Juris Lorencs: Ja tas nepieciešams, nāksies pateikt “nē” starptautiskām cilvēktiesību aizsardzības oganizācijām 23
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Psihologi apgalvo, ka viena no svarīgākajām cilvēka prasmēm esot māka pateikt “nē”. Katrs no mums ir piedzīvojis situācijas, kad vieglprātīgi doti apsolījumi veikt papildu darbu vai sniegt palīdzību beidzas ar fizisku un emocionālu pārslodzi. Pienāk brīdis, kad solīto nākas atteikt.
Beigās cieš visi, arī tie, kuriem it kā tik ļoti esam centušies izpatikt.
Un tad mēs ar nožēlu atceramies brīdi, kad bija iespēja pateikt “nē”. Prasme laikus pateikt “nē” nepieciešama arī politikā. Māka nesolīt neiespējamas, neizpildāmas lietas, nedarīt to pat priekšvēlēšanu laikā. Apzinoties reiz iesāktās politikas maldīgumu, apstāties un sākt visu no jauna.
Pagājušā gada oktobrī Ministru prezidents Krišjānis Kariņš izteicās, ka valsts vienlaikus atrodas trīs krīzēs. Viņaprāt, tās bija Covid-19 pandēmija, nelegālo robežpārkāpēju krīze uz Latvijas–Baltkrievijas robežas un Latvijas sabiedrības sašķeltības krīze. Tomēr jau tolaik bija skaidrs, ka Latvijai strauji tuvojas ceturtā krīze – energoresursu cenu pieaugums. Dažas no šīm krīzēm bija un ir iespējams mīkstināt, pasakot “nē”.
Krievijas iebrukums Ukrainā ir pilnībā aizēnojis Covid-19 problemātiku. Cilvēki, kuri šausminājās par desmit inficētajiem dienā, vairs nepamana, ka saslimst simti. Taču jāpatur prātā, ka vilinājums atgriezties pie Covid-19 problemātikas, atkal padarīt to par galveno dienaskārtības jautājumu būs milzīgs – gan globālos mērogos, gan Latvijā.
Farmācijas koncerni mēģinās iestāstīt, ka nepieciešamas aizvien jaunas “uzlabotu” vakcīnu devas. Ieinteresēti lobisti centīsies pārliecināt politiķus par vakcīnu, masku, dezinfekcijas līdzekļu utt. iepirkumiem. Šim korim piepulcēsies “eksperti”, kuri vēl pirms gada nenozuda no televīzijas ekrāniem, pravietoja bezmaz vai pasaules galu, bet šodien jau tikpat kā aizmirsti. Kurš gan atceras Nacionālā veselības dienesta ekspertu Ņikitu Trojanski, kurš janvāra sākumā izteica prognozi, ka februāra vidū Latvijā katru dienu saslimšot 25 000 cilvēku, bet slimnīcās vienlaikus ārstēšoties vismaz 6000 Covid-19 pacientu. Nelaime tā, ka valdība veselu mēnesi pieņēma lēmumus, vadoties no šīm kļūdainajām prognozēm. Par laimi, Kariņam pietika drosmes laikus pateikt “nē” un nosaukt Trojanska prognozes par “katastrofāli nepareizām”.
Cita problēma – nelegālā migrācija. Tas ir tikai laika jautājums, kad pie Latvijas robežas ar Baltkrieviju (iespējams, arī ar Krieviju) atkal lielā skaitā pulcēsies migranti. Arī tāpēc, ka Polija uz savas robežas ar Baltkrieviju paspējusi uzbūvēt teju nepārvaramu sienu. Iemesli, kāpēc viņi meklēs ceļu uz Eiropu, būs reāli (nemieri, kari, bads, klimata katastrofas utt.).
Bet ieradīsies viņi organizēti, ar Baltkrievijas un Krievijas varas iestāžu svētību un atbalstu. Tā būs situācija, kad Latvijai skaidri un nepārprotami būs jāpasaka “nē”. Valstij, kas izrādījusi pretimnākšanu Ukrainas bēgļiem, nav jābaidās (un vēl mazāk jākaunas) slēgt savas robežas nelūgtiem viesiem no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas. Jo vairāk tāpēc, ka valstis, no kurām viņi ierodas, Krievijas–Ukrainas konfliktā uzvedas neitrāli vai pat atklāti atbalsta Krieviju.
Ja tas nepieciešams, nāksies pateikt “nē” starptautiskām cilvēktiesību aizsardzības oganizācijām.
Piemēram, “Amnesty International”, kas pārmetusi Latvijai “sliktu” izturēšanos pret migrantiem. Par laimi, šī organizācija sevi ir pamatīgi sakompromitējusi. Nesen tā izplatīja tendenciozu, pat amorālu ziņojumu par karadarbību Ukrainā. Izrādās, ukraiņi, atvairot Krievijas iebrukumu, pakļaujot briesmām savus civiliedzīvotājus! Tātad vainīgi nevis agresori, bet gan upuri!
Iespējams, nāksies pateikt “nē” Romas pāvestam Franciskam, kurš tik ļoti mīl prātuļot par “izprovocēto karu Ukrainā”. Pagājušajā svētdienā sprediķa laikā Vatikānā pāvests izteica nožēlu, ka “karš Ukrainā novēršot pasaules uzmanību no bada Somālijā”. Ir neiespējami diskutēt ar cilvēku, kurš vai nu nespēj, vai arī negrib saskatīt patiesos problēmu cēloņus. Tāpat Latvijai nāksies pateikt “nē” tiem Krievijas pilsoņiem, kuri cenšas apmesties Latvijā, lai šeit sagaidītu kara beigas un Putina režīma galu. Viņu skaits var izrādīties milzīgs, nodomi – neskaidri, attieksme pret Latvijas valsti – augsprātīga, pat nicinoša.
Politiķiem nāksies koriģēt Eiropas Zaļo kursu. Tā mērķis ir panākt, lai Eiropa kļūtu par pirmo klimatneitrālo pasaules daļu. Taču katrs, kurš pabijis Ķīnā, Indijā vai Āfrikas zemēs, redzējis kūpošos fabriku dūmeņus, lielpilsētu smogu un piesārņotās upes, saprot, cik bezcerīgi ir Eiropas centieni iespaidot visas pasaules klimatu.
Īpaša problēma – enerģijas cenas, kas sāka lēkāt vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Iespējams, vismaz uz laiku Eiropai būs jāatsakās no brīvā tirgus principiem enerģijas cenu noteikšanā. Nav iespējams ilgi dzīvot apstākļos, kad katra diena sola jaunus elektrības cenu rekordus. Tieši neprognozējamās enerģijas cenas ir tās, kas patlaban visvairāk veicina Kariņa pieminēto Latvijas sabiedrības sašķeltības krīzi.
