Makrona un Lepēnas duelis 0
Ne Francijas valsts prezidents, ne galēji labējo līdere deputātu kandidātu listēs nefigurē, taču daudzi eiropieši raugās uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām Francijā galvenokārt kā Emanuela Makrona un Marinas Lepēnas politisko sacensību, kuras iznākumam var būt tālejošas sekas.
Maija sākumā publicētās aptaujas atšķirībā no iepriekšējām liecināja, ka Lepēnas vadītā “Nacionālā apvienība”, bijusī “Nacionālā fronte”, izvirzās priekšgalā. Tiesa, ne pārāk tālu. Gan “NA”, gan valdošā vairākuma saraksts “Renesanse”, ko veido “Uz priekšu, Republika!” un centriskā “Demokrātiskā kustība”, varētu iegūt mazliet pāri par divdesmit procentiem vēlēšanās piedalīties nolēmušo pilsoņu balsu.
Lepēni un Eiroparlaments
“Nacionālās apvienības” uzvara nebūtu pārsteigums, jo partija vienmēr labākos panākumus guvusi tieši Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un arī iepriekšējās finišēja pirmajā vietā. Partijas dibinātājs Žans Marī Lepēns Eiroparlamentā sēž vai, pareizāk, skaitās deputāta statusā kopš 1984. gada, taču šoreiz cienījamā vecuma dēļ uz kārtējo mandātu vairs nepretendē. Žana Marī nīstā Brisele tādējādi ir nodrošinājusi labus ienākumus ne tikai viņam, bet tāpat vairākiem viņa tuviniekiem, kuri tika iekārtoti deputātu palīgu vietās, un ne viens vien ieņēmis amatu fiktīvi, tāpēc turpinās process par soda piedziņu 320 tūkstošu eiro apmērā. Septiņu mandātu laikā Žanam Marī Lepēnam dažādu apsūdzību sakarā sešas reizes atņemta deputāta imunitāte, kas arī ir savdabīgs rekords.
Par spīti šīm nepatikšanām tomēr var apgalvot, ka Eiropa zināmā mērā sekmējusi Francijas “Nacionālās frontes” finansiālo un politisko izdzīvošanu partijai grūtos brīžos. Arī tagadējo ietekmes pieaugumu. Kaut gan to vairāk iemieso Marina Lepēna, kura pratusi daudz labāk par tēvu – šajā ziņā ne pārāk ieinteresētu – veidot kontaktus ar domubiedriem no citām valstīm.
Jaunievēlētajā Eiropas Parlamentā nebūs arī Marinas Lepēnas. “Nacionālās apvienības” listes galva ir jauniņais Žordans Bardella, itāļu izcelsmes “NA” aktīvists, kura vārds plašākai publikai neko neizsaka un kura pieredze aprobežojas ar darbību Ildefransas reģiona pašvaldībā. Taču Marina izmantos savas partijas kuplo pārstāvniecību Eiroparlamentā, lai stiprinātu personiskās iekšpolitiskās pozīcijas. Jau turot prātā nākamās valsts prezidenta vēlēšanas.
Lepēnas līdzšinējā nespēja tikt pie pirmā plāna lomas krietni apgrūtina viņas attiecības ar svarīgākajiem Eiropas Savienības mēroga potenciālajiem sabiedrotajiem, kuri jau iekarojuši augstākos amatus vai faktiski nosaka savu valstu politiku – kā Itālijas vicepremjers Mateo Salvīni. Viņa vadītā “Līga”, būdama popularitātes virsotnē, varētu ievest Eiroparlamentā no vienas valsts otro lielāko deputātu skaitu aiz Vācijas kristīgo bloka (CDU – CSU). Taču Salvīni, cik noprotams, labprātāk dotu priekšroku sadarbībai ar Ungārijas premjera Viktora Orbāna partiju (“Fidesz”) un nesen viesojās Budapeštā, lai pārrunātu šīs sadarbības iespējas.
Makrons iesaistās
Sākotnēji Elizejas pils saimnieks bija iztēlojies tieši Orbānu kā savu galveno ideoloģisko pretinieku Eiropas arēnā, bet šobrīd Makrons ir spiests vairāk vai mazāk atklāti mesties pašmāju cīniņā. Daudzi kritizē viņa izraudzītās saraksta galvas – bijušās Eiropas lietu ministres Natālijas Luazo visai blāvo sniegumu. Viņai turklāt nācās taisnoties par jaunības dienu saitēm ar galēji labējo studentu arodbiedrību. Tāpēc tiek uzsvērts, ka vēlēšanu kampaņa pa īstam sākas tikai tagad līdz ar 9. maijā oficiāli prezentēto “Renesanses” programmu.
Tas ir vairāk nekā trīsdesmit lappušu dokuments, kur izklāstīti 79 priekšlikumi – skaitlis simboliski atbilst Francijā ievēlamo eirodeputātu daudzumam. Tomēr programma pārsvarā atkārto Makrona agrāk paustās idejas, sevišķi tās, kuras viņš izteica martā publicētajā atklātajā vēstulē. Bet parādās arī daži jauni formulējumi un akcenti.
Būtiskākā ir videi veltītā sadaļa, kurā, starp citu, ierosināts piecos gados ieguldīt 1000 miljardus eiro “ekoloģiskās pārkārtošanās” mērķiem – enerģētikā, transportā, dzīvokļu renovācijā un pārkārtojumu skartajās nozarēs strādājošo atbalstam. Izglītības jomā paredzēts, piemēram, palielināt “Erasmus” apmaiņas programmas finansējumu un ietvarus, iekļaujot tajā koledžu un profesionāli tehnisko mācību iestāžu audzēkņus.
Lai veicinātu dzimumu līdztiesību, izvirzīts priekšlikums noslēgt īpašu “Simonas Veilas vārdā nosauktu paktu” (Simona Veila bija ievērojama franču politiķe un Eiropas Parlamenta pirmā priekšsēdētāja). Vēl jāpiebilst, ka līdztekus jau zināmajām prasībām par patvēruma politikas pārskatīšanu, kā arī robežu un krasta apsardzes aģentūras “Frontex” pastiprināšanu vairs nav runas par Šengenas zonas reformēšanu, proti, iespējamu sašaurināšanu, bet gan par “Šengenas saglabāšanu”. Neiztrūkst Makrona bieži piesauktā ideja rīkot Eiropas nākotnei veltītu konferenci, taču precizēts, ka tajā līdzās lēmumu pieņēmējiem tāpat jāpiedalās vienkāršajiem pilsoņiem un konkrētos pārstāvjus varētu noteikt izlozes kārtībā. Minētās konferences organizēšana būtu jāuzņemas jaunievēlētajam Eiroparlamentam.
“Republikāņi” un kreisie
Pēc Nikolā Sarkozī prezidentūras iezīmējās Francijas labējās partijas – tagad saucas “Republikāņi” – krīzes posms, kas joprojām liek sevi manīt, tāpēc aptauju solītie aptuveni piecpadsmit procenti balsu izskatās kā iepriecinoša prognoze. Eiroparlamenta vēlēšanas pat varētu kļūt par ko līdzīgu atgūšanās sākumam.
“Republikāņu” listes priekšgalā esošais filozofijas pasniedzējs Fransuā Ksavjē Belamī, kurš faktiski ir, kā mēdz sacīt, cilvēks no malas, pratis piesaistīt negaidīti plašas publikas atsaucību. Vairāki vecbiedri tomēr novērsušies no partijas, liberālāk noskaņotie pārgājuši Makrona pusē un varas gaiteņos labējo listei trūkst redzamu atbalstītāju. Bet viens no retajiem ir ES norīkotais breksita sarunu vedējs Mišels Barnjē. Iespējams, ne gluži bez personiskas ieinteresētības, jo klīst runas, ka viņš nav atmetis cerības uz kādu no ES augstākajiem amatiem, un Francijas pārstāvji Eiroparlamenta Tautas partijas grupā var līdzēt tās piepildīt. Ja vien gadīsies izdevība…
Pārmaiņas notikušas arī kreisajā flangā – tas ir sadrumstalotāks nekā jebkad agrāk. Kādu laiku apspriestā doma par dažu partiju veidotu kopīgu sarakstu sašķīda pret radikāli kreisās “Nepakļāvīgās Francijas” vadoņa Žana Lika Melanšona ambīciju pārmērībām. Viņa centieni iemānīt savu piekritēju pulkā dumpīgās dzeltenās vestes izgāzās, un aptaujas nu sola Melanšona partijas sarakstam ap deviņiem procentiem balsu (valsts prezidenta vēlēšanās viņš ieguva tuvu pie divdesmit procentiem). Aptuveni tikpat, cik zaļajiem, kuri īsti nav spējuši izmantot ekoloģijas tēmu aktualizēšanos.
Savukārt vēl pavisam nesen varenās Sociālistiskās partijas vadība šķiet iegrimusi vienaldzībā. Kampaņas slogu galvenokārt uzņēmies saraksta pirmais numurs Rafaēls Gluksmans. Viņš nav partijas biedrs, kaut nenoliedzami spilgta personība – pazīstams intelektuālis, eseju un dokumentālo filmu autors, bijis Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili politiskais padomnieks un interesējies arī par norisēm Ukrainā, tāpēc labi izprot Kremļa radītos draudus Eiropai. Taču Gluksmans drīzāk iederas analītiķa lomā, un viņa pērn izveidotā struktūra “Place Publique” drīzāk atgādina sociāldemokrātiskas ievirzes diskusiju klubu. Protams, diskutēt ir nepieciešams un to vajadzēs darīt arī Eiropas Parlamentā, tomēr izšķirošā būs joprojām grūti paredzamā praktiskā politika.
