KĀ TOP IECIENĪTĀS ALUS MARMELĀDES (VIDEO) 1
Mājražošana Latvijā vienmēr bijusi cieņā, lai arī attīstās ne tik strauji kā pieprasījums pēc gardas, no svaigiem produktiem tapušas produkcijas. Iespējams, ātrāku mājražotāju izaugsmi visā Latvijā varētu sekmēt skandināvu pieredze, pēc kuras vadoties, jau divus gadus tiek īstenots Ziemeļlatvijas–Dienvidigaunijas pārrobežu sadarbības projekts “Foodart”.
Pamanījuši iespēju
Minētā projekta mērķis ir veicināt mājās ražotās pārtikas konkurētspēju un atpazīstamību Tartu, Pilvas, Veru un Valgas rajonā Igaunijā, kā arī Valmieras, Valkas, Cēsu, Siguldas, Ogres un Limbažu apkaimē Latvijas pusē. Uzsākot projektu, Igaunijas un Latvijas speciālisti bažījušies, vai būs pietiekami liela atsaucība. “Nu jau projekts ir pagarināts vēl par trim mēnešiem, jo atsaucība bija negaidīti liela,” atzīst Siguldas lauku konsultāciju centra (LLKC) vadītāja Kristīne Ragaine. “Sākotnēji tajā piedalījās vien Pierīga, daļa Vidzemes, kā arī Pilvas reģions Igaunijā. Taču nu, vismaz pie mums, šo projektu pamanījusi jau visa Latvija – pēdējie zvani par vēlmi iesaistīties bija no Dobeles un Lubānas. Cilvēki uztaustījuši, ka ir iespēja ieceru īstenošanai,” norāda K. Ragaine.
Ideju par šādas kopīgas platformas radīšanu projekta iniciatori smēlušies Dānijā, kur pēc ilgas taustīšanās 2004. gadā dāņi atraduši veidu, kā savest kopā ražotāju ar patērētāju. Jau deviņus gadus ziemeļvalstīs īsteno šādus sadarbības projektus, to realizācijai ik gadu tērējot trīs miljonus eiro.
Kristīne Ragaine: “Tas ir ļoti būtiski – palīdzēt atrast produkta pircēju, jo šie cilvēki, kas mājās ražo pārtiku, savu pudu sāls jau ir apēduši. Viņi zina, kā no cirvja kāta zupu izvārīt, bet neprot atrast tās ēdāju. Šis projekts to noteikti var palīdzēt atrast.”
LLKC atzīst – Latvija pašlaik ir tajā meklējumu punktā, kur 2004. gadā atradās Dānija, – ir jāmeklē sadarbība ar nozaru ministrijām, jāizstrādā shēma, kā šādai platformai darboties ilgtermiņā. “Ļoti liela atsaucība jau pašlaik ir no Zemkopības ministrijas. Lēni pieslēdzas arī Izglītības un Vides ministrijas. Pagaidām ir skaidrs, ka šādu projektu varam “pacelt” viena reģiona līmenī. Taču, vai tas izdosies visā valstī, vēl ir neatbildēts jautājums,” uzsver K. Ragaine.
No dārzeņiem līdz alus marmelādei
Krietnu laiku ar mājražošanu nodarbojas arī bioloģiskā zemnieku saimniecība “Indrāni” Skujenes pagastā. Tās saimniece Liene Margēviča atzīst – mājražošana ir lielisks veids, kā piepelnīt ģimenes budžetam, jo, audzējot tikai dārzeņus, “ar tiem jāpiekrauj kravas mašīna, lai kaut ko nopelnītu Rīgas tirgū”.
Taču nu braucienam uz veikaliem “Indrānos” pietiek arī ar vieglo mašīnu. Pirms pieciem gadiem saimniece, raugoties uz lielo daudzumu sīrupa, kas palika pāri no augļu sukāžu ražošanas, izlēma ķerties pie marmelādes gatavošanas.
Pašlaik tirgotas tiek marmelādes ar sešām septiņām garšām, bet sortiments pastāvīgi mainoties. Jāteic, ka marmelādes ir tiešām oriģinālas un pašas Lienes izdomātas – pieneņu, martini, sarkanā āboliņa un sarkanās ugunspuķes. Ir pat alus marmelāde. “Tā man ienāca prātā, jo veikals, kas tirgo izlejamo alu, no manis ņēma sīpolu čipsus un prasīja, kas vēl interesants ir, ko pie viņiem varētu tirgot,” stāsta Liene Margēviča. “Iedomājos, ka varētu marmelādi no alus taisīt un nu tās ir vispieprasītākās. Varu arī palepoties, ka Vangažu uzņēmums “Brālis”, kas ražo alu, pieprasīja, lai ražoju konfektes tikai no viņu alus. Papildinājums tiek prasīts diezgan bieži. Varbūt alus dzērāji pērk alu, bet pārējai ģimenei šīs konfektes. Pieprasījums ir,” smaida L. Margēviča.
ZS “Indrānu” produkcija nopērkama kooperatīva “Zaļais dārzs” stendos, virknē Rīgas ekoveikaliņu, kā arī Cēsīs.
Runājot par iespēju piedalīties “Foodart” projektā, saimniece teic – tā bijusi ļoti laba pieredze. “Tāda pārrobežu sadarbība noteikti var daudzus iedvesmot sākt ko darīt mājražošanas jomā. Mums bija ļoti daudz noderīgu nodarbību, semināru, pieredzes apmaiņas. Arī piedalīšanās izstādē “Riga food” bija ļoti vērtīga,” saka L. Margēviča.
Ne tik pozitīva bijusi saimnieces pieredze ar Eiropas Savienības projektu īstenošanu. “Vienu saņēmos veikt – daļēji naturālu saimniecību pārveidojot par naturālo saimniecību, bet vairāk gan šos projektus neizmantošu,” viņa nosaka, atklājot, ka nepatīk sava laika tērēšana daudzajiem rakstu darbiem, kas nepieciešami šādu projektu īstenošanai. “Šāds projekts prasa ļoti lielu iedziļināšanos un zināšanas, kam nebeidzamajos darbos naturālā saimniecībā laika neatliek,” uzsver L. Margēviča. “Ierēdņi nepārtraukti liek ko labot un pārrakstīt. Neviens neatbrauc uz vietas un neredz, ka darbs dzen darbu. Kādēļ Lauku atbalsta dienests neatbalsta zemnieku, uzrakstot projektu pēc viņa sniegtās informācijas tā, lai tas nav simts reizes jāpārlabo? Lūk, tas patiesi būtu atbalsts, kad katrs darītu to, ko prot vislabāk”, ir pārliecināta saimniece.
Tiesa gan, projekta īstenošanas laikā saimniecībā iegādāts jaudīgs dārzeņu smalcinātājs un griezējs, kas noder, sagatavojot pircēju iecienītos skābētos kāpostus, marinētās bietes un vēl daudz ko citu.
Liene Margēviča norāda – biznesam par labu nenākot arī katastrofālie Nītaures un Līgatnes ceļi – ik gadu teju tūkstoš latu nākoties ieguldīt automašīnas remontos. Tomēr jaunā sieviete ir apņēmības pilna turpināt saimniekošanu dzimtas mājās, jo: “Cik esmu pētījusi savu dzimtu – līdz pat kādai sestajai paaudzei jeb laikam, kad baznīcgrāmatas vispār parādījās, mani senči dzīvojuši šajā apkaimē. Tādēļ prom iet tomēr negribas.”
Nepalaist garām iespēju
Tikmēr LLKC uzsver – darāmā, lai mājražotāji daudz plašāk būtu pārstāvēti veikalos, vēl ir daudz. “Vēl ir nepieciešama skaidra likumdošana tam, kā mājražotāja produkts var nonākt veikala plauktā. Pašlaik esam saņēmuši līgumu paraugus, kas ļauj taustīt ceļu šajā virzienā ” atklāj Kristīne Ragaine.
Kamēr šis process vēl ir sākumstadijā, viņa aicina nepalaist garām iespēju sākt savu biznesu Eiropas Savienības nākamajā plānošanas periodā.
Kristīne Ragaine: “Nākamais plānošanas periods ir tiešām bagātīgs ar iespējām, īpaši kādam, kurš vēlas ko sākt. Tostarp ražot pārtiku, radīt apģērbus, sniegt dažādus pakalpojumus. Atbalsts paredzēts arī tiem, kuri jau ražo. Tāpat būs nauda konkurētspējas paaugstināšanai, īstenojot apmācību iespējas un pieredzes apmaiņas pasākumus.”
Lauku eksperti norāda uz vēl kādu pozitīvu apstākli. Pirms dažiem gadiem cilvēki baidījušies ķerties pie jaunu ideju realizācijas, bet nu aizvien biežāk jauni cilvēki, īpaši līdz 45 gadu vecumam, cenšas darīt ko praktisku un peļņu nesošu. LLKC Vidzemes birojā ik dienu atskanot vismaz viena cilvēka telefona zvans no Rīgas, kurš grib sākt biznesu. “Tādējādi mūspusē ir jau divi jauni doktoranti, kuri no galvaspilsētas pārcēlušies uz Krimuldu. Viens audzē tomātus, bet otrs no sēkliņām gatavo garšīgus cepumus. Latvietis praktiskais ir atgriezies un krīze vismaz šajā jomā noteikti ir beigusies,” uzsver K. Ragaine.
