– Vai starp pirmā posma pretiniecēm kādas ir īpaši principiālas? 1
– Nav. Izņemot Lielbritānijas izlasi, man labas paziņas ir visās komandās. Nupat Čehijā satiku Turcijas izlases saspēles vadītāju Albenu, kopā uzvanījām vienai no Serbijas izlases līderēm Milovanovičai. Par basketbolu gan nerunājām, tā mums katru dienu jau tā ir daudz. Jā, varbūt serbietes ir tādas principiālākas, viņas ir ļoti augstās domās par sevi. Tas ir labi, tā sportā jābūt. Tomēr gribas mazliet tos radziņus aplauzt jau pašā sākumā.
– Smaga grupa un sliktas kalendārs, vai ne tā?
– Gan viens, gan otrs. Es to nespēju saprast, kāpēc parasti mums iekrīt tie sliktākie varianti, bet no otras puses – jāizkļūst no grupas un varbūt tad būs vieglāk. Lai gan… Būs baigi grūti. Tas ir skaidrs, ka nebūs neviena viegla spēle. Un būs kāda diena, kad spēle neies. Lai gan pārbaudes turnīrā Čehijā pierādījām, ka varam uzvarēt arī ar neglītu spēli.
– Vai ir recepte, ko darīt dienā, kad tā spēle neiet?
– Būs jāatrod veids, kā to mainīt, kā nospēlēt savādāk. Treneri daudz gaida no mums, līderēm. Šī būs tā reize, kad nevarēs stāvēt malā un gaidīt, ka tā cita izdarīs tavā vietā.
– Kas būs tavi lielākie līdzjutēji?
– Vīrs Edgars. Viņš skatās visas manas spēlēs un tās arī pārrunājām. Vecmāmiņa, ģimene. Ungārijā gan viņi nebūs klāt. Tā ir labāk, lai man nav jāuztraucas, vai viņiem viss kārtībā, kur dzīvo un vai bijuši vakariņās. Viņi zina, ka spēles dienā man nevar zvanīt, bet vakarā es viņiem pati aizsūtīšu īsziņu vai piezvanīšu. Vai nākamajā rītā, ja spēle nav īsti izdevusies. Gaidu līdzjutējus arī tribīnēs. To siltumu sirdī, kad sadzirdi – Latvija, Latvija – nemaz nevar vārdiem aprakstīt.
– Vai tev pašai ir kāds talismans vai rituāls, ko ikreiz centies ievērot?
– Jā, bet tas lai paliek pie manis. Tas ir saistīts ar ticīgām un svētām lietām. Man vienmēr līdzi ir bībele un ikreiz cenšos noskaņot sevi cerīgi un ticīgi.
