holivudas kino iespaids uz jauniem prātiem? Pats, būdams kino režisors, varat par to spriest.
Noteikti. Amerikas publiskā telpa ir pilna vienkāršotu lietu. Ne velti sludinātāji tur ar to operē un spekulē. Ne velti tāds Tramps vai cits balamute gūst lielu popularitāti, runājot lētas, prastas, tukšas muļķības, kas atstāj iespaidu uz tik daudziem cilvēkiem, jo viņiem tas ir interesanti. Diemžēl no viņiem esam aizņēmušies to pašu.
Tomēr tam ir arī saknes mūsu pašu vēsturē – pēc 90. gadu pārmaiņām Latvijā, vispār Austrumeiropā, mēs vairs nemācējām dzīvot, un tas radīja līderus, kas proponēja primitīvismu.
Sabiedrībā, sociālā plānā, vispār dzīvojam primitīvu saukļu pasaulē.
“Draugi, nav labi”… Tas it kā der visiem, bet tajā ir kaut kāda nabadzība, kas tiek apēsta kā plāns auzu tumes nolējums bada laikā.
Laikā, kad uzvar tvitera garuma patiesības, iestudēt Džoisu savā ziņā nozīmē reabilitēt sarežģītību.
Tas ir svarīgi. Zināmā mērā vēl tagad baidos, vai publika to ņems pretī un uztvers. Tomēr mums šķiet, ka visi kopā ar aktieru palīdzību esam izveidojuši kaut ko interesantu par jauna cilvēka tapšanu un cīņu par patstāvīgu domāšanu. Tu tā piņķerē, piņķerē, bet ir lietas, kas pēkšņi ieduras pareizajā vietā – pareizajās emocijās.
Kad Regīna Razuma vienā viņas pasāžā runā par sevi, saviem vecākiem, savu teātri un bērnības atmiņām, tas tik ļoti saskan ar mūsu “īru” sižetu, bet, no otras puses, man tajā brīdī vienmēr ir kamols kaklā – trāpa. Tāpēc ir vērts to Džoisu taisīt.
Esat izrādei tuvojušies teju gadu, atliekot un atliekot pirmizrādi.
Jā, piecas reizes esam sākuši mēģināt un pārtraukuši. Ierasti izrāde top, pamazām izaugot līdz kulminācijas brīdim. Tu kāp pa vienām trepēm, bet mēs esam skraidījuši pa daudzām trepēm visādos virzienos, bez skatītājiem tas brīžam ir necilvēcīgi.
Emocionāli man pirmizrāde bija martā, kad mūsu vienīgais skatītājs bija Alvis Hermanis.
Reizē ir arī labas lietas – bija iespēja pamatīgi apgūt dekorāciju – tā kā darbība notiek Miera ielas kafijas grauzdētavā, visi aktieri šobrīd ir iemācījušies izcili gatavot kafiju un var mierīgi strādāt par baristām (smejas).
Nav viegls uzdevums strādāt ar pieredzējušajiem aktieriem un reizē ar jaunajiem studistiem. Pašam nebija jāizvēlas starp režisora un pedagoga lomām?
Man tā ir vienmēr bijis – tiklīdz nav absolūtas procesa atdeves no režijas viedokļa, kad strādā līdz galam, protams, iestājas pedagoģiskā puse, kad slīpē, mēģinot arvien labāk. Lai gan es vispār esmu no slīpētājiem – pat pirmizrāde man nereti nav galējais variants, vienmēr redzu kaut ko uzlabojamu.
Šoreiz no jauniešu puses sastopu lielu vēlēšanos iet man līdzi un kaut ko kopā izdarīt. Šis ir ļoti labs aktieru kurss!
Žēl, ka šajā laikā jauniešiem pietrūkst iespējas izdauzīties, reizēm jaunam cilvēkam vajag iet pilnīgā avantūrā, neņemot vērā teātra politikas un publikas prasības. Tomēr man patīk šīs labi zināmās metodes izmantošana, liekot topošajiem aktieriem uzreiz piedalīties profesionālās izrādēs. Šajā teātrī unikāli ir tas, ka te nešķiro paaudzes, arī es šeit jūtos ļoti labi – kā visur, kur varu strādāt.
Vai šis laiks licis dzimt arī jaunām idejām kino laukā – kopš jūsu iepriekšējās filmas “Uz spēles Latvija” pagājis labs laiks.
Protams, ir! Teju gatava ir filma “Hekabes jautājums” – par līdzjūtību jeb empātiju, kas attīstās ap Ilonas Balodes un Rolanda Ūdra traģēdijas stāstu, taču ir arī citas līnijas, piemēram, parādās arī vācu meitene, kas Rīgā strādā ar prostitūtām. Par līdzjūtību nevis kā pienākumu, bet cilvēka kvalitāti.
Šobrīd Latvijā tolerances ir par maz… Zinu, man daudzi iebildīs, bet tomēr…
Jā, gribam būt līdzjūtīgi, aktīvi ziedojam dažādās akcijās, taču tas bieži ir formāli, līdzjūtība jau vēsturiski tiek birokratizēta, institucionalizēta – biedrības, sociālas grupas jau viduslaikos palīdzēja atraitnēm un nabagiem.
Tomēr man ir svarīga individualitāte. Jušana. Šai tēmai savā ziņā pietuvojos caur teātri – jebkurš aktieris zina, lai nospēlētu nelieti, ļaunumu, tev tas ir jāizprot un savā ziņā jāattaisno – tā ir jūtu ģenerēšana. Kāpēc viņš to dara? Tas ir līdzjūtības sākums. Ceru, ka gada beigās filma pašreizējā kino pirmizrāžu sastrēgumā nokļūs līdz skatītājam.
Un ir vēl viena filma…
Jā. Par Sanfrancisko dzīvojošo latviešu gleznotāju un dramaturgu Raimondu Staprānu, kuram šogad paliek 95 gadi. Viņa vecāki Latvijas laikā bijuši sociāldemokrāti un cietuši no Ulmaņa režīma – filmā mazliet runājam par alternatīvu Latvijas vēsturi, ja ne Ulmaņa režīms un autoritatīvā vara.
Kāpēc latvieši, kuriem, ņemot vērā mūsu vēsturi, vajadzēja būt caurcaurēm sociāldemokrātiem, tomēr par tādiem nekļuva. Tomēr centrā ir pats Raimonds Staprāns – izcils mākslinieks, ārkārtīgi populārs un labi apmaksāts gleznotājs, kuram ar to tomēr nepietiek – brīvajos brīžos viņš raksta lugas par Latvijas vēsturi, kas padara viņu par ļoti intriģējošu cilvēku.
