– Kas jums kā dzīves paradoksu saskatītājam un to ironiskam aplūkotājam “uzkrīt” pēdējā laikā? 3
– Ja es gleznoju, jūtos laimīgi izolēts, bet tādu brīžu nav daudz. Man šī pasaule ārpus mājas vārtiņiem kļūst arvien svešāka, agresīvāka un antihumānāka. Bet tā laužas iekšā ar visādu ekrānu, kabeļu un pasta palīdzību gan mājā, gan smadzenēs, īsti ģeometriskā progresijā. Kādreiz gan tiku sapņojis, ka dzīve kapitālismā būs līdzīga debesmannai, kā Baušķenieka gleznā. Būtu zinājis, kā viss attīstīsies, tad toreiz sociālismā, kad izdzīvošanas problēmu nebija, krāsas lētas un laika daudz, vajadzēja gleznot kā trakam, lai būtu ko tagad pārdot. Turklāt mākslas tirgū agrāk gleznotie darbi kotējas daudz augstāk. Zinu kādu turīgu kolekcionāru, kurš principā pērk tikai pirmsatmodas laika gleznas. Viņš saka: toreiz gleznoja aiz mīlestības pret mākslu, tagad – naudas dēļ. Es gan teiktu, ka bizness vai naudas taisīšana bija cieņā arī toreiz. Socreālisma stila glezniecība bija laba biznesa niša. Katram laikam ir sava komercmāksla. Bet primārais un paliekošais ir meistarība. Vai tad Rubenss nebija sava laika komerciālākais meistars? Ar ko reālistiskā stilā uzgleznotais Gunta Strupuļa vai Miervalža Poļa fotoreālistiskais V. I. Ļeņina portrets ir sliktāks par Ticiāna vai El Greko šāda paša žanra darbiem?
– Parunāsim par kaut ko ārpus mākslas! Kādi ir jūsu ikdienas prieki? Kas jums garšo, kādus dzērienus baudāt?
– Smalkie dzērieni un ēdieni man neeksistē. Dzēriens man interesē tikai labsajūtai, garša ir sekundāra. Biezpiens ar tomātu mērci, Borodinas maize ar dzintara sieru un doktordesu – tie ir daži manu klasisko vērtību piemēri. Man ir galīgi viens pīpis, vai vobla uz avīzes vai austere no sudraba trauka. Dārgākā glāze man ir graņonka ar uzrakstu “Made in USSR”, jo tikai divreiz mūžā es tādu esmu atradis. Droši vien tās bija domātas eksportam uz Āfriku. Vienureiz uzgāju Palangā, to man nozaga. Tikai pēc divdesmit gadu meklējumiem man laimējās graņonku atrast Dzintaru stacijas bufetē. Esmu novērojis, ka tie, kuri bērnībā piedzīvojuši trūkumu, briedumā ir paši baudkārākie ēdāji. Tāpat mēs, kuri esam piedzīvojuši padomju laiku relatīvo askēzi, bieži pērkam daudz nevajadzīgu lietu, kļūstot par negausīgākajiem patērētajiem. Apskatieties veikalu darba laikus bagātajā Vācija un pie mums. Tajā visā ir kaut kas freidisks. Būdams dvēselē radošs, vienmēr priecājos par visu, kur parādās cilvēka stulbums vai lopiskums, jo tas man dod daudzkrāsainu vielu gan jaunām idejām, gan pārdomām par savu taisnību. Mūsu sabiedrība, sevišķi tā, kura dzīvo un vairojas internetā, dod bagātīgu materiālu šādiem maniem ikdienas “priekiem”.
– Bet pie lielajiem priekiem droši vien pieder sabiedrības interese par jūsu darbiem…
– Lielākais gandarījums, ko esmu guvis, bija 70. gadu sākumā, kad mākslas priekšmetu komisijas veikalā ieraudzīju kādas savas gleznas kopiju. Vēl līdz šai dienai nožēloju, ka toreiz to bildi nenopirku. Nesen man pārsūtīja zīmējumu ar maniem sērkociņiem no kādas turku interneta lapas. Vai nav gandarījums? Izskatījās pēc bērna zīmējuma, bet par to prieks vēl lielāks.
– Tagad pasapņosim! Kā vēlētos radīt, kā dzīvot, ja būtu neierobežotas iespējas?
– Bet kādā personāžā sevi iemiesot? Vai iedomāties sevi ubagojam pie baznīcas kā J. Rozentāla gleznā vai kā galma gleznotāju pie kāda karaļa vai pāvesta? Tikai tagad es saprotu īsto jēgu vārdiem, kurus glezniecības klasiķis Boriss Bērziņš mums, studentiem, kādreiz teica: “Nedomājiet, ka pie cita pāvesta jūs gleznosiet labāk.” Te ir tas joks – fantazējot mēs vienmēr iedomājamies sevi varoņlomā. Tā sapņoju, skatoties ārzemju radiņu sūtītās pastkartes ar Francijas pilīm, un biju simtprocentīgi pārliecināts, ka darīšu tieši tā kā komunists Pikaso – kad būšu piegleznojis vienu pili, tad pirkšu nākamo un tā uz priekšu.
