Uldis Šmits: Makrons karo Āfrikā. Kopā ar igauņiem 1
Skatieni ir pievērsti Tuvajiem Austrumiem. Tikmēr civiliedzīvotāji visbiežāk iet bojā, tiek padzīti no mājām vai sagūstīti teroristu grupējumu uzbrukumos Āfrikā.
Pārsvarā Sāhelas reģionā – tur kopš 2013. gada norit Francijas militārā operācija “Barkhane” un dzīvību zaudējis arī četrdesmit viens franču karavīrs. Nerunājot par zaudējumiem reģiona valstu (Mauritānija, Mali, Burkinafaso, Čada un Nigēra) vairāk vai mazāk iesaistītajās, bet slikti sagatavotajās (izņemot čadiešus) un vāji motivētajās armijās. To pamatfunkcija vienmēr bijusi balstīt vietējos korupcijā ieslīgušos diktatoriskos režīmus, kuru galvenā rūpe ir varas saglabāšana, nevis pilsoņu drošība vai vispārējās nabadzības izskaušana.
Tas daļēji izskaidro, kāpēc islāmistiem nenākas grūti rast papildinājumu teroristisko organizāciju rindās.
Stāvoklis arvien saasinās, un, kā apgalvo Francijas bruņoto spēku vadība, tāda situācija varētu ilgt vēl gadu desmitiem. Turklāt dažādā veidā tiek inspirēta naidīga attieksme pret bijušās koloniālās lielvaras militāro klātbūtni. Tādēļ Parīze grib panākt Eiropas Savienības jūtamāku ieguldījumu operācijā “Barkhane”, kurai mazliet vai, sacīsim, dažādā mērā plecu pieliek vēl tikai Igaunija, Dānija un Apvienotā Karaliste.
Tiesa, pastāv ES apmācības misija Mali un ANO vadītā stabilizācijas operācija “MINUSMA” ar eiropiešu, tai skaitā Latvijas, plašu līdzdalību. ES finansiāli palīdzējusi reģiona valstīm jeb “G5 Sahel” iegādāties bruņojumu un degvielu, un kopš 2014. gada t. s. attīstības atbalsta ietvaros tām atvēlēti apmēram astoņi miljardi eiro. Taču maka atvēršana nenozīmē piedalīšanos kaujā. Tēma ir ārkārtīgi neērta, tomēr neizbēgama, jo notikumu attīstības sliktākie varianti draud ar sekām, kādas Eiropa var arī nepārvarēt.
Īpaši ņemot vērā, ka turpat blakus atrodas Lībijas pulvera muca, kas kalpo Sāhelas džihādistiem par apgādes centru.
Pagaidām šis jautājums nodarbina galvenokārt Elizejas pili, kura lika lietā visu savas diplomātijas svaru, lai 13. janvārī sanāktu Francijas un “G5 Sahel” valstu samits ar ANO ģenerālsekretāra, Eiropadomes priekšsēdētāja un citu augstu amatpersonu piedalīšanos. Par sanāksmes vietu simboliski tika izraudzīta Po pilsēta, kur atrodas pērn bojā gājušās helikoptera ekipāžas gaisa spēku bāze.
Uzaicinātie Āfrikas vadoņi jutās spiesti šos spēles noteikumus pieņemt un demonstrēt solidāru sejas izteiksmi, jo viņus patiesībā biedē Francijas militāristu iespējamā aiziešana (Makrons to draudīgi piesolīja, ja tāda prasība tiks izvirzīta oficiāli) un “kalifāta” izveidošanas perspektīva viņu formāli pārvaldītajās zemēs, kur viņi jau zaudējuši kontroli pār plašām teritorijām.
Po samits faktiski bija Makrona politiskais vēstījums, kas izklausās pēc trauksmes zvana.
Pie reizes izziņojot dažus pārkārtojumus stratēģijā, ko turpmāk īstenos “Koalīcija Sāhelai”.
Mums vajadzētu to visu uzlūkot arī “Eiropas armijas” veidošanas ambīciju gaismā. Pats Makrons, būdams viens no šīs idejas sludinātājiem, līdz šim nav spējis pārliecināt pārējos dedzīgos piekritējus nopietni iesaistīties militārā operācijā, kas Francijai izmaksā divus miljonus eiro dienā un notiek reģionā, kurš Parīzes uztverē ir “Eiropas drošības dienvidu robeža”. Viņš toties izteicis pateicību par neatsveramu palīdzību Vašingtonai – izlūkošanas dati, atbalsts aviācijai – un cer pārliecināt Trampu, lai amerikāņi nepamet bāzi Nigērā.
Ir iecere “Barkhane” integrēt eiropiešu spēkus, kas tiks apvienoti taktiskajā grupā “Task Force Takuba”, bet sarunas šajā sakarā neesot noslēgušās.
Skatieni, protams, pavērsti arī Vācijas virzienā, kura pagājušā gada nogalē kancleres Merkeles personā pauda gatavību “uzņemties lielāku atbildību”, taču tūlīt pat izskanēja valdības koalīcijas partneru sociāldemokrātu iebildumi pret “jebkādu militāru ofensīvu” un valsts ārpolitikas “pārdefinēšanu” (SPD priekšsēdētāja Saskija Eskene). Tikmēr piekrišanu devušas aptuveni desmit valstis – ir nosauktas Čehija, Beļģija, jau pieminētās Dānija un tāpat Igaunija.
Novembrī Tallina nolēma palielināt Mali izvietoto, operācijā “Barkhane” no 2018. gada iesaistīto karavīru daudzumu.
Kaut kādā ziņā tā ir atbilde uz Francijas rotas klātbūtni Igaunijā NATO bataljona sastāvā. Kas nemazina šī lēmuma zīmīgumu. Pārāk tālejošus secinājumus neizdarīsim, tomēr dažādu galvaspilsētu atšķirīgo attieksmi, kā agrāk sacīja, pieņemsim zināšanai. Tas var noderēt, kad iestāsies kārtējā militārā krīze. Ne Āfrikā, bet Eiropā.
