Atis Blinds. Maksimālists ar leģendas auru 0
Latvijas florbola izlase sestdien Čehijas galvaspilsētā Prāgā sāka savu 11. pasaules čempionātu, un devīto reizi pēc kārtas komandā ir Atis Blinds. Leģendārs uzbrucējs, kurš gadu gaitā par spīti savainojumiem florbola spēlēšanu labā līmenī spējis apvienot ar veiksmīgu darba karjeru. Ar 35 gadus veco florbolistu sarunājos pirms došanās uz čempionātu.
Kādā ir sajūta, gaidot savu devīto pasaules čempionātu?
Ja godīgi – ļoti dīvaina. Ir rūgtuma sajūta pēc iepriekšējā čempionāta Rīgā, kas bija vislabāk organizētais un foršākais emociju ziņā, bet beidzās ar rūgtākajiem rezultātiem – desmito vietu. Sirdsapziņa nepieļāva karjeru izlasē beigt tik bēdīgi, tāpēc esmu motivēts šo čempionātu nospēlēt labi, bet vienlaikus skaidri saprotu, ka man tas ir pēdējais. Smejos, ka varu iedomāties, kā ir, kad vecs cilvēks saprot, ka tuvojas pastarā diena.
Vai komandā jūties kā veterāns?
Nē, galīgi ne, bet florbols visu laiku strauji attīstās, un par to tikai priecājos. Tomēr, lai spētu meistarību un formu uzturēt augstā līmenī, ļoti daudz kas jāupurē, vispirms laikus ģimenei – audzinu divus bērnus. Gadi iet uz priekšu, un kļūst arvien grūtāk to izdarīt, vajag lielu enerģiju, laiku, nervus, un no tā nogursti.
Veterāna pazīmes jūtu tādā ziņā, ka tik ātri neatjaunojos. Noskriet 100 metrus ar nūju un vēl kādam plecā iedot – šajā ziņā es komandā būtu viens no labākajiem, bet saspringtā grafikā vairs nevar tā atjaunoties, turklāt pa vidu vēl jākārto visādas sadzīves lietas.
Kā uzturi sevi formā?
Sadarbojos ar fiziskās sagatavotības treneri Ivaru Čākuru un jau četrus gadus fiziski gatavojos individuāli, nevis ar komandu. Zinu savas traumas, savas vājās vietas, gadus, un man nav vajadzīgs tas, ko dara jaunie. Trenējos daudz specifiskāk – ļoti svarīgi ir uzturēt labā formā dziļo muskulatūru. Man operēti abi pleci, ir diska trūce mugurā, traumēts celis, un, ja neveiktu specifiskus vingrinājumus uz paklājiņa, karjeru jau sen būtu beidzis.
No šīs izlases tu visilgāk spēlē kopā ar Mihailu Kostuševu un Arti Raitumu. Kā sadzīvojat ar jaunatni?
Katrs savā dimensijā (smejas). Protams, lietu uztvere atšķiras, un tas ir normāli. Es vienīgais esmu izteikti vecais valis, tāpēc nekādas ģedovščinas komandā nav, viņi pat vairāk mani apceļ nekā es viņus, saukā par dinozauru, smejas, ka es no muzeja nākot un man smiltis birst.
Bet vai Latvijas čempionātā liekoties kopā ar pleciem, viņi jūt, ka smiltis tomēr nebirst?
Tumšā telpā satikt mani dusmīgu droši vien neviens no viņiem negribētu. Vai es bieži sadusmojos laukumā? Laikam. Tikai ar laiku jau nāk izpratne, ka dusmas jāpārvērš produktīvā rezultātā.
Par to, ka jaunie reizēm man skrien garām un, vēloties savām meitenēm pierādīt ambīcijas, sola sprandu pārlauzt, nāk smiekli.
Pēc tam ārpus laukuma jau pašiem mazliet kauns. Jaunībā jebkurš ir agresīvāks un lecīgāks, bet ar gadiem sāc skatīties citādi.
Tevi dēvē par Latvijas florbola leģendu. Vai laukumā jūti, ka tevi tā arī vērtē?
Nē, nespēju pats sevi kvalificēt kā leģendu, jo esmu dzīvs un spēlēju. Bet ir arī tāds veselīgs spiediens, ka no manis nekad negaida sliktu vai pat viduvēju spēli, ka tas ir nepieņemami. Reizēm pašam šķiet, ka nospēlēju diezgan labi, bet citi saka – nu tā, viduvēji. Jā, redzu, ka daudzi mani gribētu nolikt tā, lai vairs neceltos, bet tīri sportiski, un to es izbaudu.
Spriežot pēc statistikas, tev izdevies noturēties augstā līmenī.
Tā īsti jau nav – traumu dēļ. Trenējies un visu dari, bet ir dabiskie procesi, un tad citi nāk klāt un saka: nav vairs tā asuma tev. Ar diska trūci mocījos pusotru gadu, tomēr 2012. gadā, izmantojot jostu un pretsāpju līdzekļus, nospēlēju pasaules čempionātu.
Kāda ir sajūta redzēt dvīņu brāli Andi izlases vārtsargu trenera lomā?
Galvenais treneris Rīhimenki, paziņojot man šo faktu, mēģināja būt nopietns, tomēr nespēja skaļi nesmieties. Paldies Dievam, ka viņš ir vārtsargu treneris, no tām lietām ļoti daudz saprot un būs labs palīgs.
Ja sāks dot padomus, kā man spēlēt, tad pateikšu, no kuras vietas nācis (smejas).
Pēc treniņa varam pajokot un viens par otru pasmieties, bet procesā ir robežas, nejaucamies viens otra lietās. Izklaides programmā Andis iegāja vārtos, es “bullīti” neiemetu, un tie viņam bija lielākie prieki.
Vai Latvijas čempionātā šobrīd kādam spēlētājam tiek maksāts?
Lai florbols progresētu un kļūtu profesionālāks, jāmaksā, un dažas komandas arī mēģina šo to darīt. Tā ir iztrūkstošā sadaļa, lai no amatieru sporta veida pārietu nākamajā stadijā, jo tajā brīdī, kad maksā, vari no spēlētāja prasīt atbildību. Kamēr tas nenotiek, sporta veids var izaugt līdz kādam līmenim un tad apstājas, augstāk neies.
Vai Latvijas izlase var atgūt zaudētās pozīcijas, vai konkurence uz vietu sešniekā stipri pieaugusi?
Arī agrāk, lai izcīnītu piekto vai sesto vietu, bija ļoti smagi jācīnās. Mēs nebūt nebijām tuvu četriniekam un tuvāk arī neesam pienākuši, varbūt pat attālinājušies, bet ar veiksmi varam kādā spēlē viņus aizķert. Ļoti daudzas komandas mums strauji nāk klāt, un vairāk nekā jebkad jābaidās no slovākiem, viņi ļoti labi izskatās, 90 procenti izlases spēlētāju nāk no Šveices un Čehijas līgām.
Slovāki šajā čempionātā var parādīt ļoti labus rezultātus. Norvēģi ir aptuveni tādā pašā līmenī, vācieši vienmēr bijuši indīgi ar savu aizsardzības florbolu un visām taktiskajām viltībām. Jāspēlē ļoti uzmanīgi, pret viņiem būs svarīgākā cīņa grupā.
Latvijas izlasi atkal vada somu treneri – Īro Pārviainenu nomainījuši Arto Rīhimeki un Pertu Kitehonka. Ko viņi ienesuši jaunu?
Šie treneri ir vēl profesionālāki, parāda vēl dziļāku pieeju florbolam. Izlasē ienākusi cita paaudze, un mainījies mūsu spēles rokraksts – kādreiz mūs vienmēr raksturoja kā fiziski spēcīgākos pretiniekus, kuri spēlē ar pretuzbrukumiem, bet tagad tā diez vai teiks.
Vairāk cenšamies spēlēt sistēmas florbolu, kur svarīgi visiem pieciem spēlētājiem realizēt konkrētu spēles plānu un ļoti pacietīgu florbolu.
Ne tik ļoti no aizsardzības, bet pa visu laukumu. Pārviainena lielākais ieguldījums bija tas, ka viņš iemācīja iziet no presinga – kad lielie spiež nost, tikt no tā ārā. Tagad jau ir nākamā fāze.
Jauno paaudzi raksturo tas, ka visi līdz desmit gadu vecumam sākuši trenēties tieši florbolā.
Jā, tīri florbola audzēkņi, kuri nav pūdelēti ar citiem sporta veidiem. Mentālā ziņā pilnīgi citādi – jūtīgāki, emocionālāki. Skaidrs, ka šī nav paaudze, kurai ģērbtuvē ar mietu jādod pa muguru, un tad sāks spēlēt. Tas drīzāk traumēs, nevis dos pozitīvu efektu. Bet nav arī tā, ka no viņiem nevar izspiest rezultātu, ir ambīcijas, savi mērķi. Viņi ir tehniskāki.
Pirms diviem gadiem izlasē bija četri spēlētāji no ārzemju klubiem, tagad – divi. Kāpēc tā?
To ietekmē sadzīves apstākļi. Arī man savulaik nāca piedāvājumi no ārzemēm, bet piedāvātie apstākļi nebija pieņemami. Kamēr esi jauns un spēlē florbolu paralēli studijām, tikmēr ir labi, bet tur nemaksā tādu naudu un nepiedāvā tādu darbu, lai pēc tam varētu karjeru būvēt. Tas ir lielākais klupšanas akmens. Meistarības ziņā varianti un iespējas būtu daudziem mūsu florbolistiem.
Ulbrokas komandā esi kopējā maiņā ar veco cīņu biedru Aināru Juškēviču. Tamborējat ar aizsietām acīm?
Jā, protams. Mēģinām likt ko jaunu klāt, bet psiholoģiski tas nozīmē, ka aptuveni zinu, kur kreisajā malā viņam jābūt. Čaļi teikuši, ka brīnās – dodu piespēli, un pēkšņi tur no nekurienes parādās Ainārs. Mums blakus ir Rolands Kovaļevskis, jauns un talantīgs florbolists, manuprāt, viņam ar mums ir viegli spēlēt.
Kāpēc vasarā nolēmi pāriet no Lielvārdes uz Ulbroku?
Galvenais bija sadzīves apstākļi, mainīju darba vietu, un tagad tā atrodas astoņu minūšu braucienā no Ulbrokas sporta zāles. Pēc ļoti lielas braukāšanas tā ir svarīga priekšrocība, tāpat vienojāmies ar kluba vadītājiem par pārējiem jautājumiem. Arī Ainārs savu lomu nospēlēja.
Un galu galā ulbrokieši ir čempioni.
Nav tā, ka apzināti līdu pie čempioniem. Svarīgi saprast komandas vispārējos mērķus, manas ambīcijas ir cīnīties par augstiem mērķiem, pārējie ir tehniski jautājumi. Bijuši piedāvājumi arī no komandām ar piezemētāku redzējumu, bet tādā man sevi grūti iedomāties, esmu maksimālists.
Vizītkarte. Atis Blinds
Dzimis: 1983. gada 26. oktobrī.
Florbolā: uzbrucējs.
Sasniegumi: astoņkārtējs Latvijas čempions, nacionālajā izlasē piedalījies deviņos pasaules čempionātos.
Klubs: Latvijas čempionvienība “Betsafe Oxdog/Ulbroka”.
Izglītība: maģistra grāds mārketingā Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē.
Darba vieta: gaļas pārstrādes uzņēmuma “Forevers” mazumtirdzniecības tīkla direktors.
