Rokdarbu nodaļā mācījāties pie izcilas personības, tautas mākslas pārzinātājas Marutas Grasmanes. Arī mācību programma nodaļā ir plaša un daudzveidīga. Ko vērtīgu sniedza Lietišķo laiks? 1
Kā mana mamma mēdza teikt, Lietišķie bija laiks, ko pavadīju pie stingras pamātes. Jāatzīst, tā arī bija, jo tādu stingrību un disciplīnu pie vecākiem nepieredzēju.
Maruta Grasmane tiešām bija brīnišķīga skolotāja. Man ir vislabākās atmiņas par viņu. Jutu sirds mīļumu, lai gan pasniedzēja bija ļoti stingra. Visam vajadzēja būt perfekti, bez nevienas kļūdas. Un kā gan citādi, jo etnogrāfija nav nekāda pašdarbība! Piemēram, kad pirmajā kursā mežģīņrakstā adījām etnogrāfiskās lina pusgarās zeķes, nedēļas nogalē vajadzēja noadīt prāvu gabalu. Tas nozīmēja cītīgi stradāt no piektdienas vakaram līdz pirmdienas rītam. Jābūt īpaši modrai un uzmanīgai, samazinot valdziņu skaitu, lai zeķe perfekti piegulētu kājai.
Vienlaikus jārūpējas, lai saglabātos konkrētais zeķes raksts. Pati pamanīju, ka vienā vietā kaut kas īsti nerīmējas, bet pavisam nemanāmi no sērijas to zināšu tikai es. Taču pirmdienas rītā Marutas Grasmanes modrā acs neko nepalaida garām. Visu nācās izārdīt. Es atgriezos atpakaļ nākamajā piektdienas vakarā, tikai ar sabakstītiem pirkstiem, sāpošu sprandu un bez jebkādiem acīm redzamiem rezultātiem, turklāt vīlusies sevī, ka laikus defektu nenovērsu.
Kāpēc Mākslas akadēmijā izvēlējāties studēt Tekstilmākslas nodaļā?
Tekstilmākslas nodaļa atkal bija plāns B. Plāns A bija gleznotāji, kuros uzreiz pēc Lietišķās mākslas koledžas netiku.
Tomēr viss notiek, kā tam jānotiek. Studējot Tekstilmākslas nodaļā, biju tajā iekšā ar visu sirdi. Nebija tā, ka visu laiku domāju par gleznotājiem. Es tiešām izbaudīju daudzveidīgo tekstilmākslas pasauli, īpaši iemīlēju aušanu. Laiku, ko pavadīju stellēs, atceros ar īpašu siltumu. Aušana ir kā meditācija, iekšēja norimšana, apcere.
Man Rīgā ir stelles un tajās nepabeigts gobelēns. To domās šad tad aužu. Lauku mājiņā, kurā dzīvojam jau sešus gadus, stellēm gluži vienkārši nav vietas. Bet pat no tādas aušanas domās kļūst silti ap sirdi. Iztēlojos, kā lieku diedziņu pie diedziņa un piesitu ar dakšiņu. Ļoti labi.
Rokdarbu nodaļā Lietišķās mākslas koledžā, bakalaura programmā Tekstilmākslas nodaļā Mākslas akadēmijā apguvāt dažādas lietišķās mākslas prasmes, maģistrantūru pabeidzāt Glezniecības nodaļā. Vai beidzot nonācāt pie sev vistuvākā izpausmes veida?
Glezniecībā mani ļoti saista radošā brīvība, ko varu ielikt savā darbā katru mirkli.
Gleznojot nemitīgi atbrīvojos, ļaujos, tad atkal jāiespringst un pēc tam var atbrīvoties. Tā ir arī cīņa par patiesumu, skaistumu un brīvību.
Tekstildarbus radot sajūtas ir savādākas. Piemēram, gobelēnam iepriekš ir skice, kas tiek īstenota materiālā. Tad sanāk izpildīt iecerēto, un ir mierinoši, ka nav nemitīgi jānodarbojas ar jaunradi. Tomēr radīt kaut ko jaunu, nebijušu, ar pārliecību par savu varēšanu, tas ir tiešām aizraujoši! Tāpēc man patīk glezniecība…
Jūsu darbi šķiet viegli un rotaļīgi, kā vienā elpas vilcienā tapuši. Kas jūs iedvesmo – vai daba, kurā patīk gleznot, kad labs laiks un daudz gaismas? Kādā intervijā teicāt, ka ārā vieglāk atbrīvoties. Bet varbūt tas ir kas cits?
Esmu atklājusi, ka miers ir mazliet rotaļīgs un priecīgs. Kad gleznoju, es tiecos ieiet šajā mierā. To varētu saukt arī par pilnīgu sevis pieņemšanu, un bez vieglas humora devas sevi vispār nav iespējams līdz galam pieņemt. Bet šis miera stāvoklis nav noturīgs. Strādājot pie vienas gleznas, izjūtas ir mainīgas… Katrs mans darbs tomēr ir cīņa par vieglumu. Es gleznoju kārtu kārtām, līdz darbs izskatās, kā būtu vienā elpas vilcienā tapis. Mani interesē tāds piepildīts vieglums.
Jā, man ļoti patīk būt ārā, svaigā gaisā. Debesis virs galvas, putnu dziesmas, upes smarža, šis mainīgais dabas skaistums mani tiešām iedvesmo un iekšēji atbrīvo. Tāpēc, tiklīdz laiks kļūst silts, pārceļos uz āra nojumi un gleznoju tur.
Mākslinieki mēdz teikt – izstāde ir kā bērna piedzimšana, sajūtu publiska izrādīšana. Kas tā ir jums?
Jauna izstāde ir svētki gan man, gan draugiem. Tā ir dabiska vēlme, pat nepieciešamība dalīties tajā, ko esmu vienatnē paveikusi. Tad ir jākoncentrējas. Jāizdomā darbiem un izstādei nosaukums. Tas vienmēr ir arī kopsavilkums par laiku pēc pēdējās izstādes. Pašai ir interesanti ieraudzīt sevi it kā no malas…
