Maksa par pansionātu 0
Tēvs ir 1. grupas invalīds, bet saņem vecuma pensiju, jo tā ir lielāka. Dzīvo pansionātā, kas pieder pašvaldībai, kurā viņš visu mūžu nodzīvojis. Cik lielu summu pašvaldībai ir tiesības atvilkt no pensijas? Cik lielu summu par pansionātu jāmaksā bērniem? Vai pašvaldība katru gadu var palielināt maksu par uzturēšanos pansionātā, un līdz kādai robežai? Olga Preiļu novadā
Kārtību, kādā cilvēku var ievietot pansionātā, kā arī to, kam un cik par to jāmaksā, nosaka “Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums”. Šī likuma 9. pantā rakstīts, ka pašvaldībai, kuras teritorijā cilvēks reģistrējis savu dzīvesvietu, ir pienākums nodrošināt iespēju saņemt viņa vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību. Ja pašvaldībai nav sava pansionāta, tā slēdz līgumu ar citām pašvaldībām, lai tajos varētu ievietot savus iedzīvotājus, kuriem vajadzīga šāda palīdzība. 28. pantā rakstīts, ka mājokli, aprūpi un sociālo rehabilitāciju pansionātos (likumā tie nosaukti ļoti sarežģīti – par ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām) nodrošina pensijas vecuma cilvēkiem, kā arī invalīdiem ar redzes vai fiziskiem traucējumiem, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms ir lielāks nekā mājas aprūpei vai dienas aprūpei noteiktais.
Maksā pats, bērni un pašvaldība
Šī likuma 8. panta 4. daļā teikts – ja klients vai viņa apgādnieks nespēj samaksāt par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, šīs izmaksas sedz no pašvaldības budžeta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
Maksu par uzturēšanos pansionātā sedz no klienta pensijas. Taču viņa personīgiem tēriņiem ir jāatstāj 10 % no pensijas, ieskaitot piemaksu pie pensijas (tas teikts šī likuma 29. panta 2. daļā). Piemēram, ja pensija kopā ar piemaksu ir 180 latu, vecajam cilvēkam viņa rīcībā ik mēnesi jāatstāj 18 lati.
Pašvaldības noteiktā maksa par uzturēšanos pansionātā parasti ir ap 280 – 300 latiem mēnesī. (Piemēram, Rīgā, sociālās aprūpes centrā “Ezerkrasti” tā ir 9,85 lati dienā). Ja klienta pensija ir lielāka par šo maksu, viņam izmaksā visu atlikušo summu.
Ja klienta pensija ir mazāka nekā uzturēšanās maksa pansionātā, atlikušo summu jāsedz viņa apgādniekiem – bērniem. Tas teikts Ministru kabineta 2003. gada 27. maija noteikumu Nr. 275 “Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta” 5. punktā.
Tomēr apgādnieka ģimenei ir jāpaliek pietiekamai naudas summai dzīvošanai. Apgādniekam tā noteikta 200 latu (minimālās algas lielumā), bet katram nākamajam viņa ģimenes loceklim – 100 latu mēnesī pēc nodokļu nomaksas (tas rakstīts punktā 5.3.). Piemēram, ja vecajam cilvēkam ir viens bērns, kurš saņem tikai minimālo algu, no viņa maksu par tēva uzturēšanu pansionātā iekasēt nevar! Tādos gadījumos atlikušo starpību apmaksā pašvaldība (tas teikts šo noteikumu punktā 5.4.)
Slēdz līgumu un maksā par visu
Ir arī otrs variants. Veco cilvēku var ievietot jebkurā pansionātā, kurā ir brīvas vietas. Tad viņa radinieki vai viņš pats slēdz līgumu un apmaksā visus izdevumus; uz pašvaldības palīdzību nevar cerēt. Šādos gadījumos visā valstī ir noteikta vienota maksa. Šo cenrādi var apskatīt Ministru kabineta 2006. gada 4. aprīļa noteikumos Nr. 254 “Noteikumi par ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas iestāžu sniegto maksas pakalpojumu cenrādi”. Piemēram, maksa par cilvēka izmitināšanu ar ēdināšanu, sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju (bez papildu higiēnas izmaksām, t.i., pamperiem u.tml.) ir 11,38 lati diennaktī par dzīvošanu divvietīgā istabā, un 13,65 lati diennaktī – par dzīvošanu vienvietīgā istabā. Ar papildu higiēnas izmaksām diennakts maksa ir attiecīgi 12,73 lati, ja dzīvo divvietīgā istabā, un 15 lati, ja dzīvo vienvietīgā istabā. Privāti slēdzot līgumu par pilnu apmaksu, pansionātā cilvēku var ievietot arī tad, ja viņa veselība stāvoklis nav tik smags, lai būtu tiesības šo pakalpojumu pieprasīt no pašvaldības.
