Mājražotājas veiksmes stāsts: pašas kaltētas ogas un augļi 0
Mājražotāju maizei ir cieta garoza, taču liek atraisīt radošumu un pieņemt neordinārus lēmumus. Par to pārliecinājusies arī dobelniece Lorita Miķelsone. Vērtīgākie viņas izstrādājumus – kaltētus augļus un ogas un garšaugu pulverus ar zīmolu “Pitas” – būs jau pamanījuši nesen notikušajā starptautiskajā izstādē “Riga Food 2013” un pasākumā “Lauki ienāk pilsētā”. Kā patīk?
Nevairoties no izaicinājumiem
Lorita mājražošanai pievērsās tikai pirms pusgada, vēl ir pašā ceļa sākumā. Iepriekš viņa daudzus gadus strādāja par ekonomisti un grāmatvedi vairākos uzņēmumos, tajā skaitā A/s “Dobele” par galveno grāmatvedi, IT kompānijā “Elva-1” un citviet. Atceroties šo laiku, viņa vērtējoši saka:
– Man bija laba karjera. Neapzināti aizgāju pa tādu taciņu, kas liek glābt bezcerīgus uzņēmumus. Mani ieinteresēja tieši tie, kuri bija nonākuši pamatīgās grūtībās. Citi par šādiem uzņēmumiem saka – no tiem ir jāmūk, jo viss grimst un brūk, bet ar mani notiek pretējais – gribas ķerties vērsim pie ragiem un sakārtot lietas. Pieņemt izaicinājumus un rast nestandarta risinājumus, kas pieprasa maksimālu koncentrēšanos un intensīvu domāšanu. Tiklīdz viss sakārtots, man par to lietu zūd interese.
Kaut arī Lorita ir orientēta uz aktīvu dzīvesveidu, uz jaunā izzināšanu un apgūšanu, desmit gadus viņai nācies pieņemt citu dzīvesritmu un dienaskārtību. Ģimenē auga trīs dēli, no kuriem vecākais, sasniedzis pusaudža vecumu, sāka iet neceļos. Lai varētu vairāk laika veltīt bērniem, Lorita kļuva par mājsaimnieci.
– Sākumā psiholoģiski bija ļoti grūti, jo biju radusi būt cilvēkos un atrasties vadošos amatos. Arī ģimenes maciņš kļuva plānāks.
Kad nobrieda vēlme atgriezties darba apritē, tas nebija viegli izdarāms, jo pa desmit gadiem, kurus Lorita veltīja ģimenes aprūpei, grāmatvedībā bija daudz kas mainījies. Ilgi nav varējusi izdomāt, ko darīt un kur strādāt. Taču laiku centusies izmantot lietderīgi – mācījusies angļu valodu, apmeklējusi grāmatvedības un vēl citus kursus. Tomēr ar darba atrašanu nav veicies, jo darba devējus darījis uzmanīgus ilgais pārtraukums darba stāžā. Tas Loritu mudinājis doties uz Angliju, kur jau strādāja vecākais dēls ar draudzeni.
– Devos ceļā, sev nospraudusi trīs uzdevumus: uzlabot angļu valodas prasmi, nopelnīt naudu un apskatīties, kā ražošanas process norit šajā valstī. Plus vēl nekad neskādē pieredze, ko iegūsti, dzīvojot svešā vidē un sabiedrībā.
Darījusi vienkāršus darbus: vienā vietā pakojusi puķes, otrā – puravus, trešajā – internetveikala www.amazon.com milzu noliktavās – dažādas preces.
– Pieredze, ko uzkrāju, fasējot un pakojot preces, noder tagad, jo zinu, kā tikt galā ar etiķetēm, plastmasas maisiņiem un traukiem, kā organizēt darbu, lai process noritētu ātri un plūstoši. To visu pārzinot, piemēram, kaltējumu kārtējās porcijas fasēšana man aizņem tikai pāris stundu.
Pēc nepilna pusgada Lorita atgriezās Latvijā ar nelielu naudas uzkrājumu un nojausmu, ka varētu pievērsties mājražošanai. Neilgu laiku pastrādājusi par grāmatvedi, sapratusi – nē, vairs negribu. Viss pārāk zināms un paredzams.
Žāvētava pašas rokām
Skatoties, kā virtuvē uz galda traukā brūnē cidonijas, nodomājusi – kāpēc laist postā augļus un ogas, ja tos var izžāvēt un ēst augu gadu?
– Mums pieder divi dārzi – viens Dobelē, otrs laukos, pirms Lestenes. Tajos izaug bietes, burkāni, kartupeļi un citi dārzeņi, arī garšaugi, āboli un dažādas ogas. Naudu minerālmēsliem netērējam, augsnes bagātināšanai izmantojam kūtsmēslus, kartupeļus līdz Jāņiem vismaz sešas reizes izvagojam, arī pārējo kultūru vagas vairākkārt aprušinām. Ja to nedara, tas pats ķiploks nemūžam neizaugs liels un ar spēcīgu garšu, – stāsta Lorita un piebilst, ka bez draudzīgu cilvēku plašā atbalsta nekas nebūtu noticis, jo gan pilsētnieki, gan ģimenes locekļi esot viņu nepārtraukti mudinājuši neapstāties pusceļā un uzsākt mājražošanu.
Pirmā žāvētava tapusi pērnvasar pēc pašas projekta, modeli noskatot pie lielogu dzērveņu audzētāja un pārstrādātāja Andra Špata, pie kura devusies pēc pieredzes. Lai iegādātos rūpnieciski ražotu, nav bijis tik daudz naudas. Neesot arī guvusi ne banku, ne Jelgavas biznesa inkubatora atbalstu, kur vērsusies, lai varētu uzsākt mājražošanu. Taču noraidošā attieksme nevis mazinājusi Loritas sparu, bet gan vairojusi apņēmību. Dažādos avotos meklējusi informāciju par žāvēšanas procesu, par žāvētavas uzbūvi un tamlīdzīgi.
– Pie Špata noskatītais žāvētavas modelis ir labs, ja ražo sukādes, nevis ogu un garšaugu kaltēšanai. Man vajadzēja cita tipa žāvētavu. Ierosmi idejai par infrasarkanā starojuma izmantošanu atradu ASV Lauksaimniecības ministrijas mājaslapā publicētajos pētījumos un patentu aprakstos.
Tagad augļus un ogas, dārzeņus un garšaugus Lorita žāvē inovatīvā, pašas izgatavotā infrasarkanā starojuma žāvētavā, tajā uzturot no +25 °C līdz +42 °C temperatūru un retinātu skābekļa daudzumu, kas samazina oksidēšanās procesu kaltējamā materiālā un ļauj iegūt īpaši smaržīgus un garšīgus produktus. Žāvētavas jauda – 500 vatu.
– Strādāt sanāk naktīs, kad ģimene aiziet gulēt, vai arī, kad pārējie devušies uz darbu un skolu. Jo sanitārajās normās paredzēts, ka telpā (manā gadījumā – virtuvē), kur atrodas žāvētava, vienlaikus nedrīkst apstrādāt augļus un dārzeņus kaltēšanai un gatavot ģimenei maltīti vai to ieturēt. Esmu jau pieradusi, ka man darbadiena nereti beidzas divos naktī.
Plašā spektrā
Pašlaik ar to, kas izaug pašu dārzā, vairs nepietiek, lai saražotu vēlamos produkcijas apjomus. Ķiplokus vispirms iepirkusi no trim vietējām zemnieku saimniecībām, taču nav bijusi apmierināta ar to kvalitāti. Lai varētu žāvēt, šim sīpolu dzimtas augam jābūt sausam, bez jelkādiem bojājumiem. Tagad iegādājoties… no Spānijas ievestos ķiplokus. No tiem pagatavotajam pulverim ir visasākā garša, ko vēlas gan lielražotāji, gan mazais pircējs.
Ķiploki ir pamats, no kā viņa ražo garšvielu pulverus. Process ir ļoti darbietilpīgs, jo vispirms tie jānotīra, jānoņem miza, kas ir ļoti ķēpīga padarīšana, tad jāsagriež plānās šķēlītēs, jāizkaltē un tikai pēc tam dzirnaviņās var samalt pulverī. No trim kilogramiem svaigu ķiploku iegūst aptuveni kilogramu pulvera, bet mājražotnes jauda esot 40 kg ķiploku pulvera mēnesī.
Pulverus ražo arī no vairākiem garšaugiem – dillēm, pētersīļiem, raudenes, bazilika, mārsila, citronmētrām, kam arī nepieciešams liels daudzums jēlmateriāla. Piemēram, lai iegūtu 1 kg teicamas kvalitātes žāvētu diļļu, ir jāapstrādā no 12 līdz 15 kg jeb četri kartupeļu maisi ar svaigām dillēm.
Smalkā maluma garšaugu pulveris, kam ir koncentrēta garša, ļauj samazināt arī ēdienam pievienojamās sāls daudzumu, tas lieliski izšķīst marinādēs, mērcēs un zupās. Var pievienot sieram, biezpienam, gaļai, zivīm, salātiem un sviestam, bet ķiploku pulveri – arī grauzdiņiem, tiem piešķirot vienmērīgu ķiploku garšu. Savukārt, lai tiktu pie zaļā kefīra, piena produktam pieber šķipsniņu ķiploku pulvera un sakapātus svaigus zaļumus. Pielietojums ir gana plašs, vajag tik rosināt fantāziju!
Lorita pati meklē pircējus mājās saražotajiem garšaugu pulveriem un žāvētajiem augļiem un ogām. Brauc uz Saldu, uz Liepāju, uz citām pilsētām, dodas uz lieliem uzņēmumiem un birojiem, piedāvā un pārdod preci. Daļu preces atdod garšaugu, ogu un augļu piegādātajiem – norēķinās graudā.
– Mājražotājs saražoto preci drīkst izplatīt tikai pats, – viņa skaidro. – Ideāli būtu, ja varētu noslēgt līgumu par regulāru preces piegādi ar kādu lielāku ražotāju, piemēram, gaļas, piena vai zivju pāstrādātājiem, taču pagaidām nespēju nodrošināt preci lielā daudzumā. Tāpēc jau prātoju par nelielu ražotni ar daudz jaudīgāku žāvētavu.
Lai veicas!
{gallery id=”2179″}
