– “Māksla ir visur” – šādu nosaukumu esat devis fotoattēlam, kur redzama neiedomājami “salāpīta” koka mājas siena. Kas māksliniekos tas ir par radaru, ka mākslu saredz it visur? 3
– Man ir vairāki darbi ar šādu nosaukumu, kam pamatā ir apkārtējās vides fotogrāfijas. Mani iedvesmo visdažādākās formas un faktūras, kas veidojušās laika gaitā. Ir tādas vietas, kuras fotografēju gadiem, lai redzētu, kā laiks tās maina, kā pats laiks kļūst par mākslinieku. Runājot par konkrēto izstādīto darbu, viens idejas tulkojums varētu būt tāds – daba un laiks ir tie lielākie mākslinieki, un mēs tikai necili interpretatori, kuri ambiciozi uzurpējuši mākslas jomu. Te es nedomāju mūziku un rakstīto vārdu. Daba pati ir mākslas darbs, kāpēc piesārņot to ar kaut ko mākslīgu? Turklāt ar pašradītu mītu mēs iedomājamies sevi par radības kroni, kaut patiesībā pakaļkājās pacēlāmies relatīvi nesen. Domāju, ka daba bez mums, cilvēkiem, brīnišķīgi iztiktu un varētu atviegloti uzelpot un atkopties. Apokaliptiski jau tas izklausās, bet rādās, ka ar savu stihisko attīstību mēs uz to ejam.
– Atgriežamies mazliet sākotnē. Vai atceraties brīdi, kad apzinājāties – es esmu mākslinieks? Kad sapratāt, ka redzat un domājat atšķirīgi no vienaudžiem, sabiedrības vispār? Kā veidojusies jūsu domāšana – asā uztvere, paradoksu saskatīšana, elegance un ironija, spēja koncentrēti un negaidīti paust būtisko… kas tik labi izpaužas tieši plakātos?
– To, ka vairs citas izejas nav, apzinājos tikai VMA pēdējos kursos. Līdz tam darbojos tādā kā autopilotā, ar vecāku ievadīto programmu. Jo pirmsākumā, kad tiku ielikts rozentāļos, man neviens neprasīja, par ko gribu kļūt. Toreiz vēl goda vietā cilvēkiem grāmatplauktos bija Vilhelma Purvīša izdotās vispasaules mākslas vēstures trīs biezie sējumi, māksla skaitījās prestiža lieta. Mēs dzīvojām tādā visnotaļ patriarhālā sabiedrībā, kuru Ārentes kundze (Hanna Arente) gan nodēvēja par totalitāru, bet kur māksla tomēr bija kaut kas vairāk nekā tirgus prece, par kuru tā kļuvusi kapitālistiskajā demokrātijā. Es te demokrātiju nedomāju tās klasiskā paskatā, bet tādu, kā to mūsdienu kapitālisms ir privatizējis.
