Makšķernieka padoms: Lielupē sācies rudens brekšu laiks 0
Ar skaļu plunkšķi Lielupes ūdeņos iekrīt apelsīna lieluma barības bumbas. Gaisā paceļas iztraucētu merceņu pāris, ūdens vēl kādu brīdi viļņojas, tad norimst. Sametis daļu no barības ūdenī un iebarotajā vietā iemetis makšķeres, Igors Jonovs piesēž uz makšķernieku krēsliņa un uzvelk dūmu.
Aicināts uz sarunu, vīrs stāsta, ka dzīvo un strādā Rīgā, bet no darba un mājas soļa brīvos brīžus cenšas pavadīt pie ūdeņiem ar gruntsmakšķerēm. Nedaudz jau arī spiningojot no laivas, bet priekšroku dodot gruntsmakšķerēšanai.
Par savu iecienītāko vietu uzskata Lielupes ūdeņus aiz Varkaļu kanāla. Pašreiz Lielupē labi sākuši ķerties rudens brekši, tāpēc vīrs šo vietu apmeklē pēc iespējas biežāk. Sava motorizētā transporta neesot, bet nokļūt pie upes palīdzot draugi un kaimiņi, un, ja nu gadās tā, ka nav neviena domubiedra, bet trakoti gribas uz upi, Igors sēžas uz vecā, labā divriteņa un pusstundas laikā jau ir pie upes.
Vaicāts par brekšu copes smalkumiem, vīrs stāsta, ka breksis, tāpat kā visas baltās zivis, protams, jāpiebaro. Rocība neesot tik liela, lai barotu ar veikalā nopērkamo speciālo barību, tāpēc makšķernieks iebarojamo ēsmu mājas ap- stākļos gatavo pats. Plaucēti graudi, nedaudz grauzdētu kaņepju, auzu pār-slas un pamatmasa gatava. Tam visam vēl tiek pievienots nedaudz sāls un ķiploks. Iebarojamajai ēsmai vēl pievieno zemi vai mālu, lai bumbas būtu smagākas un straumes ietekmē tik ātri nešķīstu.
“Es, protams, nenoliedzu, ka veikalos pirktā, profesionāli gatavotā barība darbojas labāk, bet ar ko esam bagāti, par to priecājamies,” nosaka Igors.
Par to, ka strādā arī šāda veida iebarojamā ēsma, var pārliecināties pēc Igora lomiem – brekšu copes naktī makšķernieks izvelk desmit līdz divdesmit kilogramus zivju. Milzīgi eksemplāri Lielupē neesot izvilkti, pārsvarā standarts esot ap kilogramu, bet neesot retums arī pusotrinieks un, ja palaimējas, var tikt pie divkilogramīga brekša.
Neesot jau nu gluži tā, ka makšķernieks pie kārtīga loma tiekot vai katrā copes izbraucienā. Pirms nedēļas esot bijis pie upes, bet bijis jāsamierinās ar trim nelieliem breksēniem. Arī apkārt sēdošie makšķernieki ar lomiem neesot varējuši lielīties. Savukārt pirms trim dienām Igors savilcis četrpadsmit kilogramus zivju.
Vīrs makšķerē ar vienkāršiem rīkiem. Copei nepieciešamais inventārs sastāv no teleskopiskās makšķeres, kas aprīkota ar vidēja izmēra bezinerces spoli, pamatauklas (0,3 – 0,35 mm), uz kuras uzvērta slīdošā barotava, pamatauklai galā pāris pavadiņas ar sestā numura āķiem. Būtiski ir tas, lai pavadiņas nesapītos; Igors lieto tā saukto karamislu ar atbilstoša garuma pavadiņām.
Barotavu piepilda ar iebarojamo ēsmu, uz āķa sprauž vārītu, mannas putraimos izvārtītu makaronu, nakts tārpu vai slieku pušķīti. Reizēm breksim īpaši garšojot sliekas, kas turētas dillēs.
Par copi signalizē auklā iekārts zvaniņš. Redzot vai dzirdot tā sakustēšanos, atliek vien piecirst un sākas dievišķais zivs izvadīšanas process. Pieķēries breksis cienīgu pretestību izrāda līdz brīdim, kamēr tā galvu izdodas dabūt virs ūdens, tad tas iekampj gaisu, noguļas uz sāniem un ļaujas sevi ievadīt pretī pastieptajā uztveramajā tīkliņā. Lielupes breksis esot precīzs kā pulkstenis, pirmie ņēmieni esot ap vienpadsmitiem naktī, pēc diviem intensitāte noplok, lai līdz ar saullēktu atsāktos ar jaunu sparu.
