Ginekoloģe un mākslas terapeite: Māksla ārstē labāk par tabletēm 0
Medicīna un glezniecība šķiet diezgan attālas jomas, taču ginekoloģe un mākslas terapeite Dita Baumane–Auza spējusi tās ļoti veiksmīgi apvienot, pacientu ārstēšanā liekot lietā gan tradicionālās medicīnas metodes, gan mākslas spēku. Arī savu brīvo laiku viņa velta gleznošanai, nesen atklāta Ditas gleznu personālizstāde.
Vai gleznošana nav dārgs vaļasprieks?
Protams, es nevarētu atļauties būt tikai māksliniece, jo izmaksas ir diezgan lielas. Taču es negleznoju ar domu, ka manas gleznas ir domātas pārdošanai, naudas pelnīšanai. Vispirms vienmēr ir iedvesma radīt. Situācijas, kad man palūdz uzgleznot kādai noteiktai telpai vai cilvēkam, noteikti ir grūtākas, jo allaž domāju par to, vai galarezultāts cilvēku apmierinās. Kad klients izvēlas kādu manis jau radītu darbu, ir citādi, jo esmu to radījusi spontāni un par galarezultātu nedomāju. Tomēr esmu pārdevusi diezgan daudz savu darbu. Gandrīz pusi no visām savām gleznām.
Ja nav noslēpums, cik maksā jūsu gleznas?
Tas atkarīgs no gleznas lieluma un darba sarežgītības pakāpes. Mazāka formāta darbi maksā 50–60 eiro, lielāku gleznu cena jau sasniedz 400–500 eiro, dārgākās par 700 eiro. Manas gleznas ir ne tikai Latvijā, esmu bijusi ar izstādi arī ASV.
Jūs gleznojat klasiskās glezniecības stilā, kas vairumam cilvēku ir tuvs un saprotams, bet mūsdienu mākslas profesionāļi to praktizē arvien retāk.
Mākslā ir iespējamas dažādas pieejas, arī man ir gleznas, kas veidotas modernā tehnikā. Es gleznoju ne tikai ziedus, cilvēkus un ainavas. Viss atkarīgs no iedvesmas un noskaņojuma.
Cilvēkiem patīk, ka manas gleznas ir enerģētiski piesātinātas un dzīvespriecīgas. Katrs noteikti sev var izvēlēties atbilstošo. Jau otro gadu manas gleznas piedalās Jāzepa Pīgožņa balvas konkursa izstādē par Latvijas ainavu Sv. Pētera baznīcā. Tas ir labs stimuls radīt jaunus un skaistus darbus dažādās tehnikās.
Jūsu gleznās bieži attēloti ziedi. Kādēļ šāda izvēle?
Ziedos izpaužas radošums, sievišķā un vīrišķā apvienojums. Šo burvību sevī ietver arī visparastākās pļavas vai dārza puķes. Piemēram, man ļoti patīk gleznot lilijas un peonijas, kas katru reizi sanāk savādāk.
Jūs esat ginekoloģe un mākslas terapeite, augstskolas pasniedzēja, gleznotāja un grāmatu autore. Kā jums izdodas atrast laiku tik dažādām darba un vaļasprieku jomām?
Visa pamatā ir medicīna, jo es jau četru gadu vecumā zināju, ka būšu ārste. 17 gadu vecumā iestājos Medicīnas institūtā, 23 gadu vecumā to pabeidzu, un kopš tā laika strādāju kā ginekoloģe, dzemdību speciāliste. Šis darbs ir mans aicinājums, kas sagādā prieku un gandarījumu. Viss pārējais manā dzīvē ienāca pakāpeniski, bet es teiktu, ka likumsakarīgi. Bērnībā man padevās zīmēšana, bet ilgu laiku es domāju, ka tas paliks tikai hobija līmenī, ar apsveikuma kartiņām ģimenes locekļiem. Taču pirms desmit gadiem atļāvos paņemt rokā otas un sāku gleznot uz audekla. Tobrīd man nebija ne jausmas, ka šis hobijs kādu dienu varētu pāraugt nopietnā līmenī, nonākt līdz izstādes rīkošanai. Vienlaikus sāku dziļāk interesēties par cilvēka psihes ietekmi uz fizisko veselību un ieguvu maģistra grādu mākslas terapijas jomā. Cilvēka emocionālais stāvoklis un dzīves uztvere ļoti ietekmē arī viņa veselību, tieši tādēļ ir tik daudz slimību, ko saucam par psihosomatiskām, kas ir pamatā arī virknei sieviešu slimību manā specialitātē.
Ar kādām metodēm strādā mākslas terapeits?
To vislabāk var saprast, pašam to izmēģinot. Cilvēkiem nereti ir priekšstats: es kaut ko uzzīmēšu, bet jūs man pateiksiet diagnozi, vai ar mani viss ir kārtībā. Protams, zīmējums ļoti daudz ko var pavēstīt par cilvēku, jo māksla ir kā tilts, kas savieno apziņu ar zemapziņu. Un apziņa ir tikai aisberga redzamā daļa, jo ļoti daudz informācijas glabājas tieši zemapziņā. Ja cilvēks savas emocijas ir paslēpis ļoti dziļi ķermenī, nereti viņam sākas dažādas slimības. Ķermenis tādā veidā signalizē, ka kaut kas nav kārtībā. Cilvēki bieži ignorē šos impulsus, it sevišķi vīrieši, jo viņi nav pieraduši runāt par savām emocijām.
Ar mākslas terapijas palīdzību ir iespējams piekļūt zemapziņai un izprast slimību cēloņus. Mans uzdevums ir palīdzēt pacientam saprast, kādēļ viņš slimo, kādēļ rodas sarežģījumi dzīvē. Cilvēka psihe nosaka ļoti daudz, jo mēs paši izvēlamies, vai būsim slimi vai veseli.
Protams, šis lēmums tiek pieņemts zemapziņas līmenī, jo neviens jau apzināti nevēlas slimot. Pacientes nereti man saka, ka izvēlējušās mani, jo palīdzu plašāk palūkoties uz problēmas cēloņiem. Dažkārt ir bijis tā, ka paciente atnākusi pie mani kā pie ginekoloģes, bet es pēc apskates nosūtu veikt galvas smadzeņu magnētisko rezonansi, jo problēmas cēloņi ir pavisam citur. Tādēļ uz cilvēka veselību un slimību jāskatās kopumā, jo visas mūsu orgānu sistēmas ir saistītas.
Jūsu specialitāte ir dzemdniecība, darbs ar grūtniecēm, bet pašlaik Latvijā ir diezgan zema dzimstība, daudz tiek runāts par tās veicināšanu. Jūsuprāt, vai ir iespējams pārliecināt cilvēkus radīt vairāk bērnu?
Zemai dzimstībai ir vairāki cēloņi. Viens no iemesliem ir iedzīvotāju skaita kritums, jo daudzas ģimenes ir aizbraukušas no Latvijas, tādēļ samazinājies cilvēku loks, kas var radīt pēcnācējus. Reproduktīvo veselību ietekmē arī cilvēku vispārējais veselības stāvoklis, kas mūsdienās klibo arī gados jauniem cilvēkiem. Cilvēka veselību ietekmē gan uzturs, gan dzīvesveids, gan arī tas, ko un kā mēs domājam. Papildus tam ir arī elektromagnētiskais starojums, ko rada dažādas ierīces, piemēram, mobilie tālruņi, ko vīrieši nereti nēsā bikšu kabatā un tad brīnās, ka radušās problēmas ar auglību. Es atbalstu uzskatu, ka bērni ir jārada jaunībā, vēlams 20 līdz 30 gadu vecumā, kad organisms salīdzinoši ir visveselākais.
Tendences gan rāda, ka vidējais vecums, kādā cilvēki sadūšojas uz bērnu radīšanu, arvien palielinās.
Tagad tiek spriests, ka nepieciešams lielāks valsts atbalsts jaunajām ģimenēm, tomēr es domāju, ka lielākā nozīme ir pašu cilvēku attieksmei pret bērnu radīšanu. Šobrīd ir daudz jaunu cilvēku, kuriem karjera ir svarīgāka par ģimenes veidošanu. Satversmē ir ierakstīts, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību kā sabiedrības pamatu, taču praksē daudzi izvēlas veidot ”brīvas attiecības”, kurās varbūt kādreiz radīsies bērni, bet tikai pēc tam, kad abi partneri būs realizējuši savas karjeras ambīcijas un sakrājuši gana daudz naudas. Tomēr dzīvē tā nenotiek; bērni netiek atrasti kāpostos, tiklīdz tev ir pilns naudas maks. Ja ģimenes vērtības ir atstātas otrā plānā, tad vēlāk ģimenes veidošanā un bērnu radīšanā nākas saskarties ar dažādiem šķēršļiem: cilvēkiem neizdodas atrast piemērotu dzīvesbiedru, tikt pie mazuļa. Es noteikti esmu tradicionālo vērtību, laulības atbalstītāja, jo arī savā darbā redzu: lai arī sievietes stāsta, ka brīvo attiecību modelis viņām ir pieņemams, tomēr daudz stabilāk un drošāk viņas justos, ja bērns dzimtu laulībā. Ģimenes vērtības ir nezūdošas, tās ierakstītas mūsu ģenētiskajā kodā: vīrietis sagādā medījumu, sieviete rūpējas par ģimenes ligzdas veidošanu. Tādēļ es ar bažām raugos uz Latvijas centieniem pārņemt Rietumu pasaulē izplatītās tendences, piemēram, Stambulas konvencijas veidolā, jo mūsu tauta zaudē pamatu zem kājām, tiek iedragātas gadsimtu gaitā uzkrātās vērtības.
Jūs esat tradicionālā ģimenes modeļa atbalstītāja, bet vienlaikus pati esat veiksmīga karjeras sieviete, kas guvusi panākumus dažādās jomās. Vai tā nav zināma pretruna?
Es jau nesaku, ka sievietei jābūt tikai mājsaimniecei, kuras dzīve aprobežojas ar formulu ”Kinder, Küche, Kirche” (bērni, virtuve, baznīca – vācu val). Sieviete var darīt jebko, kas viņas dzīvi padara piepildītu un harmonisku. Protams, ka gudra un izglītota mamma bērnam var dot daudz vairāk nekā sieviete ar šauru redzesloku. Taču ir jāatrod veselīgs līdzsvars starp darbu un ģimenes dzīvi. Tagad mēs redzam, ka sievietes nereti ir intelektuāli un finansiāli spēcīgākas par vīriešiem, bet vīrieši kļūst arvien vājāki un gļēvāki. Man šķiet, ka vīrietim ir jābūt spējīgam uzņemties atbildību, dibināt ģimeni. Vīrietis ir tas, kurš veido dzīves pamatu, bet sieviete rūpējas par garīgo un emocionālo harmoniju ģimenē.
Uzziņa
Ditas Baumanes–Auzas personālizstāde ”Mīlestība gleznās un dzejā” apskatāma Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, Rīgā, Antonijas ielā 1, līdz 22. aprīlim. Ieeja bez maksas.
Vizītkarte
Dita Baumane–Auza
Ginekoloģe un mākslas terapeite
Ieguvusi augstāko izglītību RSU divās medicīnas jomās: ginekoloģijā/dzemdniecībā un mākslas terapijā, arī LU starptautiskajās attiecībās
Vairāk nekā 25 gadus strādā kā sieviešu ārste, šobrīd ”Diplomātiskā servisa medicīnas centrā” un VC ”Elite”, kā arī savā privātpraksē kā mākslas terapeite.
Rīgas Stradiņa universitātes docētāja un Latvijas Mākslu Terapijas Asociāciju apvienības sertifikācijas komisijas locekle
Glezno ar eļļu, akrilu, pasteļiem. Īpaši tuvas ir ainavas, klusā daba, ziedi.
Trīs bērni Agnese, Dāvids Jānis un Emīlija Magdalēna
