– Jums ir tik plašas zināšanas, ar ko jūs varat sarunāties? Kuri ir jūsu intereses vērti? 3
– Mani tuvākie domu biedri mīt manas bibliotēkas plauktos. Bet, ja runājam par sarakstīto grāmatu tonnām, informācijas gigabaitiem, kuri gadsimtos sakrājušies, tad pēc dzīves laikā izlasītā ir jāsecina, ka varētu pietikt ar kādu pavisam plānu grāmatiņu, kur tas viss jau sen ir apkopots, kur ir visa mūsu civilizācijas pieredze, arī atbildes uz daudzajiem šodienas jautājumiem. Ar to būtu gana orientēšanās sportā, ko esam nosaukuši par dzīvi. Tā ir “Jaunā Derība”. Man var ticēt, pats esmu neticīgais, tāpēc varu būt daudzmaz objektīvs. Diemžēl mūsdienās viss ir otrādi, pār visu valda farizeji un zelta teļš.
Patiesībā man visinteresantāk būtu parunāties ar kādu no mūsu senčiem, kas sacerējuši latvju dainas. Tātad ar televīzijas, radio un citu mediju nepiesārņotu indivīdu, kas pats, izejot no pieredzes, formulē savu viedokli. Bet kur šodien atrast tādu nesamaitātu tīrradni? Varbūt te ir izskaidrojums, kāpēc šodien tik daudzi lielu daļu savas uzmanības veltī kaķiem un suņiem. Kaut ko līdzīgu domāja ārsts un mācītājs Alberts Šveicers, kurš devās uz Āfriku un tur atvēra slimnīcu, kļūstot pats par savu humāno ideju galveno argumentu. Viņš teica: “Melnie ir tāpēc dziļi, ka viņi nelasa avīzes.” Te varbūt ir visa tā sāls.
– Šo domu gan nevajadzētu teikt pirms preses abonēšanas kampaņas. Joks. Gribēju jums vaicāt, kā tas ir – piedzimt mākslinieku Skulmju dzimtā? Vai tā ir privilēģija, prieks, atbildība, pienākums, nolemtība?
– Jūs pateicāt šos vārdus ļoti loģiskā secībā. Dzīve gan šad tad šo secību pamaina. Varu vienīgi piebilst, ka man vienmēr ir bijusi lielāka cieņa pret tiem saviem kolēģiem, kuri, nākot ne no mākslinieku ģimenēm, paši gājuši uz savu mērķi. Es tomēr esmu bijis tāds siltumnīcā audzēts, ar mākslu mēslots un sildīts.
– Vai jūsu dēli arī iet mākslinieka ceļu?
– Vecākais dēls Otis tagad ir inženieris Ņujorkā. Kā jau dzimtā pieklājas, viņš sāka mācīties mākslas skolā, bet tad sociālisms nomainījās atpakaļ uz kapitālismu, un nācās mainīt orientierus. Jaunākais – Arturs – vēl ir skolnieks ar ļoti radošu pieeju lietām un plašu interešu loku, vismaz pagaidām. Agrā bērnībā bija ģeniāls mākslinieks – konceptuālists un instalators. Ko es varētu, izejot no savas pieredzes, novēlēt? Nezinu, mana pieredze šodienai šķiet šizofrēniska, jo balansēta starp divām atšķirīgām pasaulēm. Bet, ja cilvēks vēlas kļūt par brīvu un neatkarīgu indivīdu, tad būt par mākslinieku Latvijā tomēr nevienam nenovēlētu. Tā ir absolūta un nepārtraukta atkarība no pārāk daudziem apstākļiem – tirgus stihijas, mecenātu kaprīzēm, kultūrkapitāla fonda ierēdņiem. Tāda nebeidzama laimes spēle. Šodien taču ir tik daudz citu stabilāku mākslas veidu, ko saviem bērniem ieteikt – finanšu māksla vai advokāta māksla, tāpat sabiedrībā augstu kotējas tēlniecības jomai tuvu stāvošie zobu mākslinieki un plastiskās ķirurģijas meistari.
– Ak, skumji kļūst! Labāk atcerēsimies vienu no spožākajiem brīžiem jūsu dzīvē, kad ieguvāt plakātista pasaules slavu. Plakāts – gulbis pārtop desā – 1983. gadā ASV, Kolorādo, Fortkolinzas Starptautisko plakātu izstādē saņēma zelta medaļu. Pēc tam jūsu plakātiem vesels birums starptautisku balvu, publikācijas daudzos ārzemju žurnālos…
– Mēs visi bijām uz devītā viļņa – tas bija Latvijas plakātu skolas apogeja laiks, tāds nepārtraukts plakātu festivāls. Notika konkurss pēc konkursa, izstāde pēc izstādes. Tika organizētas radošās grupas Dzintaros, Palangā vai Gurzufā, prēmijas dalīja un konkursus rīkoja gan kolhozi miljonāri, gan ugunsdzēsēji, gan miliči, gan narkologi.
Tagad plakāts beidzot ir tikai mans vaļasprieks. Bet arī es esmu fundamentāli kļūdījies savā toreizējā cīņā ar birokrātiju un varu. Man ir vecs plakāts ar govi, uz kuras stāv birokrātu veidota piramīda. Dzīve parādīja – lai valsts varētu daudzmaz funkcionēt, tie birokrāti ir vajadzīgi desmit reizes vairāk, bet govis – desmit reizes mazāk. Atklājās arī – lai veikalu plaukti lūztu no precēm, nekas nav jāražo. Viss izrādījās otrādi. Tieši tāpat ir noticis ar plakātiem un slaveno latviešu plakātu skolu. Lietas atkal ir ieņēmušas savas dabiskās vietas.
