Māksla kā piepildīts vieglums. Saruna ar Lindu Freibergu 1
Tekstilmāksliniecei un gleznotājai, eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vedeklai Lindai Freibergai viena no radošajām izpausmēm ir rokdarbi. Sākumā tapa adīts džemperis, tad mežģīņu zeķes un citi smalki rokdarbi Rīgas Lietišķās mākslas koledžā, bet nopietns turpinājums bija gobelēnu aušana Latvijas Mākslas akadēmijā. Arī savā pirmajā izstādē 2004. gadā, kurā viņa piedalījās kopā ar brāli grafiķi Sandiju Greiškānu, LMA studente Linda bez gleznām rādīja arī savus tekstildarbus.
Jūs esat daudzpusīga talanta apveltīta – gleznotāja un tekstilmāksliniece, rokdarbu pārzinātāja. Arī brālis izvēlējies radošu dzīves ceļu. Vai mākslas mīlestība ir ģimenes mantojums?
Jā, mans brālis Sandijs ir ļoti talantīgs zīmētājs un grafiķis. Interese par mākslu noteikti radās ģimenē. Manai mammai arī bija nodoms mācīties Lietišķās mākslas vidusskolā, bet tas neīstenojās. Viņa agri satika tēti, apprecējās, un piedzimām mēs ar brāli. Tomēr vēlāk mamma izmācījās par keramiķi un cītīgi darbojās šajā jomā. Tāpat viņa mēdza kaut ko skaistu uzšūt un vienmēr bijusi liela estēte. Arī tētim ir zelta rokas un laba gaumes izjūta.
Mums mājās vienmēr bijušas mākslas grāmatas, un, tās pāršķirstot un apjūsmojot, mēs ar brāli uzaugām. Īpaši spilgti atceros, ka fanojām par Vecozolu, Kalnrozi…
Turklāt vecāki mūs abus virzīja mākslas jomā. Pētera Aulmaņa mākslas studiju Ogrē sāku apmeklēt paralēli pirmajām pamatskolas klasēm. Viņš bija pirmais profesionālais mākslinieks, kurš saskatīja mūsos talantu: manī ieraudzīja gleznotāju krāsu izjūtas dēļ, brālī atklāja talantīgu zīmētāju.
Lietišķās mākslas koledžā iestājāties Rokdarbu nodaļā. Vai tas nozīmē, ka šūdināt smalkus darbiņus patika jau bērnībā, vai varbūt skolā bija laba un iedvesmojoša rokdarbu skolotāja?
Plāns A bija Rozentāļi, kurā pēc ceturtās klases neiekļuvu. Ar tagadējo skatienu veroties, labi vien bija. Mazam cilvēciņam tā būtu liela braukāšana no Ķeguma uz Rīgu. Apmeklēju Ogres mākslas skolu, un tad atlika plāns B – Lietišķās mākslas koledža, kur jau mācījās brālis.
Kāpēc tieši Rokdarbu nodaļa? Tā tobrīd šķita vispiemērotākā, jo biju jau uzadījusi divus sarežģītus džemperus. Apbrīnoju savu toreizējo uzņēmību, jo man bija 14–15 gadu. Vienam džemperim pat dzijas krāsoju. Izdevās diezgan raibas, bet kopskatam netraucēja, jo viss džemperis bija no ieadītiem krāsainiem rakstiem.
Toreiz ņēmu lielo “Latvju rakstu” grāmatu un uz piegrieztnes komponēju dažādus rakstus – apakšpusē smalkākus, uz krūtīm lielākus utt. Tas bija nopietns projekts.
Otrais džemperis arī bija sarežģīts, veidots no izadītām reljefām bumbiņām.
Atceros, kā visi apbrīnoja manu pacietību un vēl jo vairāk rezultātu. Jā, tiešām milzīgs paldies vecākiem, kuri pamanīja manī talantu radīt skaistas lietas un arī piemeklēja īstās skolas, kas ļāva to attīstīt.
Stils – Ramona Cēdere (“PandaDesign”). Grims, frizūra – Viktorija Čugunova-Karšova. Apģērbs – Baiba Rēdere (“Woccon”)
