Olafs Zvejnieks: Lai kādi beigās izskatīsies milzīgā aizdevuma atdošanai ieviestie nodokļi un nodevas, maksāsim mēs visi 32
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad Eiropas Savienības (ES) valstu līderi pagājušā gada vasarā vienojās par to, ka dalībvalstu ekonomikas glābšanai no Covid-19 ierobežojumu radītās krīzes tiks izveidots 750 miljardus eiro lielais glābšanas fonds, ērtības pēc tika noklusēts – kurš par to maksās.
Jāatgādina, ka 750 miljardi eiro, kas tiek ieguldīti Atjaunošanas un noturības mehānismā (ANM), tā sauc ekonomikas glābšanas fondu, ir starptautiskos finanšu tirgos aizņemta nauda, kura kaut kad būs jāatdod.
Latvija ar tās diviem miljoniem iedzīvotāju (0,45% no 447 milj. ES iedzīvotāju) un apmēram 30 miljardus eiro lielo iekšzemes kopproduktu (0,24% no apmēram 12,4 triljonus eiro lielā Eiropas Savienības IKP) cer saņemt 1,82 miljardus eiro ANM pirmajā kārtā (0,24% no ANM kopējā finansējuma) grantu jeb dāvinājumu formā un pēc tam vēl, iespējams, papildus iesniegt projektus par līdz galam skaidri nezināmu summu otrajā kārtā, pretendējot uz aizdevumiem – šādā gadījumā kopējais finansējums varētu pieaugt līdz 2,4 miljardiem eiro (0,32% no kopējā ANM finansējuma).
Protams, ja visi plāni un projekti tiks apstiprināti. Nekādi jēdzīgi skaidrojumi no valdības, kādēļ finansējums bija jāpieprasa ar sarežģītas divpakāpju shēmas palīdzību, nevis jārīkojas kā vairākums ES valstu un uzreiz jāiesniedz projekti par valstij pieejamo maksimālo summu, nekad nav tikuši saņemti.
Tādēļ joprojām ticamākā ir versija, ka tas saistīts ar iespēju šo otrās kārtas finansējumu dalīt tieši pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām.
Taču šoreiz ne par to. Ir pagājis nepilns gads, un jaunās ES nodokļu iniciatīvas pamazām atklāj, kā paredzēts atmaksāt gigantisko 750 miljardu aizņēmumu. Nauda ir jāatdod trīsdesmit gadu laikā, un pastāv divi plāni, kā šo naudu atgūt.
Plāns Nr. 1 paredz ieviest vairākas jaunas ES mēroga nodevas, kas ļautu vairāku gadu desmitu laikā iekasēt apmēram 400 miljardus eiro.
Otra aizņēmuma puse tad būtu jāatmaksā ES valstu valdībām, acīmredzot atbilstoši saņemto grantu apmēram.
Piedāvātās jaunās ES nodevas, kuras tiks atklātas šī gada jūnija beigās, būs trīs, un, visticamāk, runa ir par siltumnīcefekta gāzu emisiju tirdzniecības sistēmas paplašināšanu, oglekļa robežas mehānisma ieviešanu Eiropā un digitālo nodevu.
Nemaz nerunājot par to, jebkādu jaunu nodokļu vai nodevu ieviešana sastopas ar niknu dalībvalstu, uzņēmēju un iedzīvotāju pretestību, šiem priekšlikumiem katram ir savas problēmas.
Siltumnīcefekta gāzu emisiju tirdzniecības sistēmas paplašināšana – šī sistēma piespiež valstis, kas piesārņo vairāk, pirkt gāzu izmešu kvotas no citām valstīm, kurām tās paliek pāri, tas varētu ienest apmēram 10 miljardus eiro gadā.
Taču valstis, kuru enerģētika joprojām balstās uz atmosfēru piesārņojošo ogļu izmantošanu, piemēram, Polija, nikni pretojas šai idejai, jo ir visai paredzams, ka tas palielinās enerģijas un siltuma izmaksas gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem.
Tomēr, visticamākais, ka tādā vai citādā formā šis priekšlikums tiks īstenots, jo saskan ar Eiropas Zaļā kursa plāniem.
Latvijai šajā sakarā lielas problēmas diez vai ir gaidāmas.
Eiropas oglekļa robežas noteikšana attiecas uz tirdzniecību ar trešajām valstīm, piemēram, ASV, Krieviju un Ķīnu. Runa ir par to, ka to valstu ražojumiem, kas neseko līdzīgiem uzstādījumiem kā ES Zaļais kurss, tiktu piemērota nodeva par planētas piesārņošanu – jo vairāk piesārņojoša ir konkrētās preces ražošana, jo augstāks nodoklis.
Nodoklis pagaidām vēl ir ideju stadijā, un nav skaidrs, uz ko tas varētu attiekties un kādas varētu būt likmes. Atkarībā no tā, kā tieši izskatīsies ar šo nodevu apliekamo preču saraksts, ieņēmumi ES līmenī varētu svārstīties no pieciem līdz 14 miljardiem eiro gadā.
Kā nav grūti noprast, citu pasaules valstu valdības dara visu iespējamo, lai novērstu šīs nodevas ieviešanu vai vismaz novilcinātu to, tādēļ nav pārliecības, ka šī ideja īstenosies, taču vēl nesenā Francijas valdības rīkotā diskusijā izskanēja, ka šāda nodeva varētu stāties spēkā jau pat 2023. gadā.
Ja tā notiks, tad Latvijai visvieglāk paredzamie efekti ir naftas produktu un dabasgāzes sadārdzināšanās.
Trešais kuluāros apspriestais nodevu projekts ir digitālā nodeva, ko vēlas attiecināt uz globālajiem digitālajiem uzņēmumiem – “Google”, “Apple”, “Amazon”, “Microsoft” u.c. Tā varētu ienest līdz 1,5 miljardiem eiro gadā.
Nodevas īstenošanās atkarīga no sarežģītām sarunām ar ASV un tām ES dalībvalstīm, kuru teritorijā izvietotas šo uzņēmumu Eiropas pārstāvniecības (Īrija), un tām, kurām ir liels eksporta apjoms uz ASV (Vācija, Francija) un kuras baidās, ka ASV varētu aplikt ar nodevām tās ražojumus.
Ja šie trīs piedāvājumi “neiziet cauri”, tad Eiropas Komisijai rezervē ir vēl daži, tādi kā nodoklis lielajiem uzņēmumiem, kas strādā visas ES teritorijā.
Ja tomēr neizdodas vienoties ne par ko, tad spēkā varētu stāties plāns Nr. 2. Proti, grantus saņēmušo valstu valdībām tie būtu jāatmaksā caur lielākiem atskaitījumiem ES budžetā – kas no praktiskā viedokļa nozīmē lielākus iekšējos nodokļus un jostu savilkšanas politiku dalībvalstīs, kas arī ir grūti sagremojama alternatīva.
Lai kādi beigās izskatīsies milzīgā aizdevuma atdošanai ieviestie nodokļi un nodevas, gala rezultātā tos maksās dažādu preču pircēji un pakalpojumu patērētāji, proti, es un jūs.
Proti, tas ko mēs šobrīd uztveram kā dāvinājumu, gala rezultātā tāds var arī neizrādīties.
Jebkurā gadījumā – skaidrs, ka tam, kur, kā un, galvenais, cik efektīvi tiks ieguldīti no Atjaunošanas un noturības mehānisma iegūtie līdzekļi, būs milzu nozīme, jo par tiem samaksāsim mēs visi.
Tieši tam būs veltīta “Latvijas Avīzes” biznesa pielikuma “Latvijas Bizness” vairākus desmitus publikāciju gara sērija, kas sāksies no 1. jūnija un ilgs visu šo gadu, iestiepjoties pat nākamā gada sākumā.
