– Vēl senāku meistaru darbiem virsū esat uzgleznojis savus tēlus. Vai, to darot, rodas kāda saruna ar vecmeistariem? 3
– Jā, tas ir dialogs. Es redzu, ka tagad gleznotie tēli jūtas komfortabli vecmeistaru vidē. Šajos darbos izpaužas mana attieksme pret senajiem meistariem un viņu attēloto laiku. Man tas laiks ir tuvs. Vai tad viss labākais kultūrā nav radīts iepriekšējos gadsimtos? Mūsdienu vide man nav tuva, arī arhitektūra, dizains un tā saucamā lietišķā māksla, un, lai cik savādi tas neizklausītos, arī mūsdienu plakāts. Varbūt tāpēc daļa manu pirmo plakātu ir gleznoti eļļas tehnikā, iespējams, protestējot pret modernajiem plakātiem, kuri parasti tika darināti guaša tehnikā. Tagad gan bieži lietoju fotogrāfiju, bet tas jau ir cits stāsts, kas vairāk attiecas uz jaunajām digitālajām tehnoloģijām.
– Ja jūs saista iepriekšējo gadsimtu māksla, droši vien Rietumeiropas muzejos pavadāt garas stundas…
– Man patīk, klubkrēslā sēžot, skatīties mākslas grāmatas vai arī datora ekrānā vērot ar augstas izšķirtspējas kameru uzņemtus glezniecības šedevrus. Nesen tādā veidā skatījos Vermēra darbus, palielinot viņa otas triepienu visā monitora laukumā, kā mikroskopā. Tas bija īsts kultūršoks, ko muzejā kopā ar apmeklētāju pūli nekad nespētu izbaudīt. Arī tehniski bieži vien gleznu muzeja apstākļos nav iespējams tik tuvu aplūkot.
Mūsdienu tūristi, muzeju apmeklētāji man vienmēr atgādina suņus, kuriem svarīgi ir visur atzīmēties, kaut arī nekādas funkcionālas nepieciešamības nav.
Kādā savā atmodas laika revolucionārajā runā, gānīdams padomju sistēmu, teicu: “Nupat jūs man piešķīrāt Nopelniem bagātā LPSR Mākslas darbinieka nosaukumu, bet man nav bijusi iespēja redzēt ne Luvru, ne Londonas Nacionālo galeriju, ne Prado muzeju.” Tā arī vēl līdz šai dienai neesmu šos muzejus redzējis. Paradoksu pilna dzīve.
