Makrona ofensīva Centrāleiropā 1
Francijas prezidents Emanuels Makrons pagājušajā nedēļā trīs dienas veltīja vizītēm Centrāleiropā. Brauciena galvenais mērķis bija šķietami prozaisks – pārrunas par Eiropas Savienībā spēkā esošo norīkotā darbinieka statusu. Taču Francijā un arī dažās citās Rietumeiropas valstīs tā ir viena no sāpīgākajām tēmām.
1996. gada direktīva
Norīkotais darbinieks ir tāds darbinieks, kuru darba devējs uz noteiktu laiku norīko strādāt “citā valstī, nevis valstī, kurā viņš parasti veic darbu”. 1996. gada decembrī pieņemtā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā jeb, lietojot pieņemto īsāko formulējumu, Norīkošanas direktīva reglamentē ar situāciju saistītos aspektus.
Norīkotais ir pakļauts tās valsts darba likumam, uz kuru nosūtīts (minimālā alga, darba drošības noteikumi un citi attiecīgajos tiesību aktos formulētie nosacījumi), taču sociālās iemaksas tiek aplēstas atbilstoši norīkojušā uzņēmuma valstī pieņemtajām likmēm. Tieši šis apstāklis rada spriedzi, jo atšķirības sociālās apdrošināšanas iemaksās ir ievērojamas, un tas īpaši izpaužas pēc ES paplašināšanās kārtām 2004. gadā un 2007. gadā. Turklāt pastāvošā sistēma nav pasargāta pret krāpnieciskām shēmām. Piemēram, ir pieaudzis darbinieku nedeklarēšanas gadījumu apjoms un parādās tā sauktie pastkastīšu vai čaulu uzņēmumi, kas “norīko” it kā savus darbiniekus, kaut gan neveic nekādu reālu uzņēmējdarbību.
Eiropas Komisija pagājušā gada martā publicēja direktīvas grozījumu projektu, kura mērķis bija novērst ar norīkošanu saistītos nevēlamos blakusefektus, kā, piemēram, negodīga konkurence, un panākt sociāli nozīmīgus jaunievedumus, tai skaitā principu, ka par vienādu darbu vienā un tajā pašā valstī vienādu atalgojumu saņem gan vietējais darbinieks, gan norīkotais, kam pēc ierastās prakses jāsamierinās ar minimālo. Taču dažādu iemeslu un strīdīgu nianšu dēļ projekts izraisīja vienpadsmit dalībvalstu jeb konkrēti austrumeiropiešu un Dānijas iebildumus. T. s. jaunās valstis saskatīja šajā iniciatīvā zināmu slēptu protekcionisma ieviešanas mēģinājumu no ES vecbiedru puses. Bet Francija uzskatīja grozījumu projektu par pārāk pieļāvīgu. Tātad jautājums ir ļoti sarežģīts un pēdējā laikā ieguvis arī īpaši politizētu pieskaņu līdz ar breksitu un citām eiroskepticisma izpausmēm.
Višegradas grupas šķelšana?
Ja atceramies tagadējā Francijas prezidenta gandrīz vai uzsvērti izaicinošajos eiropeiskajos toņos ieturēto priekšvēlēšanu kampaņu ar vienu no galvenajiem saukļiem “Eiropa, kura aizstāv”, proti, aizstāv arī sociālos aspektus, un solījumus panākt izmaiņas šajā jomā, tad viņa apņēmība pārliecināt oponentus par pārmaiņu nepieciešamību liekas pašsaprotama.
Vizītes pirmajā pieturvietā Zalcburgā viņš tikās ar Čehijas premjeru Bohuslavu Sobotku un Slovākijas premjeru Robertu Fico, kuri apliecināja, ka kopumā atbalsta Makrona nostāju. Par namatēvu Austrijas kancleru Kristianu Kernu šajā ziņā šaubu nebija.
Politikas analītiķi to uztver kā Višegradas grupas valstu (Polija, Čehija, Slovākija, Ungārija) nometnes šķelšanos. Tā tiek interpretēts arī Roberta Fico sacītais: “Es esmu ļoti ieinteresēts sadarboties ar Višegradas grupu, bet Slovākijas vitālās intereses ir Eiropas Savienībā” un būt “kopā ar Franciju un Vāciju”. Zīmīgi – pirms tam Fico, kurš nepārtraukti konfliktēja ar Briseli, bija spēris samierniecisku soli, piekrītot uzņemt Slovākijā simts patvēruma meklētājus no bēgļu pārplūdinātās Grieķijas un Itālijas. Kaut gan būtībā viņš arvien stingri aizstāv viedokli, ka “nav iespējams balstīt patvēruma politiku uz kvotām”. Bet Francijas prezidents šoreiz bija diplomātiski izvairīgs: “Ne jau man pieklājas teikt, cik migrantu jāsūta uz Slovākiju vai kur citur…”
Rumānijā un Bulgārijā Makrons kā burkānu izmantoja solījumu atbalstīt šo valstu centienus pievienoties Šengenas zonai. Un saņēma pretī tikpat aptuvenu piekrišanu nostādnei, ka Norīkošanas direktīvu vajag “uzlabot”, kā sacīja Rumānijas prezidents Klauss Johanniss, piemetinot nosacījumu, ka tas nedrīkst iegrožot “konkurenci un brīvo tirgu”. Bulgārijas vadītāji pauda līdzīgu vispārīgu attieksmi. Valdības galva Boiko Borisovs gan brīdināja no konfrontācijas ar Poliju un Ungāriju, kurām Makrons bija metis līkumu.
Vizītes laikā tomēr izraisījās neklātienes diskuja starp viņu un Varšavu pēc premjerministres Šidlo paziņojuma, ka Polija iestāsies pret direktīvas reformēšanu. Vārdu pārmaiņa izvērtās pat pārāk sakāpināta, tāpēc Elizejas pils, mazliet nolīdzinot asumus, izplatīja tekstu, kurā uzsvēra, ka Francijas prezidents tikai atkārtojis kritiku, ko jau formulējusi Eiropas Komisija, un ka direktīvas sakarā viņš “turpinās strādāt Eiropas Savienībā ar visiem, ieskaitot Poliju”. Makrona aktivitāšu dēļ Varšava tiešām var izrādīties lielākā zaudētāja, jo Polija ir arī lielākā norīkotā darbaspēka piegādātāja ES – apmēram 500 000 strādnieku gadā. To visvairāk uzņem Vācija, bet otrajā vietā atrodas Francija, kur, pēc 2015. gada datiem, strādāja 286 000 norīkoto darbinieku, tomēr tas ir par 25% vairāk nekā gadu iepriekš, un jāakcentē fakts, ka šie dati atspoguļo oficiāli deklarēto darbinieku skaitu.
Tālākie plāni
Poļi nav vienīgie, kas izrāda pretestību. Francijas prezidenta nodomus bažīgi uztver arī uzņēmēju aprindas, piemēram, autokravu pārvadātāji, lai gan Makrons apgalvo, ka šai nozarei jāizstrādā specifisks regulējums.
Viņaprāt, ja viss paliks pa vecam, direktīvas izplūdušie ietvari, kas tiek savtīgi izmantoti, var novest pie sociālas eksplozijas. Tāpēc jāpastiprina valstu sadarbība, lai izskaustu ar pastkastīšu firmām un negodīgām shēmām saistītos pārkāpumus, kā arī jānodrošina visās valstīs līdzvērtīga darba samaksa un jāsamazina norīkojumu termiņš līdz 12 mēnešiem (tagad 24 mēneši) – tādi ir Makrona galvenie priekšlikumi. Viņš cer, ka tie līdz šā gada beigām vai nākamā gada sākumā pārtaps par saistošu tiesību aktu, bet neizslēdz kompromisus. Viņš vēlas arī ES “sociālā samita” sanākšanu, iespējams, oktobrī.
Taču Francijas prezidenta ieceres ar to vien neaprobežojas. Vēl šogad Makrons paredz nākt klajā ar ceļa karti Eiropas Savienībai jeb viņa ierosinātajām reformām, kas būtu īstenojamas tuvākajos piecos vai desmit gados…
VIEDOKĻI
Rumānijas prezidents Klauss Johanniss: “Ir ļoti svarīgi izvairīties no nevajadzīgas vienkāršošanas. No vietas puses, mums ir domstarpības ar Franciju par nedeklarētiem strādniekiem, no otras puses, Austrumeiropā, Rumānijā ir daudz cilvēku, kas grib strādāt Francijā, Vācijā, Spānijā. Skaidrs ir tas, ka direktīva ir jāuzlabo.”
Polijas premjerministre Beata Šidlo: “Polija nemainīs savu pozīciju attiecībā uz ES direktīvu. Mēs aizstāvēsim savu pozīciju līdz galam, jo tā ir Polijas darbinieku interesēs.”
EP deputāte Elizabete Morīna-Čartjē (Francija): “Es baidos, ka viņa iniciatīva sadalīs ES dažādos blokos. Es tiecos pēc sabalansētas politikas starp Austrumiem un Rietumiem un izvairos no atšķirību palielināšanās. Esmu tikpat ieinteresēta kā Emanuels Makrons, lai šī direktīva sekmētos, jo, ja tā nebūs, mēs barosim eiroskepticismu un šis temats kļūs par galveno tēmu nākamajām Eiropas vēlēšanām, kuras nemaz nav tik tālu. Prezidentam jāsaprot, ka darbs pie darbinieku norīkošanas paralēli jau 18 mēnešus rit Eiropas Parlamentā un viņš nedrīkst to ignorēt.”
