Maksimāli būt regbijā. Saruna ar regbistu Miķeli Jurēviču 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Regbijs, lai gan ārēji skarbs un ass, ir īstu džentlmeņu spēle, un tādu iespaidu par sevi atstāj arī Latvijas izlases spēlētājs Miķelis Jurēvičs. Viņam šovasar paliks tikai 21 gads, taču Miķelis jau tagad sasniedzis daudz, jo ne kuram katram tik agrā vecumā uzticētu Latvijas valstsvienības kapteiņa pienākumus. Jurēvičs laukumā partnerus vedis pēdējās divās Latvijas izlases spēlēs Eiropas čempionāta pirmās konferences Ziemeļu divīzijas mačos pret Luksemburgu un Zviedriju. Pret Luksemburgu viņam bija debija nacionālajā izlasē.
Kā tu jūties kapteiņa amatā, un vai izlases pieredzējušie spēlētāji tavu kandidatūru uzņēma saprotoši?
M. Jurēvičs: Sanāca labs sākums. Ilgi gaidītā debija izlasē, uzvara, man padevās divi piezemējumi, gandarījums bija ļoti liels. Esmu pateicīgs par atbalstu ģimenei, regbija saimei, visi mani atbalstīja. Pieredzējušie respektēja, lai gan mēs viens otru zinām ļoti labi, jo esam spēlējuši savā starpā klubos. Tas dod papildu motivāciju, ja pieredzējušie uzmundrina un dod padomu. Izlasē ir vairāki jaunie puiši, kā kolektīvs sadarbojamies ļoti labi, kas vajadzīgs jebkurā komandā. Kad man jautāja, vai būtu gatavs kapteiņa amatam, protams, teicu, ka jā, jo tas paplašina arī manas karjeras iespējas.
Izlasei nākamā spēle ar Čehiju, kas ir grupas favorīte.
Augsta līmeņa komanda. Čehijā ir spēcīgs vietējais turnīrs, kur virslīgā ir ap 30 komandu, kas liecina, ka līmenis un spēlētāju izvēle ir ļoti augstā līmenī. Tur ir arī daži klubi, kas darbojas uz profesionālajiem pamatiem, spēlētājiem ir līgumi.
Kā sāki nodarboties ar regbiju?
Varu teikt lielu paldies savam vecākajam brālim Edžum Briedim, kurš pats savulaik spēlēja regbiju un tajā ievilka arī mani. Tajā laikā par regbiju neko nezināju, pats spārdīju futbola bumbu un nedaudz ņēmos florbolā. Brālis reiz mani uzaicināja uz treniņu, lai pamēģinu. Paskrēju, redzēju, kā tas notiek, un uzreiz sapratu – tas ir mans! Tā tas joprojām notiek, regbijs ir visa mana dzīve. Pats sākums bija kopā ar vienaudžiem, bet pēc tam praktiski visu laiku esmu bijis kopā ar vecākiem spēlētājiem. Piemēram, desmit gadu vecumā trenējos kopā ar 15–16 gadus veciem puišiem. Biju jaunākais, bet jutos labi. Tas man ir palīdzējis attīstīties un augt. Tajā laikā treneris bija Vigo Valdavs seniors, kurš ir pašreizējais regbija kluba “Livonia” prezidents.
Tu “Livonia” pārstāvi joprojām.
Jā, pie viņiem sāku un līdz šim brīdim ar dažiem pārtraukumiem, kad atrados ārzemēs, esmu bijis uzticīgs šim klubam.
Latvijas izlases kreklu pirmo reizi uzvilki jau 16 gadu vecumā, debitējot regbija-7 valstsvienībā. Toreiz nebija bail spēlēt jau pret kārtīgiem večiem Eiropas čempionātā?
Tas man bija liels gods. Tolaik Latvijas regbija-7 izlasi trenēja Dens Skārbro no Anglijas, kurš man deva iespēju. Tas man bija ļoti liels kāpums karjerā, jo tolaik tikai nesen biju sācis spēlēt pie pieaugušajiem, paralēli aizvadot arī mačus jauniešu čempionātā. Bija interesanti, un kaunā nekritu. Man pašam gan labāk patīk klasiskais regbijs-15.
Ieminējies, ka esi spēlējis arī ārzemēs. Kur regbija ceļi bija tevi aizveduši?
Pusgadu biju Anglijā, mācījos un spēlēju regbiju vidusskolā Bretfordas pilsētā. Tā bija regbija kluba “Livonia” iniciatīva mani tur nogādāt un dot iespēju izbaudīt angļu regbiju. Palīdzēja arī jau minētais Skārbro. Tā jau bija pavisam cita pieredze, cita atmosfēra, kas man, sešpadsmitgadīgam puikam, ļoti noderēja. Skolā spēlēja ne tikai regbiju, bet arī futbolu, lakrosu, basketbolu. Skolai bija piecas regbija komandas, konkurence liela. Sāku spēlēt otrajā komandā, bet pēc dažiem mačiem man veiksmīgi izdevās izsisties jau uz pirmo komandu. Mums izdevās labākā sezona skolas vēsturē, jo zaudējām tikai vienā spēlē.
Paralēli mācījos. Aizbraucot uz turieni, angļu valodu zināju švaki, taču ielauzījos un gana ātri adaptējos. Daudz klausījos, ko runā pārējie, skolotāji daudz palīdzēja. Būtu palicis arī ilgāk, taču kādudien saņēmu zvanu ar vēl vilinošāku piedāvājumu – braukt spēlēt un mācīties uz Dienvidāfriku. Daudz nedomājot, pateicu, ka piekrītu. Tur bija līdzīgi – mācījos un spēlēju skolas regbija komandā. Tur nomācījos vairāk nekā gadu – pilnu 11. klasi un nedaudz no 12. klases.
Nenožēlo, ka pameti Angliju un devies uz tik tālu valsti?
Noteikti ne, jo Dienvidāfrikā vidusskolās regbija līmenis ir pat augstāks nekā Anglijā. Mana skola bija ar sporta novirzienu, vietējā čempionātā praktiski viss notika kā lielajā regbijā. Spēlējām lielos stadionos, tribīnes pilnas, pūtēju orķestris, speciālas karsēju atbalsta grupas, praktiski katru spēli tiešraidē translēja vietējais sporta televīzijas kanāls. Iespaidīgi. Arī laukumā tur bija kārtīgs “kapiņš”, bet man arī tur izdevās iekļūt galvenajā skolas komandā.
Vidējo izglītību ieguvi ārzemēs?
Vidusskolu pabeidzu mājās, jo Dienvidāfrikā ierados nedaudz par vēlu, lai tur pabeigtu skolu. Absolvēju Rīgas 9. vidusskolu. Turpinu izglītoties, esmu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas pirmā kursa students, vēlos iegūt regbija trenera un rehabilitācijas specialitāti. Paralēli arī strādāju, esmu “TET” telekomunikācijas darbinieks, klientiem piedāvājot elektrības pakalpojumus.
Vai regbija karjeras sākumā bija kāds spēlētājs, kam vēlējies līdzināties?
Diezgan ilgu laiku viens no maniem favorītiem bija ilggadējais Austrālijas izlases kapteinis Maikls Hūpers, kurš tāpat kā es spēlē septītā numura pozīcijā. Viņš man ir paraugs, kam vēlos līdzināties ne tikai kā spēlētājam, bet arī kā personībai. Tam, kā viņš palīdz noskaņoties komandai, uzrunā partnerus.
Pastāsti, kādi regbijā ir pienākumi septītajam numuram!
Septītajam numuram, ja tā godīgi, ir jāiegulda vislielākais un smagākais darbs laukumā. Viņš ir cīņas grupas spēlētājs – tā saucamā piekabe, kuram ar vienu plecu jāpiedalās cīņā, bet otrs plecs ir brīvs un jābūt gatavam apturēt pretinieku izspēli, pārtvert bumbu. Tas aizsardzībā, bet uzbrukumā jāspēj no centra pēc kontakta pievienoties “veijerī” laukuma tālākajā malā. Septītajam numuram nepieciešamas ātruma īpašības, roku veiklība, lai palīdzētu uzbrucējiem, kur lieks spēlētājs nekad nenāk par ļaunu. Autos jāmēģina zagt bumbas, ļoti svarīga arī komunikācija. Varētu teikt, ka septītais numurs ir regbija universālais kareivis.
Kā nokļuvi šajā pozīcijā?
Puikas gados biju mazs un apvēlies, spēlēju pirmajā līnijā, kur ir tā dēvētie “stabi” un “hūkeri”. Taču laika gaitā izstiepos, kļuvu slaidāks un pirmajai līnijai vairs īsti nederēju. Nokļuvu trešajā līnijā un tieši tur spēju izbaudīt regbija īsto garšu. Trešā līnija tagad ir mana maizīte, lai gan esmu spēlējis arī citās līnijās. Šobrīd esmu 1,90 metrus garš un 104 kilogramus smags. Interesanti, ka tad, kad biju apaļīgāks, tad svēru mazāk, taču tad biju arī īsāks.
Kā ir ar Latvijas čempionātu regbijā? Kovida laikā pārāk daudz spēļu diemžēl nebija.
Plānots, ka šogad turnīrs sāksies maijā. Pērn sākām ar sešām komandām, bet viena izjuka, spēlētājiem aizejot uz citiem klubiem. Šogad izskatās, ka būs tās pašas piecas komandas. Latvijas čempionātam ir gan kāpumi, gan kritumi, bieži mainās izspēles sistēma. Diemžēl ir spēles, kad kāda no pretinieku komandām nevar savākt labāko sastāvu un jau pirms mača ir skaidrs, ka uzvara būs samērā viegla, taču jau nākamajā tikšanās reizē var būt pavisam pretēji. Līdz ar to turnīrs ir grūti prognozējams. Kopumā jau spēļu pietiek, ir mači pret Lietuvas klubiem, plus regbijs-7, uzspēlējam arī pludmales regbiju Majoros pie jūras. Šosezon īpaši intriģējošs solās būt Latvijas regbija-7 starts Eiropas čempionātā, jo pievienosies vairākas izlases no Sešu nāciju skaita – Īrija, Velsa, Skotija. Tas jau ir augstākais līmenis.
Regbijs ir olimpiskais sporta veids. Vai Latvijai ir cerības kādreiz tikt uz olimpiskajām spēlēm?
Grūti prognozēt, jo tas ir ļoti augsts līmenis. Pērn mums gāja gana labi, sasniedzot trīs gadu laikā labāko rezultātu, uzvarot Rumāniju, Beļģiju, kas mūsu divīzijā ir vadošās komandas. Ceru, ka kādu dienu mēs varēsim nopietnāk pacīnīties par iespēju piedalīties cīņā par olimpiskajām ceļazīmēm. Man šķiet, ka pēdējā laikā ir palielinājies jauno regbistu skaits, ir pat U-8 vecuma grupiņas, kādu nebija manā laikā. Daudz aktīvāk procesā iesaistās arī vecāki, un domāju, ka nākotnē varam raudzīties ar optimismu. Arī pats labprāt šovasar iesaistītos darbā ar jauniešiem, ceru, ka tas izdosies, jo jau labu laiku esmu domājis par trenēšanu.
Kur tev tik liela mērķtiecība un uzņēmība? No ģimenes?
Varbūt. Mēs visi ģimenē esam strādīgi un centīgi. Sports vienmēr bijis mums svarīgs. Jaunākais brālis nodarbojas ar basketbolu, atbalstām arī viņu. Man sports šo gadu laikā kļuvis tik tuvs, ka es maksimāli gribu būt visā tajā iekšā, mācīties no citiem, attīstīties, kļūt labākam gan kā spēlētājam, gan kā cilvēkam. Nekautrējos lūgt padomu, kad tas nepieciešams. Daudzi palīdzējuši, kā jau minēju, agri sāku spēlēt kopā ar pieaugušajiem, viņi vienmēr mani laipni uzņēmuši, nav bijis tā, ka mani kā jauno atstāj malā. Vienmēr esmu bijis iesaistīts visās aktivitātēs. Tas dod lielu motivāciju.
