Makrons un neatbildētie jautājumi 1
Kad 1974. gadā tikko dibinātās (1972. gada rudenī) Nacionālās frontes (NF) galva Žans Marī Lepēns pirmo reizi piedalījās Francijas valsts prezidenta vēlēšanās, viņš nespēja iegūt pat vienu procentu balsu. NF sākotnēji bija margināls veidojums ar dažiem simtiem reģistrētu biedru. Taču ap pērnā gadsimta astoņdesmito gadu vidu vairāku iemeslu dēļ sākās NF popularitātes kāpums. Kreiso jeb, precīzāk, Fransuā Miterāna varas laikos sociālistu polittehnologi nolēma izspēlēt NF kārti pret labējiem gollistiem – Lepēnu aicināja piedalīties diskusiju raidījumos televīzijā, un viņa impozantā personība piesaistīja interesi. Savukārt labējo attieksme pret viņa idejām bija diezgan divdomīga. Kopumā valdošo aprindu nostāju trāpīgi raksturoja pazīstamā politiķa Lorāna Fabiusa frāze, ka “Nacionālā fronte uzdod pareizus jautājumus, bet sniedz nepareizas atbildes”.
Tikmēr pareizo atbilžu meklējumi krietni ieilga. Lielas Francijā pārmaiņus valdījušās partijas gan mierināja sevi ar domu, ka NF ietekme ir un paliks ierobežota, jo franči neies masveidā atbalstīt Žanu Marī Lepēnu. Galēji labējā partija izšķīlās no organizācijas “Ordre nouveau” – “Jaunā kārtība”, kura smēlās iedvesmu no Musolīni idejisko mantinieku izveidotās Itālijas sociālās kustības (1946 – 1995) un pulcēja raibu publiku. Tajā netrūka Višī režīma simpatizētāju, koloniālisma un īpaši Franču Alžīrijas no- stalģisku piekritēju (kuru acīs Šarls de Golls bija nodevējs) un negacionisma teoriju apcerētāju. Ainu papildināja paša Žana Marī pastāvīgie provokatīvie izteikumi par vēstures tematiku, kā arī viņa prasme novirzīt gandrīz jebkuru sarunu imigrācijas un noziedzības jautājuma apspriešanā.
Tomēr pat pēc 2002. gada prezidenta vēlēšanām, kurās viņam izdevās izsisties fināla kārtā, jautās šaubas, vai NF līderis vispār grib iegūt varu, jo skandaloza opozicionāra un provocētāja loma viņam sagādāja acīmredzamu baudījumu, turklāt neuzlika nekādus pienākumus. Valdošie politiķi turpināja turēties pie pārliecības, ka Nacionālo fronti arvien spēs iežogot t. s. republikāniskā fronte – viss valstiskās vērtības iemiesojošo partiju spektrs, kas atsakās stāties koalīcijā ar galēji labējiem.
Pašreizējā realitāte, kā redzams, ir citāda. NF vadības grožus pārņēmusī Marina Lepēna jau iepriekšējās prezidenta vēlēšanās pārspēja tēva rezultātu, ja rēķina balsu skaitu, un tagad uzstādīja kārtējos ģimenes rekordus. Viņas piekoptā partijas rindu tīrīšana nes augļus. Kaut gan vecā gvarde jūtas atstumta līdz ar pašu ”menhīru” Žanu Marī, kurš sūkstās, ka FN nu pārvērsta par normālu partiju un kādreiz cītīgi asinātās idejiski griezīgās šķautnes ir noslīpētas. Minētās pārmaiņas tomēr pilnībā neizskaidro ne balsu pieplūdumu, ne to, kāpēc izdaudzinātā republikāniskā fronte tika pārrauta.
Pēc vēlēšanu pirmās kārtas 23. aprīlī vienīgi sociālistu vadība nāca klajā ar nepārprotamu aicinājumu balsot 7. maijā par Lepēnas pretinieku Emanuelu Makronu. To pašu mudināja arī caurkritušais labējo izvirzītais Fransuā Fijons, tomēr viņa partijas – tagadējais nosaukums “Republikāņi”, bijusī UMP – oficiālajā paziņojumā Makrona vārds neparādījās, bija tikai pieteikts “aizšķērsot ceļu” NF kandidātei. Zaudējušajām partijām vēl atliek cerība uz parlamenta vēlēšanām jūnijā, no kuru iznākuma būs atkarīgs arī piešķirtais valsts finansējums, un pārāk afišēts atbalsts Makronam varētu sekmēt viņa dibinātās kustības “En Marche!” nostiprināšanos. Un attiecīgi vēl vairāk vājināt tradicionālās partijas. Līdzās politikāņu šauri taktiskajām aplēsēm pastāvēja arī dziļākas pretrunas un gluži parasta nenovīdība.
Daudzuprāt, Makronam palīdzēja ap- stākļu sakritība, veiksme pagadīties īstajā vietā īstajā brīdī un personiskās ambīcijas. Viņš gan reiz mīklaini izteicās, ka sevi nemaz “īpaši nemīl”. Ne jau kurš katrs ilgojas lēkt politikā un pamest labi ievirzītu karjeru, ko nodrošina Francijas augstākās ierēdniecības kadru kalves – Nacionālās administrācijas skolas – diploms. Tā kā Makrons strādājis komercbankā “Rothschild&Cie”, viņam tika piekarināta naudas varas pārstāvja birka. Viņa darbs Elizejas pils ģenerālsekretariātā un ekonomikas ministra amatā deva ieganstu apgalvojumiem, ka Makrons esot Olanda klusībā izraudzītais pēctecis.
Tie, kas gribēja saskatīt viņā kaut ko jaunu, uzsvēra Makrona apņēmību īstenot gan kreiso, gan labējo proponētos valstij noderīgos reformu priekšlikumus. Abās agrāk strikti nošķirtajās nometnēs viņam ir savi piekritēji un arī pretinieki. Viņš atteicās revidēt par liberālām dēvētās nostādnes, kas daudzus tracināja. Tāpat kā “En Marche!” mītiņos redzamie Eiropas Savienības karogi, kuri zināmā mērā simbolizēja vēlēšanu cīņas galveno sadursmi starp ES reformēšanas un nostiprināšanas ideju un Lepēnas sludināto ES faktisko likvidāciju, Makrons iemiesoja līdzšinējā Parīzes ārpolitiskā kursa turpinājumu, tāpēc par viņu turēja īkšķi ES un NATO mītnēs Briselē. Domājams, arī vairums Baltijas valstu pilsoņu.
Viņu gaida neapskaužami uzdevumi – saliedēt Francijas sašķelto sabiedrību un mēģināt rast pareizās atbildes uz joprojām neatbildētajiem “pareizajiem jautājumiem”.
