Maksims Krivuņecs: LFF filozofijas centrā jābūt klubiem un spēlētājiem, un tikai pēc tam visam pārējam 0
Latvijas Futbola federācijas (LFF) biedri kongresā piektdien, 26. aprīlī, vēlēs jaunu prezidentu. Uz šo amatu pretendē arī Latvijas futbola Virslīgas prezidents Maksims Krivuņecs. Eiropas futbolā viņš ir zināmāks kā Latvijā, jo 33 gadu vecumā Maksimu ievēlēja Eiropas Futbolu līgas asociāciju valdē. Tagad Latvijas Futbola Virslīga kopā ar Spānijas “LaLiga”, Anglijas premjerlīgu, Vācijas bundeslīgu un citām vadošajām Eiropas līgām rūpējas par futbola attīstību Eiropā. Maksims saka, ka viņam ir ļoti svarīgi ar savu programmu palīdzēt attīstīties LFF, un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ viņš izlēma kandidēt.
Futbolu spēlē māju pagalmos vai skolu stadionos teju visi puikas, un katrs sevi sapņos redz kā slavenu futbolistu. Kā Jūs nonācāt līdz profesionālajam futbolam? Arī bērnībā trenējieties?
Man arī bija tāds sapnis, un šodien esmu pateicīgs liktenim, ka varu ietekmēt citu bērnu sapņu piepildīšanos, palīdzēt tos realizēt. Vienmēr esmu gribējis spēlēt futbolu, diemžēl maniem vecākiem bija cits viedoklis un divpadsmit gadus es nodarbojos ar peldēšanu. Tomēr pirmā lieta, ko izdarīju, pārceļoties uz Rīgu – piereģistrējos universitātes futbola komandā. Tā arī sāku spēlēt. Pēc tam izveidoju amatieru komandu, tad profesionālo, un tā arī turpināju tālāk.
Latvijas Futbola federācijas prezidenta un valdes locekļu vēlēšanas solās būt spraigas. Jūsu pretinieks cīņā par LFF prezidenta amatu būs esošais organizācijas vadītājs Vadims Ļašenko. Kādēļ izlēmāt kandidēt?
Izprotot un pārzinot futbola sistēmu jau no vairākiem leņķiem, esmu drošs, ka vairākas lietas varētu darīt labāk, bet Latvijas Futbola federācija – būt efektīvāka. Pārstāvot Virslīgu strādāju ar krietni mazākiem resursiem, taču kopā ar savu komandu panācām rezultātus, kas ir novērtēti gan no klubu puses, gan arī no futbola līdzjutējiem. To pašu gribu izdarīt arī Latvijas Futbola federācijā.
Mans mērķis ir veicināt konkurenci, lai biedriem būtu izvēle. Man ir citi uzskati un arī programma, kā futbolam Latvijā jāattīstās. Taču lēmumu, kurā virzienā iet nākamos četrus vai vairāk gadus, demokrātiskās vēlēšanās pieņems LFF biedri.
Vai, Jūsuprāt, biedri izvērtē programmas un piedāvājumus, vai arī, līdzīgi kā politikā, arī LFF ir savas frakcijas un alianses un, kā attiecīgās “frakcijas” vadītājs liek, tā biedri arī balso?
Domāju, šāda līdzība tiešām ir. Taču mans uzdevums ir prezentēt savas idejas un izglītot biedrus jautājumos, kur viņiem pietrūkst informācijas, lai viņi varētu objektīvi izvērtēt padarīto darbu, programmas, kā arī izglītību un pieredzi. Es lūdzu viņu uzticību savas programmas realizācijai.
Teicāt, ka Latvijas Futbola virslīgas prezidenta amatā daudz esat panākuši ar ievērojami mazākiem resursiem, kā LFF. Kas futbolā ir resursi? Tikai finansējums?
Kā jebkurā uzņēmumā arī futbolā primārie resursi ir finanšu līdzekļi, kuri tālāk pēc prioritātēm tiek sadalīti dažādām sfērām. Virslīgā savu ceļu uzsākām 2017. gadā, kad atnācu uz Virslīgu un tiku ievēlēts par tās valdes priekšsēdētāju. Tajā laikā Virslīgai bija pieejami ļoti ierobežoti finanšu resursi, nebija vīzijas un stratēģijas, nebija direktora, bija viens pusslodzes darbinieks. Nebija arī atbalstītāju. Manā pirmajā sarunā ar ģenerālsponsoru viņš paziņoja, ka vairs neturpinās sadarbību ar Virslīgu. Galvenā problēma bija tā, ka nebija ticības klubam un mums praktiski no nulles nācās būvēt jaunu sistēmu un profesionālo vidi. Šodien tas ir novērtēts gan vietējā tirgū, gan arī no mūsu kolēģiem ārzemēs. Man patiešām ir prieks par padarīto.
Ja salīdzinām ar LFF, tad ir viena ļoti būtiska atšķirība. Latvijas futbola Virslīgai gandrīz visa nauda – 98% – ir piesaistītā, tie ir ieņēmumi par komercdarbību. Mēs saņemam naudu par savu produktu un mūsu darbs ir palielināt šī produkta vērtību. Latvijas Futbola federācijai 95% budžeta veidojas no dotācijām, ko tai dod UEFA, FIFA un Latvijas valsts. Manuprāt, šodien viena no galvenajām federācijas problēmām ir, ka nav svarīgi, vai tā strādā labi vai slikti, nauda ir. Turklāt šis finansējums pat palielinās, jo UEFA strādā ļoti labi. Viņi pārdod raidtiesības par nākamo Eiropas čempionātu dārgāk, un tādējādi var vairāk naudas sadalīt starp saviem biedriem, jo arī UEFA ir biedrība.
Katrai valstij, katrai no 55 UEFA federācijām, ir pieejams absolūti līdzīgs budžets. Viss pārējais, un te kā piemēru varu minēt Francijas federāciju ar 266 miljonu eiro budžetu, ir komercieņēmumi. Protams, Francijā ir daudz lielāks tirgus, ir futbola zvaigznes, vēsture, tradīcijas un infrastruktūra – ļoti daudz faktoru, kas ģenerē papildus ienākumus, bet pamata budžets ir līdzīgs – tie paši aptuveni 15 miljoni eiro kā mums. Islandei, kura 2016. gadā spēlēja Eiropas čempionātā, bet 2018. gadā Pasaules kausā, futbola federācijā strādā 37 darbinieki, kamēr mūsu federācijā ar līdzīgu apjomu – 92 darbinieki. Tas liek aizdomāties, vai LFF patiesi ir efektīva organizācija.
Tātad Jūs domājat, ka ievēlēšanas gadījumā spēsiet pašreizējiem LFF budžeta 15 miljoniem piesaistīt vēl papildu līdzekļus?
Protams. Līdzekļu piesaistīšana ir viens no pamatmērķiem, jo, ja mēs paļaujamies tikai uz dotāciju, vienmēr var būt ārēji faktori, kā rezultātā tā var samazināties. Piemēram, 2021. gadā Eiropas lielie futbola klubi nāca ar iniciatīvu par sava, no UEFA atsevišķa turnīra izveidošanu, tā saucamo Superlīgu. Šis projekts joprojām ir dzīvs, un, ja tas parādīsies nākamajos piecos, desmit gados, tad krietni ietekmēs UEFA, un līdz ar to arī tās biedru budžetus.
Mēs saprotam, ka lielie klubi kā, piemēram, “Barcelona” vai Madrides “Real” rada lielāku interesi, kā mazie klubi un, ja būs kāds cits liels projekts, kurš piesaistīs vairāk līdzjutēju uzmanības, tad visa nauda vai lielākā tās daļa ies uz šo projektu. Tas ir milzīgs riska faktors, kura ietekmē nākamajos piecos, desmit gados federācijas budžets varētu krietni samazināties.
Tādēļ jādiversificē riski, jāstrādā ar privātiem līdzekļiem, jāpierāda mūsu partneriem no valsts puses, ka esam kvalitatīvs un drošs partneris, kurš kā sporta veids var pildīt arī sociālo funkciju un rūpēties par sabiedrības fizisko un mentālo stāvokli. Ir svarīgi nedaudz pamainīt federācijas darba kultūru, parādīt, ka esam orientēti uz rezultātu. Tā arī ir atšķirība no Virslīgas – ja mēs kaut ko neizpildām, tad zinām, ka nākamajā gadā mums nebūs līdzekļu. Tas liek mums vienmēr būt formā.
Cik, Jūsuprāt, efektīvi LFF budžeta nauda tiek izlietota? Vai jāpaliek pie esošajiem darbības virzieniem vai kaut kas tomēr būtu jāmaina?
Viena no problēmām ir tā, ka federācija šodien neveicina biedru stratēģisko iesaisti, tā ir ierobežota. Tāpat redzam, ka biedriem pieejamās finanšu atskaites kļuvušas daudz plānākas. Ja iepriekš bija pieejamas finanšu atskaites ar pielikumiem un paskaidrojumiem, tad šodien ir vairs tikai bilance, ieņēmumu un izdevumu izraksti bez kāda detalizētāka skaidrojuma, kā šī nauda tērēta.
Kādēļ to ir svarīgi zināt? Budžeta plāns un izpilde parāda prioritātes, kuras var redzēt pēc tā, kur novirzīts vairāk resursu. Pirms trim gadiem pusotru gadu nostrādāju LFF Finanšu komitejā, man ir sapratne par naudas plūsmu un projektiem, un es varu izvērtēt, kādas ir prioritātes. Man liekas, ka šodien federācija darbojas neefektīvi.
Jāsaprot, ka federācija neražo spēlētājus, federācijai ir jākalpo saviem biedriem. 2022. gadā federācija caur Klubu ilgtermiņa atbalsta programmām atbalstīja savus biedrus ar 244 tūkstošiem eiro. Tātad 99 biedriem savu projektu realizācijai 2023. gada griezumā bija novirzīti 142 tūkstoši caur KIAAP programmu (Klubu ilgtspējīgas attīstības atbalsta programma).
Tikmēr LFF valdes izdevumiem 2023. gada budžetā tika paredzēti 536 tūkstoši eiro – gandrīz 4 reizes vairāk! Tas jau parāda LFF prioritātes. Taču neaizmirsīsim, ka darbs notiek tikai klubos, kuri saražo spēlētājus, atalgo trenerus, būvē savu privāto sporta infrastruktūru un galu galā klubi ir tie, kuru spēlētāji iziet laukumos. Tādēļ, manuprāt, LFF filozofijas centrā jābūt klubiem un spēlētājiem, un tikai pēc tam visam pārējam.
Jūs minējāt, ka darbu Latvijas futbola Virslīgā sākāt 2017. gadā. Kurā gadā noslēdzāt sadarbības līgumu ar Spānijas “LaLiga”? Kā vispār nonācāt līdz sadarbībai ar otru nozīmīgāku futbola līgu Eiropā?
Sadraudzības līgumu parakstījām 2022. gadā, bet mūsu attiecības sāka veidoties ilgi pirms tam. 2018. gadā mana iniciatīva bija pievienot Virslīgu Eiropas futbola līgu asociācijai. Domāju, tas bija viens no labākajiem lēmumiem, jo šajā asociācijā apvienojas zināšanas un pieredze no visiem reģioniem, no visām līgām. Ar “LaLigu” mums izveidojās labas attiecības, iespējams, arī tādēļ, ka runāju spāņu valodā. Ir jābūt gataviem tādai partnerībai, jāparāda arī sevi, ka esam drošs partneris. Mēs dažreiz paši nenovērtējam to, kas mums ir.
“LaLiga” gada budžets ir trīs miljardi eiro, Virslīgai, kad mēs sākām, bija 170 tūkstoši eiro. Kad parādījām, kādus rezultātus esam sasnieguši, viņi pajautāja – kā tas ir iespējams? Profesionālajā vidē šādas lietas ļoti labi saprot. Gan “LaLiga”, gan Vācijas Bundeslīga mani aicināja uztaisīt prezentācijas tieši par Virslīgas operatīvo darbu.
Man izveidojās ļoti draudzīgas attiecības ar Spānijas līgas prezidentu Havjeru Tebasu, šis cilvēks ir vienkārši fantastisks un viena no varenākajām un ietekmīgākajām personām pasaules futbolā. Kā Spānijas līgas prezidents viņš ietekmē ļoti daudz, tā ir otra lielākā līga pasaulē. Viņš 17. aprīlī atbrauca uz Rīgu, lai mani atbalstītu un pastāstītu, ko Virslīga kopā ar “LaLigu” ir paveikusi. Es to ļoti novērtēju.
Ideja par Klubu attīstības centru, kas ir manas programmas pamatā, ir jau realizēta “LaLiga”. Spānijas līga izstrādā kopējas ilgtermiņa stratēģijas ar katru no 42. klubiem un finansē šos klubus atbilstoši to programmām. Arī mums ir jāvirza šos no UEFA un FIFA saņemtos līdzekļus uz klubiem, kur notiek pamatdarbs.
Kāda Jums bija sajūta, kad pirms pāris gadiem tikāt ievēlēts Eiropas futbola līgu asociācijas valdē, nonācāt ar pasaules futbola varenajiem pie viena galda un varējāt ar viņiem runāt kā līdzīgs ar līdzīgu?
Droši vien biju viens no aktīvākajiem šajā asociācijā, piedalījos absolūti visās sēdēs, visās biznesa tikšanās. Piedāvāju vairākus projektus un viens no tiem bija kolektīvie līgumi, kad mēs apvienojām vairākas līgas un piedāvājām vai nu spēles datu tirdzniecību, vai starptautiskās translācijas nodrošināšanu, tas ir projekts, ar kuru tagad nodarbojos.
Ko nozīmē Jūsu minētā datu tirdzniecība? Futbola lietās maz zinošs cilvēks var arī kaut ko pārprast…
Katrā spēlē tiek saražoti vairāki statistikas dati par to, ko spēlētāji dara laukumā. Viņiem ir svarīgi saprast, kas notiek tieši spēles laikā, jo uz tā ir būvēts viņu bizness. Visiem šiem datiem ir vērtība. Mēs tos komercializējam un piedāvājam tirgū.
No Portugāles un Šveices līdz Virslīgai un Islandei mēs apvienojam 19 līgas un piedāvājam lieliem uzņēmumiem tādu paketi. Pārdevām to par 150 miljoniem eiro un tādējādi krietni palielinājām arī Virslīgas budžetu. Arī visas pārējās līgas to novērtēja. 2021. gadā asociācijas biedri aicināja mani kandidēt uz valdi un pārstāvēt mazās un vidējās līgas. Mani atbalstīja gan visas TOP līgas, gan arī mazie un vidējie.
Jūs ievēlēja ar ļoti lielu pārsvaru – no 28 balsīm 26 tika nodotas par Jums. Kāds Latvijas futbolam no tā labums?
Es nepārstāvu Latviju vai Virslīgu, bet gan visas līgas no Eiropas, tāpēc man svarīgi ir domāt stratēģiski. Protams, reputācijas ziņā šodien Virslīgu atpazīst visas līga. Virslīgas statuss un atzinība no ārzemju kolēģiem palīdz veidot attiecības gan ar komercuzņēmumiem, piemēram, nesen parakstījām līgumu ar uzņēmumu, kas strādā ar lielākajām līgām pasaulē – amerikāņu NBA, NFL, MLS, un viņi strādā arī ar Virslīgu.
Ar šo statusu kā viesis piedalījos vairākās konferencēs un pasākumos Portugālē, Spānijā, Beļģijā, Turcijā, Austrijā un runāju par stratēģijām un futbola attīstību, piedalījos arī vairākās sēdēs kopā ar UEFA. Tas viss palīdz veicināt Virslīgas atpazīstamību, celt statusu arī pārrunās ar partneriem un arī sadarbībā ar “LaLiga”. Viņi saprot, ja man Eiropas līmenī ir tāds atbalsts no visiem biedriem, tad varām arī politiskā līmenī kaut ko ietekmēt. Problēma tā, ka lielie klubi, kuri spēlē Eirokausā, nopelna lielu naudu un pēc tam spēlē vietējās nacionālās līgās un, protams, atkal uzvar, jo viņiem ir nesalīdzināmi lielāki līdzekļi.
Tādēļ ir svarīgi kompensēt šo starpību arī maziem klubiem. Mēs pārliecinājām UEFA, ka no kopējiem UEFA klubu sacensību ieņēmumiem jāpalielina šīs dotācijas no četriem procentiem līdz septiņiem (UEFA solidaritātes izmaksas, kuras var ieguldīt tikai jauniešu futbolā). Tas ir milzīgs pienesums mūsu jaunatnes sistēmām.
Jūsu programmā starp tuvāko gadu mērķiem ir arī jaunatnes sistēmas pilnveide ar pielāgotu sacensību sistēmu reģionos un arī jauno futbolistu karjeras izaugsmes iespējām. Ir kāds plāns kā mums izaudzināt pasaules līmeņa futbola zvaigznes?
Ja mēs vai citi zinātu, kā izaudzināt zvaigzni, tad visi to darītu. Taču federācija kā organizācija neražo vai netrenē spēlētājus, tā palīdz attīstīt jaunatnes futbolu. Federācija šo jaunatnes sistēmu var palīdzēt ietekmēt četrās jomās – pirmkārt, tās ir sacensības un sacensību formāti.
Otrkārt, reglamenti un licencēšana, treškārt tā ir produkta vērtības palielināšana, kad organizējam sacensības un piesaistām tām komercieņēmumus čempionāta atbalstam. Ceturtā joma ir atbalsts klubiem. Tā varētu būt gan infrastruktūras līdzfinansēšana, gan izglītība, treneru atalgojuma līdzfinansējums. Mēs saprotam, ka treneris un infrastruktūra ir pamats, bez kā nekas nenotiks. Manuprāt, LFF šodien pilnvērtīgi netiek attīstīts neviens no šiem virzieniem.
Virslīgai ir savi klubi, sava stratēģija. Toties pirmajai līgai stratēģijas nav – kāpēc viņi eksistē, kāds ir viņu mērķis?
Mūsu programmā ir plāns izveidot šo jauno spēlētāju karjeras ceļu, lai katrs vecāks, kurš atved savu bērnu uz futbolu, zina, kāds ir šis ceļš un viņam ir pārliecība, ka federācija vienmēr palīdzēs gan caur infrastruktūras attīstību, gan aktīvu dalību bērnu un jauniešu sporta skolu sistēmas sakārtošanā.
Sportam, tāpat kā kultūrai un izglītībai, it ļoti nozīmīga vieta valsts politikā. Pateicoties UEFA un FIFA finansējumam, Latvijas Futbola federācija ir pietiekami neatkarīga, lai mums nebūtu jāspēlē nekādas politiskās spēles, mēs varētu skaidri pateikt, kas, mūsuprāt, Latvijas sporta, arī futbola, attīstībai valsts līmenī jādara un tādējādi virzītu pārmaiņas. Diemžēl patlaban LFF šo savu unikālo pozīciju neizmanto un federācija reputācijas ziņā neatrodas pareizā līmenī. Mums jākļūst par šo lokomotīvi un to novērtēs arī citas federācijas.
Intervijā “Jauns.lv” pirms pāris gadiem teicāt, ka nebaidāties no kreatīvām idejām un cenšaties tās iedzīvināt arī Latvijas Futbola virslīgas darbā. Kā ar to veicies un vai Jums ir padomā arī kādas kreatīvas idejas attiecībā uz LFF darbību?
Virslīgas darbā nodarbojamies pārsvarā ar komerclietām un mārketingu, kur arī ir svarīgi pielietot kreatīvas idejas, lai piesaistītu lielāku interesi no līdzjutēju un sponsoru puses. Savukārt LFF kontekstā diezgan kreatīva ir ideja par Klubu attīstības centru. Pārņēmām šo ideju no “LaLiga” un, pilnveidojot atbilstoši vietējiem, arī ierobežojošajiem faktoriem, izstrādājām plānu, kas pilnībā var mainīt situāciju Latvijas futbolā. Klubu attīstības centrs nav tikai projekts, tā ir darba kultūras un organizācijas filozofijas maiņa.
Ja runājam par LFF prezidenta darba ciklu, tad četru gadu griezumā federācijai bija pieejami vairāk kā 45 miljoni eiro futbola attīstībai Latvijā. Protams, ir UEFA un FIFA programmas, kuras jārealizē. Piemēram, mēs nevaram samazināt vai pārvirzīt citiem mērķiem ar futbola tiesnešu apmaksu saistīto programmu – mums jāizglīto tiesneši, jāapmaksā viņu darbs. Mēs nevaram novirzīt šo naudu uz citiem projektiem, jo mums jānodrošina godīgu un caurspīdīgu klubu licencēšanas procesu.
Taču ir arī programmas, kurās varam brīvi izvēlēties, kādus projektus realizēt. Es piedāvāju izveidot Klubu attīstības centru federācijas ietvaros. Tas nozīmē, ka visus pieejamos līdzekļus, un nākamajā ciklā tie varētu būt aptuveni četrpadsmit miljoni eiro, federācija varētu novirzīt uz klubiem. Nevis vienkārši kā helikoptera naudu izdalīt visiem, bet kopīgi izstrādāt stratēģijas uz vienu, trīs, pieciem gadiem un līdzfinansēt klubus atbilstoši to padarītajam darbam un mērķa sasniegšanai.
Federācijas darbs būtu ne tikai līdzfinansēšana, tā ir abpusēju attiecību veidošana. Ir ļoti būtiski, lai mēs tiekamies ne tikai reizi četros gados Kongresā un, paceļot rokas, nobalsojam, bet gan nodrošinām viņu izaugsmi visu laiku. Turklāt pirms federācijas gada budžeta veidošanas gribu organizēt stratēģisko forumu, kurā prezentējam iepriekšējā gada rezultātus.
Piemēram, cik naudas novirzīts klubiem un kas par šiem līdzekļiem izdarīts, vai stratēģiskais mērķis ir sasniegts, vai turpinām attiecīgo klubu atbalstīt vai nē. Šāda veida komunikācijā ar biedriem tiek caurspīdīgi parādīts, kur un kādiem mērķiem ieguldīta nauda. Diemžēl šodien informācija par to, kā sadalītas atbalsta programmas, vispār nav pieejama.
Jūsu programmā minēta arī futbola reputācijas celšana. Vai varētu būt bažas, ka Latvijā kādam futbola klubam varētu paslīdēt kāja kādas spēles rezultātu ietekmēšanā? Kā domājat tikt galā ar šādām lietām?
Tas ir tāds slikts ārējais faktors, kas nav tikai futbolā vien, bet arī citos sporta veidos. Domāju, ka potenciālās problēmas parādās vājākās vidēs, kur nav sakārtota procedūra, nav caurskatāmības un ir zema resursu pieejamība. Tādēļ federācijai ir svarīgi sakārtot vidi un ieviest potenciālo risku novēršanas sistēmu.
Tomēr manā programmā par reputāciju runāts citā kontekstā. Proti, kolēģi LFF neuztver kā kvalitatīvu partneri sporta sistēmas problēmu risināšanā. Piemēram, jaunatnes futbola sistēmā joprojām nav programmas, ka nauda sekotu bērnam un federācija palīdz ne vien pašvaldību sporta skolām, bet arī privātajām. Taču ja paskatāmies uz Nacionālo izlasi, tad visi spēlētāji ir sagatavoti privātajās futbola akadēmijās.
Uzskatu, ka šai atbalsta sistēmai jābūt līdzvērtīgai un visiem spēlētājiem jāsaņem līdzīgus resursus. Tikai caur konkurenci iespējams panākt, lai mums ir rezultāts.
Vairākus gadus esat nostrādājis komercstruktūrās, tai skaitā veidojāt karjeru bankā, Jums ir profesionālais bakalaura grāds Eiropas biznesā. Kādēļ izlēmāt pievērsties futbolam?
Savā izglītībā patiešām esmu ieguldījis ļoti daudz laika, enerģijas un arī naudas un nedomāju, ka strādāšu futbolā. Atbraucu no Rēzeknes uz Rīgu, sāku mācīties RISEBA Eiropas biznesa programmā un otrajā kursā sapratu, ka jāsāk strādāt, jo tikai ar izglītību vien, bez pieredzes, darba tirgū būs grūti. Divus gadus nostrādāju par pārdevēju veikalā, un, tā kā runāju arī franču valodā, pārdevu koka paletes Francijas uzņēmumam.
Pēc tam strādāju amerikāņu uzņēmumā par grāmatveža palīgu un tas palīdzēja attīstīt manas analītiskās spējas, pēc tam par analītiķi bankā un tālāk jau vadīju analītikas grupu. Ja pārdevēja darbs attīstīja manas komunikācijas prasmes, tad analītiskais darbs – kritisko domāšanu. Tad dabūju darbu LNK holdingā, būvniecības uzņēmumā, kurš divus gadus vēlāk pārņēma pirmās līgas futbola komandu.
Tā kā jau pēc atbraukšanas uz Rīgu noorganizēju savu amatieru komandu, kura trīs gadu laikā amatieru līmenī uzvarēja visos iespējamos čempionātos un kausos, uzņēmuma vadība painteresējās, vai mani interesētu vadīt šo pirmās līgas futbola komandu. Šis piedāvājums man bija tā saucamais “sapņu darbs”, un, protams, es to ar prieku pieņēmu. Pēc trim gadiem mani ievēlēja par Latvijas Virslīgas prezidentu, pēc tam Eiropas futbola līgu asociācijas valdē. Esmu ļoti laimīgs cilvēks, jo mans darbs ir arī mans hobijs.
Tagad vēlos koncentrēties uz Latvijas futbolu, man ir ko piedāvāt LFF biedriem, jo mēs varam pilnībā mainīt futbola industriju Latvijā un kļūt pa paraugu arī citiem sporta veidiem.
