– Tā ir. Bet varbūt šāda dzīve rosina fantāziju. Vai atceraties, kā izgudrojāt savu ģeniālo sērkociņu pārīti? 3
– Nejauši. Tas taču ir vecumvecais bērnu triks – vienu sērkociņu iesprauž kastītē, otru uzmanīgi pieslien pie pirmā tā, lai galviņas saskaras, un tad no apakšas uzmanīgi šo pārīti aizdedzina. Par to ģeniālo labāk tā piezemētāk. Kad dzirdu šo terminu, vienmēr atceros savu tēvu. Vērtējot kādu izdevušos vai mazāk izdevušos veikumu, sevišķi, ja tā autors bija ar ambīcijām, viņš mēdza sacīt: “Tas ir ģeniāli…” Pēc šīs uzslavas autors jau jutās kā septītajās debesīs, un tad iepauzējot vecais Dimiters jau citā tonalitātē nobeidza teikumu: “Priekš tevis…”
Jā, vēl kāds tēva teiciens iespiedies atmiņā. Reiz par kādu neveiksmi sacīju: “Nu tā sanāca – neienāca prātā.” Artūra Dimitera atbilde bija: “Dēls, cilvēce dalās divās daļās. Vieni ir, kam ienāk prātā, – tie tad parasti sēž tur augšā, priekšniekos un valdniekos, bet otri ir tādi kā tu, kam neienāk prātā. Tie tad tepat pie Murjāņu veikala paliek.” Un ar zīmīgu žestu norādīja virzienu, jo veikals bija turpat aiz sētas, un pie tā allaž pulcējās bariņš vietējo vīru.
– Vēl par tām figūrām jūsu darbos. Divās gleznās – viena figūra pie otras nokritusi ceļos. Vai tā ir piedošana vai lūgšana, zemošanās?
– Šajā gadījumā tā varētu būt piedošana, jo cilvēks jau vēl nav datorprogramma, vai tāds mehānisms, kurš nekļūdās. Bet var jau arī krist ceļos bildinot. Varbūt arī tā ir grēku nožēlošana un piedošana vienlaikus. Tā kā mans horoskops ir Svari, tad neuzspiežu kādu konkrētu viedokli. Kad glezna ir pabeigta, manis gleznotās lietas bieži sāk dzīvot savu neatkarīgu dzīvi, pretēji manām iecerēm un režijai. Te es vienkārši interpretēju mūžīgo bībelisko sižetu savā manierē. Kādreiz es šo tēmu arī esmu nosaucis par pazudušā dēla atgriešanos.
– Izrādās, ka 70. un 80. gados esat fotografējis Rīgas ainas. Kāpēc jums tas bija svarīgi? Vai joprojām piefiksējat vidi, cilvēkus utt.?
– Jā, fiksēju nepārtraukti, jo uz savu vizuālo atmiņu nepaļaujos. Foto kā mūsdienu medijs ir šī procesa labākais palīgs, tas pats, kas agrāk skiču bloks. Ļoti žēl, ka neesmu dokumentējis vairāk, vajadzēja tā, kā 18. gadsimtā to darīja Johans Kristofs Broce. Padomju laikā mūsu slavenie fotogrāfi, ar nedaudziem izņēmumiem, aizrāvās ar mākslu, ar formāliem eksperimentiem. Tas arī labi, bet pa to laiku daudz kas cits ir neatgriežami zudis, jo tika uzskatīts par pārāk ikdienišķu. Piemēram, šad tad pirms kāda izklaides pasākuma devos uzspodrināt kurpes pie kurpju pucētāja, kurš strādāja pie cirka ēkas. Būtu interesanti redzēt šo procesu nofiksētu. Kurš šodien zina, kādi izskatījās vīriešu odekolona “Šiprs” automāti pie toreizējā universālveikala galvenajām kāpnēm vai sviestmaizīšu automāti kafejnīcā netālu no Ļeņina pieminekļa? Pretim nebūtībā aizgājušajai koka ēkai, kur atradās kafejnīca “Flora”, bija vīnu veikals “Ararats” ar interesantu interjeru, kur sienu dekoros dominēja kalnu tēma un vīnogas. Atceros, ka tur darbojās konjaka automāts, kurš par 50 kapeikām ietecināja 50 gramus trīszvaigžņu armēņu konjaka. Tagad ir vienīgi jānožēlo, ka to visu vizuāli nedokumentēju. Tā daudzas lietas ir aizgājušas un joprojām aiziet vēstures tumsā, kamēr mēs nodarbojamies ar “lielo un īsto mākslu”.
