Mājražotājs pandēmijas laika nišā. Kā pandēmija piespiež Mālpils novada saimniecību ražot puscieto sieru 5
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Mājražotājs šodien dzīvo labi, ja vien ir atradis savu tirgus nišu un prot saimniekot gudri,” uzskata Mālpils novada saimniecības “Lejnieki” jaunais saimnieks Artūrs Ozoliņš.
Jau kopš 2006. gada “Lejnieki” ir sertificēta bioloģiska saimniecība, kurā audzē piena kaziņas.
Savulaik sākuši ar gaļas kazām un aitām, taču šis bizness īsti nav atmaksājies, tādēļ pēc nopietnas izvērtēšanas palikuši pie piena kazkopības.
Patlaban ganāmpulkā ir 100 slaucamas kaziņas, piens tiek pārstrādāts turpat saimniecībā. Divreiz nedēļā uz Rīgas un Siguldas bioveikaliņiem tiek vests pasterizēts kazas piens, trīs veidu jogurti, divu veidu baltie sieri, kūpināts siers, siers ar ķimenēm, trīs veidu smērējamie sieri, kā arī biezpiens.
Saražoto pārdod arī tirdziņos, kā arī virknei pastāvīgu klientu – lielākoties jaunajām ģimenēm, kur cieņā veselīgs dzīvesveids un biopārtika.
Attīstības pamats
Artūrs stāsta – savulaik tēvam bija veselības problēmas, tādēļ mediķi ieteikuši dzert kazas pienu. Tas palīdzējis, nu ģimene pārliecināta, ka kazas piens ir ne tikai vērtīgs, bet no tā var arī pagatavot ne mazāk produktu kā no govs piena – sākot ar sieru un beidzot ar dažādiem konditorejas un kulinārijas izstrādājumiem.
“Sākām ar dažām kaziņām, tagad to jau ir krietni vairāk, no tām apmēram 100 ir slaucamās kazas. Lai sasietu kilogramīgu siera rituli, vajag apmēram 15 litrus piena. Šobrīd slaucam vidēji ap diviem litriem no kaziņas, bet plānojam šo rādītāju palielināt, liekot akcentu uz ģenētiku, uz labiem šķirnes dzīvniekiem,” teic Artūrs.
Ikdienas rūpes par ganāmpulku gulstas uz pašu pleciem – Artūrs atbild par tehnikas parku un lauku apstrādi, kur audzē lopbarībai nepieciešamos kviešus, auzas, miežus un lauku pupas, kā arī sienu.
Baibas pārziņā ir kazu slaukšana un barošana, mamma Dace sien sierus, bet tēvs Valdis visus saražotos labumus ved pārdot.
Ģimenes saimniecībā cits citu var aizstāt, tā ka palīgi klāt jāņem vien uz siena laiku un labības kulšanu. Ar darbiniekiem gan neklājas viegli, grūti atrast uzticamu un strādāt gribošu cilvēku, turklāt Mālpilī ir vairāki starptautiski uzņēmumi, kur vairums darbspējīgo jau ir atraduši darbu.
Neko neizniekot
Taujāts, kā kovidsērga ietekmējusi kazas piena produkcijas noietu, Artūrs atzīst, ka vienubrīd samazinājums bijis līdz pat 20%. Lielie veikali turpināja strādāt, bet mazie bioveikaliņi un tirdziņi aizvērās, tā ka bija palikuši tikai privātie pircēji.
Bet ko tad darīt ar pienu, kas slaucams katru dienu?
“Piena bija daudz, noiets bremzējās. Ja esi ielicis darbu, patērējis elektrību un citus resursus, nenāk prātā visu izmest.
Pārtikas produktus izniekot nedrīkst, tādēļ izstrādājām recepti un sākām ražot nogatavināto sieru. Svaigais jāpārdod ātri, puscietais var stāvēt pāris mēnešu.
Šobrīd tas ir viens no mūsu populārākajiem produktiem, tā ka esam uz pareizā ceļa. Ideju ir daudz, spēj tik visu īstenot!” tā Artūrs.
Bez starpniekiem
Savukārt taujāts par sadarbību ar pienrūpniekiem, viņš ir atturīgs. Lielie uzņēmumi uz kazas pienu pagaidām skatoties distancēti. “Cesvaines piens” pirms dažiem gadiem ar vērienu paziņojis par kazas piena uzpirkšanu, tagad – klusums.
“Diemžēl nesanāca. Tur vajadzīgi lieli apjomi, ko spēj sagādāt kooperatīvs, bet tam kazkopji vēl nav gatavi. Turklāt, lai stātos kooperatīvā, jāmaina saimniekošanas forma un jātur vismaz 500 slaucamas kazas, attiecīgi jāpērk tehnika un jāalgo cilvēki. Ja pats visu pārstrādā, tas ir citādi. Pircējiem gan ieteikums sekot, ko pērk – vai tā tiešām ir bioprodukcija ar attiecīgu sertifikātu un zaļo lapiņu uz iepakojuma.”
Spēles noteikumi – dažādi
Saimniecība saņem valsts subsīdijas par šķirnes dzīvniekiem, par bioloģisko saimniekošanu, kā arī platību maksājumus. Viss jau būtu labi, bet gribētos līdzvērtīgus spēles noteikumus, uzskata saimnieks.
“Bijām pieteikušies 12 000 eiro atbalstam piena vārāmā katla iegādei. Uzrakstījām projektu (izmaksas – 500 eiro), diemžēl palikām aiz svītras, jo priekšroka lielākiem ražotājiem. Nopirkām katlu par savu naudu. Gribētos arī, lai atbalsts mazajiem lauksaimniekiem nonāktu pie tiem, kas tiešām ražo, nevis pie “dīvāna zemniekiem”.
Pietiek paskatīties sludinājumus, kur piedāvā pļavu ar noteikumu, ka tu aizvāc prom sienu. Arī mūsu novadā ir tādi zemnieki, kas “sēž” uz Eiropas naudas. Vēl sāpe ir pārliecīgas prasības.
Tiešmaksājumos esam ES valstu saraksta apakšā, bet ar prasībām pret zemnieku – visai augstu. Tas, kas citviet prasībās definēts kā “ieteicams”, mums tulkots kā “obligāts”.
Bija laiki, kad pārbaudes nāca no visām institūcijām – pa trijām dienā, visi pārbaudīja vienu un to pašu. Gribējās teikt – nu ļaujiet taču strādāt! Tagad gan paliek labāk – vai nu esam uzaudzējuši biezāku ādu, vai birokrātija beidzot samazinās,” tā Artūrs.
Bet jautāts, ko valsts varētu darīt mazo zemnieku labā, viņš atbild – derētu atbalsts kārtīgām apmācībām: “Esam izgājuši nepieciešamos kursus, bet ar to un pašmācībām ir par maz. Vidējā biosaimniecība nokuļ ap 2,5 tonnām no hektāra, bet jātiecas uz lielāku ražu.
Mācāmies savus lauku apsaimniekot gudri, kas ik gadu vainagojas ar labākiem rezultātiem gan ražas palielinājuma ziņā, gan nezāļu ierobežošanā.
Konvencionālie zemnieki labi zina augu prasības, jo viņiem ir ļoti spēcīga mācību materiālu bāze, bet man pašam jāatrod veids auga pabarošanai bioloģiskajā sistēmā.
Skaidrs, ka biosaimniecībai jābūt pilna cikla saimniecībai. Neredzu finansiālu izdevīgumu tikai graudkopībā, ja saimniecībā nav mājlopu. Kā bez kūtsmēsliem vari pabarot zemi ilgtermiņā? Tikai ar starpkultūrām un zaļmēslojumu augsnei nevar iedot visu, ko vajag.
Tādēļ mācāmies, eksperimentējam, apmeklējam izstādes, pieredzes apmaiņas braucienus, bet tik un tā gadās “uzkāpt uz grābekļa”.
Bet skaidrs – ja mācīsies tikai no citu kļūdām, būsi pēdējais. Ja gribi iet pa priekšu un sasniegt vairāk, jāmācās no savām kļūdām, jāeksperimentē un jāceļ kvalitātes latiņa arvien augstāk,” rezumē Artūrs Ozoliņš.
