Anda Buševica: “Māksla ieņem pilsētu parkus un ārtelpas” 2
Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Maijā Uzvaras parkā Rīgā izstaigājams bija astoņu skatuves mākslinieku – dramaturgu, režisoru un scenogrāfu – kopīgi radītais projekts “Pastaiga pa Triumfa arkādi”.
Maijs ir pagājis, tomēr vēlos pakavēties pie nesenā notikuma pieredzes.
Uzvaras parks Rīgā ir interesants ar to, ka dzīvas satiksmes iela to sadala divās daļās un katrai parka daļai ir atšķirīgs raksturs.
Tai daļai, kurā ir piemineklis, kas 1985. gadā tika atklāts kā “piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”, ir izteikti vīrišķīgs raksturs, visu gadu tur notiek sporta sacensības, slēpošana, riteņbraukšana, skrituļošana.
Otrpus ielai rīdzinieki vēro sakuru ziedēšanu, tur ir dīķis, pie kura sauļojas, bērnu rotaļlaukums, bet 9. maijā Uzvaras parks kļūst par Latvijas valsts nesekmīgās integrācijas politikas liecību un sadalās latviešu un krievu daļās.
2019. gadā, kad iznāca Laura Gundara romāns “Apglabāt uz valsts rēķina”, kura sižetā būtiska vieta ir uzskatu sadursmei ap šo pieminekli, sabiedrībā sarosījās diskusijas, un paša rakstnieka viedoklis bija, ka tas nekādā gadījumā nebūtu nojaucams vai pārvietojams, bet gan papildināms ar atbilstošu skaidrojošu ekspozīciju.
Tālāk par runām tā arī netika, un šā gada maijā notikušo teātra “Dirty Deal Teatro” sadarbībā ar Rīgas domi kūrēto mākslas projektu es sauktu par līdz šim veiksmīgāko komentāru ik gadus prognozējamam notikumam.
Bez agresijas un radoši vispārinot, tas mudināja aizdomāties par ikvienam tik atpazīstamajām alkām pēc kādas galējās uzvaras tumsas un gaismas cīņā.
Kas gan īsti ir uzvara? – dramaturgs Jānis Balodis, meklējot atbildi, sev iedalīto “triumfa arkas” modeli bija pārveidojis soliņos, kuru izvietojuma skats bija vērsts uz eksponētu velēnu – zemi, no kuras atkal izaug zaļa zāle.
Projekta iniciatora, scenogrāfa un režisora Reiņa Suhanova darbs bija atgādinājums par protestiem Minskā, Baltkrievijā.
Viņa baltsarkanbaltā “triumfa arka” bija stāsts par protesta akciju, kurā, iebilstot pret nežēlību, ar kādu tika apspiesta demokrātija, baltkrievu sievietes ielās izvietoja savus rokdarbus protestu karoga un tautas tērpa balti sarkanajā krāsā. Policijas steki pret krustdūrieniem. Spēcīgs vēstījums.
Nesen Cēsīs, Ruckas parkā atklāta kuratores Lindas Lindenbaumas kūrēta laikmetīgās mākslas izstāde “Apslēptie dārgumi”, tā būs apskatāma visu aktīvo tūrisma sezonu, vēl līdz 30. septembrim.
Izstāde ir likumsakarīgs rezultāts Ruckā šogad notikušajām rezidencēm, kurās piedalījās kopumā 13 mākslinieki no desmit dažādām valstīm.
Izstaigājot izstādi, vispirms man bija patiess prieks redzēt, ka cēsnieki vai Cēsu viesi nemaz ne tik sen tapušo Ruckas rezidenču centru ir pieņēmuši kā mākslas norišu vietu.
Ne visi izstādes darbi bija vienlīdz izdevušies, un joprojām apmeklētāju visiecienītākais objekts parkā ir pagājušā gada rudenī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) kūrētā mākslas projekta “Kopā” ietvaros tapušās šūpoles no atkārtoti izmantotiem būvniecības pārpalikumiem.
Bija prieks redzēt, ka šūpoles ir pārziemojušas, pie tām iestādītas svaigas puķes, un es ceru, ka tieši šādi Ruckas parks pamazām pildīsies ar mākslas objektiem, un būtiska būs nevis kāda atsevišķa darba izcilība, bet tie visi kopā radīs kādu īpašu atmosfēru, intelektuālu izaicinājumu, kāds tik ļoti pietrūkst laikā, kad kultūra ilgstoši nolikta “uz pauzes”.
Nupat tika saņemta ziņa, ka laikmetīgās mākslas projektiem jau iedzīvinātajā ārtelpā Rīgā, bijušās rūpnīcas “Boļševička” teritorijā, no 3. jūnija būs skatāma apjomīga mākslas ekspozīcija.
“Tie ir mākslas objekti, kuri būtu pelnījuši atrasties Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā,” raksta izstādes organizators LLMC.
Kamēr šādam muzejam Rīgā vēl pat vieta nav iezīmēta, Ivara Drulles, Reiņa un Kristas Dzudzillo, Monikas Pormales, Artura Virtmaņa darbi līdz pat vasaras beigām būs aplūkojami bez maksas un distancēti, jo cauri ekspozīcijai jūs vedīs digitāls audiogids.
