Boļševisma divdesmit varas gadu laikā Padomju Krievija, protams, pacēla tehniskās izglītības līmeni: tā attīstīja savu rūpniecību un izplatīja lasītprasmi. Krievu karavīrs šodien vairāk izglītots nekā viņa cariskās Krievijas priekšgājējs. Taču Krievijas armijas komandieriem trūkst atbilstošas apmācības un tradīciju. Militārajās akadēmijās apmācītie virsnieki tika nogalināti Krievijas padomju revolūcijas un sekojošo tīrīšanu laikā. Un pat gadījumā, ja krievu armijas pašreizējais tehniskais stāvoklis ir augstāks nekā cara laikos, krievu karavīru nevar salīdzināt ar ilgstoši civilizēto somu kā cīnītāju. Pašreiz ir skaidri redzams, ka somi ir nesalīdzināmi labāki karavīri par krieviem ne tikai vienādā skaitā, bet pat proporcijā 1:4 vai 1:5. Tomēr pašreizējā nesamērība 1 pret 45 acīmredzami padara situāciju bezcerīgu. Jo ir jāatceras, ka Somijas iedzīvotāju skaits ir 4 000 000, bet Padomju Krievijai ir 180 000 000. 19
Taču pat tad, ja padomju ceļa rullis satrieks Somiju, Krievija zaudēs ievērojamu militārā prestiža daļu, jo tā jau ir nodemonstrējusi, ka nespēj viegli sakaut pat nelielu, bet modernu, tehniski labi apgādātu Eiropas valsti.
Tomēr pastāv situācijas morālā puse. Somi aizstāv savu zemi; krievi cīnās svešā zemē. Padomju karavīrs ir padomju doktrīnas iespaidā un saskaņā ar to viņš cīnās ar “buržuāziskajiem” baltajiem somiem, taču viņam trūkst pamatsajūtas, ka viņš aizstāv savu zemi, un viņa sirds nedeg par pašreizējo cīņu.
Krievu karavīrs lielākoties ir zemnieku izcelsmes. Viņa šķirai tika atņemtas īpašuma tiesības, un tā padarīta par kolhozu strādniekiem. [..] Pašlaik, šajā karā daži karavīri ievēro atšķirību apgādē, pārtikā un apģērbā starp sevi un somu cīnītājiem. Viņi nonāk pie secinājuma, ka tiem ticis melots par to, kādai jābūt “buržuāziskai” armijai. Visi šie fakti kopā ņemti nevar pārvērst krievu karavīru cīnītājā par tēvzemi, kuru neapdraud ienaidnieks.
Krievijas satiksmes ceļi – dzelzceļi un šosejas – ir parādījuši savu neatbilstību jau tagad, kad tā karo ar vienu nelielu valsti un kopā ar to ir spiesta apgādāt savu sabiedroto – nacistisko Vāciju – ar naftu un citiem produktiem. Atliek vieta spekulācijām, ja pavasarī izveidosies jauna fronte Rumānijā vai Kaukāzā jeb abās vietās kopā. Jau tagad lielajās Krievijas pilsētās parādās rindas. [..]
Cariskajai Krievijai ienaidnieks bija Vācija, kas bloķēja tās ostas Somijas un Rīgas jūras līčos. Bet jaunās attiecības starp Krieviju un Vāciju ir pilnībā mainījušas visu Baltijas fronti. Tagad tās ir sadarbības partneri cīņā par varu Baltijas jūrā. Vācija ir atļāvusi Krievijai atgūt savu vēsturisko pozīciju Baltijā, par kuru abas ir cīnījušās simtiem gadu. Kara flotes bāzu izveidošana Liepājā, Ventspilī, Rīgā, Tallinā, Sāremā un Dago salā, kā arī vācu iedzīvotāju evakuācija no Baltijas valstīm bija nosacījumi Krievijas pozīcijas nostiprināšanai Baltijā. Jāpieņem, ka Krievija atmaksās Vācijai, dodot tai daļu no laupījuma pie Baltijas jūras, kā arī brīvu pieeju kuģu maršrutiem un ceļiem no Baltijas jūras uz Atlantijas okeānu. Uzvara pār Somiju tādējādi nozīmē izmaiņu spēku līdzsvarā starptautiskajās attiecībās, Skandināvijas valstu stāvoklī pie Baltijas jūras un līdz ar to – arī pie Atlantijas okeāna, tās kļūs par svešas gribas izpildītājām.
Padomju Krievija, uzvarējusi Somiju, ne tikai būs saimnieks Baltijas jūrā no Klaipēdas līdz Torneo, bet saimnieks arī ledusbrīvajām ostām Ziemeļu Ledus okeānā, ieskaitot Murmansku un Petsamo, pat tai neokupējot Narviku un citas Norvēģijas ostas, kas atrodas tieši pie Atlantijas okeāna krasta. Padomju Savienības vājo punktu, trūkumus kara flotes personālā aizpildīs Vācija. Vācija neapšaubāmi nodos Krievijas rīcībā savu lielo, labi apmācīto kara flotes personālu, kas pašlaik nevar izpausties nelielajā Vācijas flotē, jo Reiham vispirms nepieciešami zemūdeņu speciālisti. Tādā veidā Krievijas uzvara Baltijā un divos okeānos nozīmēs netiešu Vācijas uzvaru. Baltijas valstis un Somija patiešām atrodas pasaules notikumu centrā, kaut arī pirmajā acu uzmetienā tās šķiet tālu no galvenajiem jūras un sauszemes ceļiem.
Mūsdienu Anglija, jūras valdniece, nevar atļauties pieļaut spēcīgas Krievijas–Vācijas savienības izveidi Baltijas jūrā, Baltajā jūrā un arktisko ūdeņu rietumu daļā, kur tie saplūst ar Atlantijas okeāna ūdeņiem. Tādas savienības izveidošana nozīmētu apmēram gadsimtu pastāvošās triju svarīgāko lielvaru – Anglijas, Krievijas un Vācijas – ģeopolitiskā iespaida izjaukšanu. Lai saglabātu šo spēku līdzsvaru, Anglijai ir jāsargā tās “dzīvības līnija” ar visiem tās rīcībā esošajiem līdzekļiem. Un, kā tas bieži noticis Anglijas vēsturē, tās starptautiskās intereses, pateicoties tās sekmīgajai darbībai, sakrīt ar tās interesēm aizsargāt demokrātiskās valstis un mazākās tautas.
Drāma, kas mūsu priekšā norisinās, parāda, ka demokrātiskie sabiedrotie nav ierobežoti vienīgi ar darbību Rietumu frontē. [..]
