Lielākā daļa pirkumu Vācijā tiek veikti skaidrā naudā, un vācieši nevēlas mainīt šo paradumu 7
Vācija ir Eiropas Savienības visvairāk atpalikusī valsts digitālo norēķinu attīstības ziņā. Kāpēc tā?
Eiropas Savienības digitālo lietu komisāra Gintera Etingera dzimtene ir Vācija. Tur viņš pavada ne vien brīvdienas, bet palaikam arī darbdienas, būdams biežs viesis dažādās konferencēs. Vienā no pēdējām uzstāšanās reizēm, uzrunādams biznesa aprindas savā dzimtajā pilsētā Štutgartē, komisārs komentēja norēķinu digitalizācijas tendences Eiropā. Banknošu un monētu gals esot neizbēgams, skaidra nauda lemta “izmiršanai”: “[Nākotnē] mēs norēķināsimies ar digitālo pulksteni, ar viedtālruni.” Elektronizācijas veicināšanā ES pat neesot nepieciešams īpaši iejaukties ar regulējumiem no augšas, jo digitalizāciju patērētāju ērtību vārdā paveikšot tirgus pats, sprieda komisārs.
Pilnīga atteikšanās no skaidras naudas nav jauna ideja. Tā jau sen tiek apspriesta Skandināvijas valstīs, it sevišķi Norvēģijā. Arī Baltijā komisāra vīzija varētu izklausīties itin reālistiska. Iepērkoties Rīgā, komisārs spētu iztikt bez skaidras naudas jau šodien. Ar bankas karti Etingeram izdotos nopirkt pat košļājamo gumiju par pārdesmit centiem ikkatrā kioskā uz ielas stūra, nemaz nerunājot par lielākiem pirkumiem.
Taču citādi Etingera paredzējumi skan Vācijā. Ja viņš savu paredzējumu sasaisti ar realitāti nolemtu pārbaudīt Štutgartes ielās, maksāšana ar digitālajiem pulksteņiem vai viedtālruņiem izrādītos drīzāk līdzināmies ainām no fantastikas filmām, nevis pārskatāmai nākotnei.
Uz bankas karti raugās ar izbrīnu
Ar bankas karti digitālajam komisāram kioskā uz ielas stūra Štutgartē neizdotos nopirkt ne laikrakstu, ne ūdens pudeli. Tāpat tuvāko bankomātu viņam vispirms nāktos meklēt, lai izdzertu kafijas tasi vai apēstu smalkmaizīti nelielā kafejnīcā. Ar izbrīnu uz komisāra sniegto bankas karti raudzītos nelielos viesu namos, dažviet pat degvielas uzpildes stacijās. Lielākās tirgotavās, protams, tiktu pieņemti arī elektroniski maksājumi, tomēr nereti vien debetkartes, nevis kredītkartes. Turklāt kartes lietotāja identitāti komisāram Vācijā daudzviet nāktos apliecināt veidā, kādu Latvijā vairs nepazīst – ar pildspalvu uzšņāpjot parakstu uz kases čeka, nevis ievadot PIN kodu.
Dzelžaina uzticība papīra un metāla naudai nav raksturīga tikai kādai noteiktai pilsētai – tā ir visas Vācijas fenomens. Vācija ir ne vien Eiropas, bet arī viens no pasaules līderiem skaidras naudas popularitātē starp industriālām valstīm. Citiem vārdiem: viena no atpalikušākajām valstīm norēķinu digitalizācijā.
Ikdienā ap 80 procentu iepirkumu Vācijā (nerēķinot pēc summas, bet gan pēc pirkumu skaita) tiek veikti skaidrā naudā. Starp tiem nav tikai smalkmaizītes vai kafijas tases: ar naudas čupu mēdz iegādāties arī virtuves iekārtas un automašīnas. Vairāk nekā 50 procenti vāciešu ikdienā norēķinās skaidrā naudā, vidēji makā līdzi nēsādami ap 103 eiro, liecina Vācijas Centrālās bankas pētījuma dati. Tiesa gan, notiek arī pārmaiņas. Patērētāju skaits, kuri norēķinās digitāli, gadu no gada palielinās. Tomēr uz citu valstu fona šis process ir lēns.
Kāpēc valsts, kurā tiek izstrādātas jaunākās paaudzes atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas un kurā ražo modernus auto, norēķinos joprojām dod priekšroku metodēm, kādas bija pirms simt gadiem?
“Skaidrā naudā ir ātrāk un vieglāk,” nedaudz samulsis atbild kāda kioska saimnieks Ķelnē, jautāts, kāpēc pie viņa nevar samaksāt ar bankas karti. Šādus dīvainus jautājumus neviens viņam parasti neuzdod, tā vietā ar ierastu rokas kustību pasniedzot monētas vai banknotes. Otrs mulsuma iemesls: veikalnieks jūtas mazliet neērti, jo, tāpat kā daudzi citu mazu tirgotavu pārdevēji vai krogu saimnieki, saņemto banknoti ieslidina atvilktnē, kases aparātā pirkumu nereģistrēdams, tātad blēdīdamies ar nodokļu nomaksu.
Tieši “netīro” darījumu ierobežošana ir galvenais motīvs, kādēļ Vācijas finanšu ministrs Volfgangs Šoible nācis klajā ar ieceri noteikt skaidras naudas maksājumu griestus 5000 eiro apmērā. Šis plāns, kas tiek apspriests valdībā, jau kopš mirkļa, kad pirmo reizi par to tika paziņots, izpelnījās krietnu kritikas vilni – un tā pretinieki nebūt nav ļaudis, kas nodarbotos ar naudas atmazgāšanu, bet gan plaši sabiedrības slāņi.
Saknes dziļi vēsturē
Sociologi, kas līdz šim pētījuši skaidrās naudas popularitātes fenomenu Vācijā, pie vienota slēdziena nav spējuši nonākt. Visticamāk, tā pamatā ir daudzu apstākļu kopums. Piemēram, pie digitalizācijas gausuma sava ietekme ir arī tādiem tehniskiem faktoriem kā Vācijas banku sistēmas un regulējumu īpatnības, kas karšu lasītāju ierīkošanu padara apgrūtinošu. Tirgotājus biedē arī augstie tarifi, kādus no tirgotājiem iekasē norēķinu sistēmu apkalpotājfirmas.
Tomēr ir arī dziļāki – ideoloģiski – iemesli. Piemēram, vācu sabiedrības izteikti jūtīgā attieksme pret datu aizsardzību un privātuma ierobežošanu. Tās saknes stiepjas dziļi vēsturē, galvenokārt pieredzē ar totalitāro režīmu nacistiskajā Vācijā. Skaidra nauda turpretī garantē brīvību un anonimitāti. Kā liecina sabiedriskās aptaujas, daudziem tieši absolūtās caurspīdības draudi – apziņa, ka banku (un, ja nepieciešams, arī valsts) rīcībā nonāktu dati par ikviena cilvēka personīgo dzīvi, par katru apmeklēto kafejnīcu vai nopirkto zeķu pāri – šķiet pārlieku biedējoša.
Vienlaikus medijos tiek apspriestas arī hipotēzes ar sazvērniecisku piegaršu. Proti, ja skaidras naudas norēķini tiktu likvidēti, vairs nebūtu ilgi jāgaida brīdis, kad bankas masveidā ieviestu “negatīvas likmes” par kontā turēto naudu. No tām vairs nebūtu iespējams izvairīties.
Kamēr nākotne ar maksāšanu ar digitālajiem pulksteņiem un tālruņiem vēl kavējas, ES digitālajam komisāram, apciemojot dzimteni, drošības pēc makā jātur skaidra nauda. Pat tajās tirgotavās vai ēstuvēs, kurās karšu lasītāji ir ierīkoti, vēlmi elektroniski maksāt par nelieliem pirkumiem mēdz uztvert nevis kā “progresīvu”, bet gan kā nepieklājīgu.
