LTV Vecgada šova fatālā kļūda: Latvijā dzīvojošā brazīlieša Felipes tējas dzeršana pie Valsts prezidenta 63
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai jūs arī vienlaikus sēdējāt pie televizora, telefona, datora? Vai jūs arī pēkšņi ieraudzījāt kādu no Latvijā veidotajām filmām un nolēmāt, ka īstais brīdis kļūt par vietējā kino kritiķi? Vai piekritāt, ka atkal sirdī un prātā netrāpīja valstsvīru pusnakts uzrunas, kuras nemaz neredzējāt.
Tad viss kārtībā. Runas, amatpersonas, labi koncerti un ziņas bija mūsu ekrānos.
Mājās pavadīto laiku aizpildīja visu gadu krātie seriāli vai filmas straumēšanas servisos. Tomēr bija arī pilnīgi oriģināli formāti. Viens no tiem – “Sieviešu Stendapa” gada apskats “Facebook”.
Esmu no tā ietekmējusies. “Sieviešu Stendapa” tiešraidē dalībnieces piepildīja katra mizoginista sapni, proti, ka sievietes uzdevums ir slavēt vai klusēt. Tāpēc tālāk sekos tikai komplimenti.
Palīdzība prezidentam
Neparastā gadumija nebija izņēmums: ar neizskaidrojami svarīgo formātu – gadumijas amatpersonas uzruna – atkal saistītas dažas drāmas. Nē, Nils Ušakovs nebija redzams kādā no Krievijas TV kanāliem.
Viss pārējais bija kā parasti: eksperti LTV “Panorāmā” pamatoti kritizēja Krišjāņa Kariņa un Egila Levita runas. Šis žanrs ir kā neiespējamā misija, ko nekad neizdodas pabeigt veiksmīgi, lai arī katrā no runām bija vērtīgas domas.
Kā tviterī informēja SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš, gadumijas runām uzticas 27% iedzīvotāji. Bet deputāts Gobzems, kas pievienojies dažām plaši pazīstamām fantāzijām par nākotni, pašvērtējumam tomēr nevarēja pievienot apmaksātu uzrunu kanālā “RīgaTV 24”.
Kāpēc jāuztur tradīcija, kurā amatpersonas savu varas pozīciju simboliski sasaista ar laika ritējumu, konkretizējot mūsu visu nākotni? Vai bez runas tautas un indivīda laiks neielēktu jaunā lokā? Vai nav laiks mainīt šo tradīciju, atsakoties no pusnakts runām kā politiskās komunikācijas žanra?
Tā vietā varētu dot vārdu cilvēkiem, kuru domām spēku piešķir saturs, nevis amats.
Tāpēc gribu pievērst uzmanību šīs gadumijas vislabākajai runai. Tā bija Žaņa Lipkes muzeja direktores, sabiedriskas darbinieces šī vārda vislabākajā nozīmē, Lolitas Tomsones runa “Sieviešu Stendapa” beigās, kurā viņa sniedza ieteikumus arī prezidenta runai.
Tajā bija viss, kas uzjunda atmiņas, raisa emocijas un sakārto vērtību sistēmu.
“Zoom” ekrāna vizuālajā noformējumā viņai uzreiz izdevās panākt plānoto – LTV 1983. gada noskaņojumu, toties teksts bija kā 21. gs. otrās desmitgades noslēguma skaistākais, cerams, pēdējais salūts. Tajā bija brīnišķīga ironija un pašironija par to, kāpēc sievietēm pagājušais gads bija lielisks. Netika aizmirsts neviens svarīgs notikums vai izjūta.
Runā bija neatkarīgs un taisnīgs vērtējums visiem ministriem un pamatota norāde, ka tauta gan uzvedas kā bezatbildīgi pusaudži. Lolita Tomsone visā runas garumā centās palīdzēt prezidentam, tāpēc atgādināja, ka vēlams uzrunāt arī kaķus, kas vienīgie pāris minūtes pirms pusnakts būs palikuši istabā kopā ar televizoru un prezidentu.
Tā bija runa, kura neļāva krist izmisumā, bet apliecināja, ka dziļas domas un joki kādam izdodas. Tāpēc tālāk tikai par priecīgo!
Sociāli konstruēts notikums
LTV Vecgada vakara šovs “Neiespējamā misija”, šķiet, bija uzņēmies darīt jebko, lai nebūtu jārunā par svarīgo. Mūzika bija veca, laba, pazīstama un krāšņa.
Koncerta studija bija tik atbilstoša visaugstākajām prasībām, ka neizraisīja nekādu sociālo tīklu epidemiologu un cilvēktiesību “speciālistu” konvertēšanos par skatuves māksliniekiem, gaismu un skaņu māksliniekiem.
Dziesmas un sarunas bija pietiekami jautras, populāras un nesvarīgas, lai atgādinātu, ka laiks strauji tuvojas kārtējam sociāli konstruētam notikumam, ko sauc par gadumiju.
Koncertu ik pa laikam pārtrauca sižeti, kuros kādi cilvēki izdarīja kaut ko tādu, ko bija gribējuši, bet nevarēja saņemties. It kā viss gads jau nebūtu bijis neiespējamu izaicinājumu piepildīts.
Māra Sleja bija konkrēto cilvēku neiespējamo misiju rīkotāja un atbalstītāja. Anetes Bērtules drosmīgais riksis pāri oglēm, Intara Rešetina izslauktās govs Liesmas piena krūze. Nav slikti, ka klasisku TV gadumijas koncertu pārtrauc sociālo mediju stila video, kuros ir kāds joks, pārsteigums, pazīstams cilvēks, par kura gaitām pēc tam visi var draudzīgi apspriesties.
Interesanti, ka uzaicinātie cilvēki ļaujas izaicinājumam tikai tāpēc, lai to uzfilmētu. Šķiet, tas ir pieaugušo līmenis muļķīgajiem pusaudžu “čalendžu” (no angļu val. – izaicinājums) video, kuri ļauj iegūt uzmanību tīmeklī, bet var sagādāt traumatisku pieredzi.
Par dažiem no tādiem pārgalvīgiem video nākas uztraukties policijai vai “Latvijas dzelzceļa” pārstāvjiem. Tomēr tālāk – tikai komplimenti.
Pozitīvās ziņas
Vienīgais Vecgada šova “Neiespējamā misija” video, kas pārsteidza kā fatāla kļūda tradicionālā rasola receptē, bija Latvijā dzīvojošā brazīlieša Felipes Gabriela tējas dzeršana Rīgas pilī. Kas tur notika?
Vai šova sižetu autore Māra Sleja vēlējās pierādīt, ka var jebkuru cilvēku iepazīstināt ar Valsts prezidentu?
Iespējams, Vecgada šova autori bija nolēmuši, ka gada beigās parādīs visus provinciālos stereotipus par latviešiem un komplimentāro žurnālistiku, lai nekad neko tādu vairs nedarītu.
Tādā gadījumā – tējas dzeršana pie Levita bija perfekts risinājums, kā mediju bluķa apvilkšana ap valsts amatpersonas mājokli.
Tiem, kas sižetu nepamanīja, īsi paskaidrošu, ka brazīlietis tika aizvests pie Valsts prezidenta, jo Brazīlijā tas būtu kaut kas pilnīgi neiespējams. Pie tējas abi vīrieši apspriedās, ka latvieši nav nemaz tādi, kā par viņiem domā citi, ka, protams, ir gan introverti, bet ļoti jauki.
Ja īsā veidā var parādīt provinciālu kompleksu no katra cittautieša dzirdēt visas tautas novērtējumu, tad tas tika izdarīts. Brīnišķīgi, jebkurš Latvijā ieceļojis cilvēks var informēt prezidentu, ka ar latviešiem viss ir kārtībā.
Šā raidījuma fragmenta stāstu veidoja tuvplāni ar labi izturētu asuma dziļumu un stilīgu krāsu korekciju kā rūpīgā “Instagram” produktā. Bet tas nevarēja noslēpt neizpratni Egila Levita sejā, kāpēc viņš ir aicināts dzert tēju.
Video veidotāji, šķiet, piemirsuši, ka tieši pandēmijas gadā tāda tipa izrādīšanās strauji izgāja no modes pat “Instagram” vidē. Krietni aizraujošāks būtu sižets par to, kāpēc tāds video iekļauts Vecgada raidījumā un kā tas tika organizēts kopā ar prezidenta komunikācijas komandu.
Pavisam nopietni – labu ziņu svētkos nebija. Covid-19 statistika ir šausminoša, policijas cīņa ar komandanta stundas neievērotājiem dod iespēju attīstīties kriminālo ziņu žanram. Arī žurnālisti brīvās dienas pavadīja darbā, kas rada vien stresu. Tas patiesi ir jāslavē no sirds!
Tomēr gada otrajā dienā cerību, ka viss nav slikti, deva LTV “Dienas ziņām” Vidzemes TV gatavotais sižets par ceļošanas entuziasti Alīnu Andrušaiti, kura pastāstīja, ka cer atkal reiz ceļot.
Ja vēlaties redzēt pilnīgi nenozīmīgu, neaktuālu, absolūti vienpusīgu stāstu bez jebkāda pamatojuma, kāpēc tas nosaukts par ziņu, tad šis sižets derēs. Lai situācija būtu pilnīgi traka, sižetā vēl izskanēja nezinātājas prognoze par ceļošanas biznesa izmaiņām nākamajā gadā.
Tādas, lūk, pozitīvas ziņas: Brazīlijas un Latvijas iedzīvotājiem. Īstenībā gadumijas programmā bija ļoti daudz labu koncertu, vairākas jaunas filmas, bet kopējā pieeja saturam tomēr izskatījās ļoti tradicionāla – spēlēt, dziedāt, izklaidēt, lai novērstu domas no realitātes notikumiem!
Laipni lūgti 2021. gadā, jo rituālās darbības pie ekrāniem aizvadītas!
