Makšķerniekiem Ziemassvētkos skaitāms dzejolis 0
Guntaram Godiņam saviem dzejoļiem atliek arvien mazāk laika, toties grāmatu tulkošana no igauņu un somu mēles iet no rokas – gluži kā asari uz Peipusa. Kad makšķerē, ar dzeju nekas nesanāk, un to var saprast tikai gruntīgs copmanis. Jādomā, visu laiku jādomā – kur ķers, kā vilks, ko liks uz āķa un tā tālāk.
Ir viens izņēmums – šoruden līņu un samu copē uz Daugavas viņš vienu uzrakstīja. Skaidrs, ka vainīga sieviete, dzejniece, tāpēc dzejoļa beigās viņu apēd sams. Nu makšķerniekiem ir viens foršs dzejolis, ko skaitīt pie egles.
– Vai Liāna Langa, kas jums to dzejoli prasīja, nebija dusmīga, ka viņu aprij sams? Skaidrības labad jāpiebilst, ka pēc Liānas ierosmes dzejnieki uz Dzejas dienām šogad rakstīja dzejoļus par Daugavu un lasīja tos uz plosta Ikšķilē.
– Es jau domāju, ka viņa man ar kaut ko metīs, taču Liānai dzejolis ļoti patika. Šajā pasākumā es pilnīgi atšķīros no pārējiem, jo visi dzejnieki bija norūpējušies un lasīja nopietnus dzejoļus.
– “Dzejols par Dougou” rakstīts interesantā valodā.
– Strādājot pie grāmatas “Kad gos smei”, ko dienvidrietumu somu dialektā sarakstījusi vispopulārākā somu dzejniece Heli Lāksonena, izdomāju, ka varētu viņu tulkot, izmantojot lībisko izloksni, kā runā Salcgrīvā un Ainažos. Liāna man zvanīja brīdī, kad makšķerēju Daugavā pie Dunavas, kur vasarās dzīvo mans brālis, un tā dzejolis radās iz dzīves, izmantojot šo izloksni.
– Ja labi pacenšas, ainažnieku valodu vēl var saprast, taču makšķernieku terminiem “normālam” cilvēkam vajag skaidrojumu.
– Vajag gan, jo grunteni vēl zina, bet voblerus, šūpiņus, mūdžus… Nu, kas ir mūdzis?
– Nemakšķernieks teiktu, ka nejauks cilvēks.
– Mūdzis, ko sauc arī par vobleru, taisīts no koka, sastāv no divām vai trīs daļām, kas kustas kā čūska, un uz tā kādreiz ļoti labi ķērās līdakas Kaņiera ezerā. Uz tā mūdža es Daugavā noķēru līdaku, kas dzejolī ir Inga Gaile.
– Kad jums zvana Liāna, ir iemests fīders, bet ar džigu jūs dauzāt pa dibenu.
– Visi domā, ka tā ir kaut kāda erotika, bet nav. Džiga ir spininga māneklis, ko nolaiž līdz dibenam un raustot velk, pagaida un atkal raustot velk. Džiga uzsit mutulīti, kas pievilina asarus un zandartus, tāpēc arī jādauza pa dibenu. Ja vilksi tāpat, tev var pieķerties līdaka, bet nekādā ziņā asaris, jo viņš skatās, kas notiek apakšā.
Fīders – makšķere ar barotavu, kurā sabāž barību un tā pievilina zivis. Dzejolī izmantota makšķernieku terminoloģija, ja es nebūtu makšķernieks, es to nespētu uzrakstīt.
– Ko saka paši makšķernieki?
– Kad Dzejas dienu pasākumā “Ziedi Daugavai” nolasīju šo dzejoli, Niks Matvejevs, kas tur uzstājās ar dziesmām un ir arī makšķernieks, pienāca pie manis un teica – viss ir tieši tā, kā vajag. Man sen nav bijis tik daudz atsauksmju un visas pozitīvas. Varbūt tikai padomju laikos trolejbusā un tramvajā nāca klāt cilvēki un pateicās, kad biju uzrakstījis dzejoli “Bez savas valodas tu esi sūds”, “Zābaku dziesmu”, ko dzied “Līvi”, un “Sieru dziesmiņu”.
– Nebūtu lāgā, ja es jums nepajautātu par lielāko zivi.
– Makšķerēšanai atlika mazāk laika, jo šogad iztulkoju astoņas grāmatas. Ziemā vairākkārt biju Peipusā, taču bija uznākuši pārsvarā mazie asari, pērn lielos retāk varēja noķert. Smuki asari ķērās Ālandos, smagākais – 1,2 kg. Šosezon lielu līdaku nebija, toties pagājušajā gadā es savā lauku ezeriņā, kuru pazīstu vislabāk, jau pirmajā copē kādā trešajā metienā noķēru pāri par 6 kg smagu līdaku. Vasarā no laivas ar mazo makšķerīti iebarotā vietā esmu vilcis trīskilogramīgus plaužus.
– Ja noķertu zelta zivtiņu, ko tai prasītu?
– Lai tā man dod vairāk laika gan zvejai, gan dzejai.
Dzejols par Dougou Es tup pe Dougou un makšķerei. Zvan Lian un sak, lai rakst dzejol par Dougou. Es sak, ka a grunten tup uz sam pe Dougou un ka fīders a barotou man iemesc uz līn, ka es tagad i zveineks, ne dzeineks. Tad Lian pras, kapec es runa tāda mēle? Es sak, ka nupat i atdzejois špāsig somdzeinec Heli Lāksonen, kas rakst som dialekta, bet es šo tulko valoda, ko ļouds runa ap Ainažem un Salacgrīv, un ka es vair netiek no to valod vaļa. – Nu štrunc par valod, rakst dzejol par Dougou, – sak Lian. Man tie pļerzig dzejoļ par Dougou, par dzimten rieb, es var rakstit par džerk, par šūpiņ, par džig, par mormišk, es var rakstit par cops un necops vēj, par spiedien maiņ uz ziu, es var rakstit dzejol pret tiem, kas purga up, griež otrad gultn, tais HESs, lei ķīmij ūdeni, liek tīkls, iet a diubrid, sit a elektrib vai dinamit, bende zius. Gruntens zvans nozvan. Es piecērt. Koukas i gala. Es velk. Mass samens. Tam acs pills a asaram kā tādam Porukam. Es laiž to appakaļ. Roust man fīder. Es piecērt. Koukas i gala. Es velk. Plac plouds kā atejpod vāks nāk louka. Es ņem spining un a džig kā vecam brūtem douz Dougou pa diben. Nekā. Es uzliek mūdz. Laps sitens. Piecērt. Velk. Smuk līdak. Tik smuk kā Ing Gail. Es nobučo to un palaiž vaļa. Akkal zvan telefons, Lian tik runa un runa, sak, lai es rakst dzejol par Dougou. Es sak, ka Pumpurs jou vien epos uzrakstij, ka viņč i sadisc, viņč Dougava noslīcinai Lāčplēs, ka dzeinek Dougou souc māts vārda, souc par likteņup un man tas rieb. – Pag, Lian, man roust, – es sak un met telefon krūma. Grunten roust kā trak. Es piecērt. Ne no viets. Kā miec. Koukas milziks. Es velk. Es kouse. Oukša nenāk. Isskatas pec sam. Mier, tik mier. Pīt oukl nostiept kā ģitar stīg – oukšeis mi. Koukas riktiks i gala. Es lēn velk. Jou paiet stund. Es velk. Dius stunds. Es velk. Sam sāk pagurt. Nāk jou tuvak. Es doma, kā dabut krasta to vepr. Nu jou šis i pe pašs mals. Es ņem gaf un stiep to āra. Resns kā Saeims deputac treša gada. Klousas, koukas koukur runa. Skatas, neven nou. Tad es saprot, ka samam iekša kāc las dzejol par Dougou. Es doma, ka sams i norijs kād latveš dzeinek un šis sam vēdera las sou dzejol par Dougou. Es ņem telefon no krūm un zvan Lianam. Lian neadbild. Guntars Godiņš |
