Monika Zīle: Ministru prezidenta pieklājības žests neizdzēš jautājumu: vai ir jēga būt likumpaklausīgam?… 86
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir dzirdēts viedoklis, ka situācija visās jomās šodien būtu krietni labāka, ja nesenajā pagātnē valdība, dāvinot 500 eiro bērniem un 200 eiro pensionāriem, šo naudas balvu būtu piesaistījusi noteikumam potēties pret Covid-19.
Taču toreiz “Attīstībai/Par” veselības ministres amatam deleģētās Ilzes Viņķeles neizprotamās, maigi sakot, rīcības dēļ Latvijai pastāvēja reāla iespēja vispār palikt bez koronavīrusa apkarošanas vakcīnām, tāpēc drīkstam vien prātot “kā būtu, ja būtu” stilā.
Tajā pašā laikā ir skaidri redzams – valdība pārāk ilgi dzīvojusi līdzīgi bērnam, kurš aizmigdams cer, ka no rīta divnieks burtnīcā būs pazudis un vecāku rājiens izpaliks.
Ministru kabinets un valdošā koalīcija izvairās stāstīt, ar ko īsti dāmas un kungi nodarbojās visu vasaru, kad epidemiologi vienā laidā brīdināja: nebūs labi, nebūs labi!
Un tagad – šeku, reku! – mums pilns komplekts: līdz nākamā gada 11. janvārim ārkārtas situācija, svaigs lokdauns tās ietvaros līdz 15. novembrim un koronavīrusa trāpīto pieauguma rekords Eiropā.
Ir tik daudz muļļāts, kāpts uz labi zināmiem grābekļiem, pašiem savu pieredzi ignorējot un no citām valstīm nemācoties, ka jāšaubās, vai mājsēdes ierobežojumi sniegs atelpu veselības aprūpes sistēmai. Piedevām finansisti lēš: dažādām lokdauna seku kompensācijām vajadzēs apmēram 200 miljonus eiro, kas palielinās valsts parādu.
Fiskālās disciplīnas padomes un Latvijas Bankas speciālisti šo summu vērtē kā “paceļamu”, un bez vēl kādas mājsēdes atkārtojuma valsts ekonomisko izaugsmi tā nākamgad neietekmēšot.
Diezincik mierinoši neizklausās, zinot sabiedrības noskaņojumu.
Apsaukāšanos paredzēdama, tomēr atļaušos nejust līdzi tiem, kuri šobrīd gaužas par dažām profesijām noteikto vakcinēšanās termiņu – līdz 15. novembrim nepaspēšot sapotēties. Kāpēc to neizdarīja savlaicīgi, iemesli katram savi.
Bet artaviņu piemeta arī Saeima, pieļaujot atkāpes un noraidot Covid-19 pārvaldības likuma grozījumus, kur bija definēts pienākums vakcinēties konkrētās jomās strādājošajiem.
Lai gan to jau paredzēja Ministru kabineta noteikumi, diezgan daudzi saskatīja iespēju mest līkumu potēšanās kabinetiem.
Nu valdība gatavojas atkārtoti iesniegt šo likuma papildinājumu, kur nostiprināta arī valsts garantēta kompensācija par potes kaitējumu. Kā to vērtēs deputāti, paredzēt grūti. Katra partija joprojām vēlas, tā sakot, “gan eglītē uzkāpt, gan bikses nesaplēst”.
Lai gan Ministru prezidents atvainojās par neērtībām vakcīnu savlaicīgi saņēmušajiem, kuriem nu tāpat nāksies rēķināties ar mājsēdes ierobežojumiem, viņa pieklājības žests neizdzēš jautājumu: vai ir jēga būt likumpaklausīgam?…
To apcerēdams, rakstnieks Arno Jundze savu viedokli uzticējis “Facebook” vietnei: “Kopsummā pie mums ir kā tramvajā. Tur brauc normāli cilvēki, bet tad ieplājas viens apmīzies, smirdīgs un utīm aplipis bomzis bez biļetes, un nav neviena, kas viņu spētu dabūt ārā no vagona, jo arī šim, redz, ir cilvēktiesības. Bet vajadzēja vienkārši izmest no vagona jau pirmajā pieturā, jo arī pārējiem ir cilvēktiesības.”
