Mājokļu bums Vācijā. Strauji palielinās mājokļu īres cenas 0
Vācijai ekonomiski klājas tik labi kā vēl nekad: bezdarba tikpat kā nav, algas aug. Taču vēl straujāk par ienākumiem palielinās mājokļu īres cenas lielpilsētās. Lai atrisinātu krīzi, Vācijai būtu nepieciešams vismaz viens miljons jaunu mājokļu.
Satricina sabiedrības saliedētību
Reti kurā Eiropas valstī ir tik daudz īrnieku kā Vācijā – īrētos mājokļos dzīvo vairāk nekā puse iedzīvotāju. No vienas puses, šis fenomens skaidrojams ar vēsturisku tradīciju un stingro īres likumu. Tāpat motivāciju tiekties pēc “sava kaktiņa un stūrīša” mazina attīstītā sociālās apdrošināšanas sistēma, spriež Vācijas Ekonomikas institūta nekustamo īpašumu sektora pētnieks Ķelnē Peka Zagners: “Citās Eiropas valstīs nekustamais īpašums ir būtiska vecumdienu nodrošinājuma sastāvdaļa. Vācijā šādas nepieciešamības nav.”
Socioloģiskās aptaujās gan vairākums vāciešu mēdz atbildēt pretēji, proti, ka labprāt iegādātos paši savu māju vai dzīvokli. Tomēr vairākumam tas tā arī paliek tikai sapnis. Īpašas pārmaiņas nav nesusi pat Eiropas Centrālās bankas pēdējos gados piekoptā zemo procentu likmju politika. Hipotekārajiem kredītiem ievērojami palētinoties, pircēju aktivitāte vairākus gadus patiesi auga, bet nu atkal mazinās. Iemesls: nekustamo īpašumu cenas pēdējos desmit gados ir tā palielinājušās, dažviet pat dubultojušās, ka īpašuma iegādi padarījušas nepieejamu. Pirmā iemaksa, iegādājoties dzīvokli kādā no septiņām lielajām pilsētām, kur dzīvokļi maksā trīs, četrus, piecus vai vairāk tūkstošus eiro kvadrātmetrā, var sasniegt pat 100 000 eiro. Iekrāt tik daudz lielākajai daļai privātpersonu nav iespējams.
Un vienlaikus par arvien neiespējamāku sākusi kļūt arī otra dzīvošanas forma – īres dzīvokļi. Īres cenas lielpilsētās aug straujāk par ienākumiem. Tādēļ protestu demonstrācijas, kurās tiek pieprasīts izbeigt īres cenu neprātu, regulāri izved cilvēkus Minhenē, Berlīnē, Hamburgā, Frankfurtē, Ķelnē. Kā septembrī notikušajā galotņu tikšanās laikā par mājokļu jautājumu atzina Vācijas kanclere Angela Merkele, dzīvošanas problēmu risināšana ir arī sabiedrības saliedētības jautājums.
Masveida kustība uz pilsētām
Par luksusa dzīvokļu kvartāliem pārvērtušies pilsētu rajoni, kur līdzšinējie iedzīvotāji tiek “padzīti”, viņus nomainot turīgiem jaunatnācējiem, ietekmē ne tikai pilsētas ainavu. Mainās arī sociālās attiecības: satrūkst gadiem ilgi koptas kaimiņu saites, viens no otra spiesti šķirties draugi un domubiedri. Ne velti tieši nesamaksājamās īres cenas bija viena no centrālajām priekšvēlēšanu tēmām federālo parlamentu vēlēšanās Bavārijā un Hesenē, kur smagus zaudējumus nesen cieta koalīcijas partijas.
“Tik saspringta situācija kā šobrīd mums pēdējo gadu desmitu laikā vēl nav bijusi,” saka Ķelnes Īrnieku apvienības pārstāvis Hanss Jorgs Depels. Protams, saspiestība un dārdzība lielpilsētām nav nekas neparasts. Taču pēdējo gadu tendences signalizē par vēl nepieredzētiem procesiem, vērtē Depels: “Ķelne par viena miljona iedzīvotāju pilsētu kļuva 1975. gadā, tomēr vēlāk no tās atdalījās un par patstāvīgu pilsētu kļuva pilsētrajons Veselinga.” Pēc tam iedzīvotāju skaits Ķelnē svārstījies tuvu miljonam, šo atzīmi tā arī nesasniedzot. Taču pēdējos gados kustība kļuvusi tik intensīva, ka prognozes liecina: līdz 2040. gadam pilsētā dzīvos vēl par 180 000 cilvēku vairāk: “Taču Ķelne jau ir ļoti apbūvēta. Jautājums: kur lai šie cilvēki paliek?”
Patlaban vidējā īres cena Ķelnē sasniedz 12,30 eiro par kvadrātmetru mēnesī. Par 60 un 100 kvadrātmetru dzīvokļiem jāmaksā nedaudz mazāk. Turpretī, īrējot mazu mājokli līdz 30 kvadrātmetriem, jārēķinās pat ar vairāk nekā 15 eiro par kvadrātmetru. Tas arī nozīmē: saņemot Vācijā likumā noteikto minimālo algu jeb 8,84 eiro stundā, izdzīvot Ķelnē, papildus nesaņemot īres pabalstu, ir gandrīz neiespējami. Turklāt kaut cik lēta dzīvokļa meklējumi līdzinoties startēšanai skaistumkonkursā, stāsta Depels: “Kā mēs to bieži no cilvēkiem dzirdam, uz vienu īres dzīvokli pretendē pat simt cilvēku.”
Vēl saspringtāka situācija ir citās lielpilsētās, piemēram, Berlīnē. Tur dzīvoklis gan vidēji joprojām maksā mazāk nekā Ķelnē, taču pēdējo septiņu gadu laikā cenas augušas par 50 – 70 procentiem. Nepārspējami dārgākā Vācijas pilsēta ir Minhene, kur īres cenas atsevišķos dzīvokļu segmentos pārsniedz 20 vai pat 25 eiro kvadrātmetrā.
Tiesa gan, īrniekus Vācijā sargā likums. Jau 2015. gadā, lai iegrožotu īres cenu kāpumu, pēc sociāldemokrātu ierosinājuma tika ieviesta tā dēvētā īres cenu bremze jeb griesti. “Tas nozīmē, ka, piemēram, šeit, Ķelnē, trīs gadu periodā īres cenu paaugstinājums nedrīkst pārsniegt 15 procentus no sākotnējas cenas, iekļaujoties tā dēvētā vietējā īres cenu spoguļa robežās,” skaidro Depels. Tomēr praktiski “bremze” nestrādājot. Negodprātīgus namīpašniekus nav iespējams sodīt, tāpat juridiski atļauti ir citi cenu paaugstināšanas pamatojumi, piemēram, “modernizācija”: “Ļoti bieži pie mums palīdzību nāk meklēt cilvēki, kuri līdz šim par īri maksājuši, piemēram, 700 eiro mēnesī, bet uz “modernizācijas” pamata nu tiek pieprasīts maksāt 240 eiro mēnesī vairāk. To viņi vienkārši vairs nespēj atļauties…”
Piedalās arī ārvalstu investori
Taču kāpēc mājokļu krīze tik ļoti saasinājusies tieši pēdējos gados?
Atbilde ir daudzu faktoru kopums, saka P. Zagners. Piemēram, spiedienu uz īres tirgu pastiprina tendence, ka pēdējos gados arvien vairāk jauniešu Vācijā izvēlas studēt tā vietā, lai apgūtu profesionālo izglītību: “Lielākā daļa universitāšu atrodas tieši lielpilsētās. Jauniem cilvēkiem arī ir nepieciešama lielāka platība uz vienu cilvēku. Vienlaikus viņi konkurē ar jauniem darba meklētājiem pilsētās.”
Tas noved pie apburtā loka: jo vairāk cilvēku kādu lauku reģionu jau pametuši, jo lielāka varbūtība, ka šim piemēram sekos arī vēl atlikušie iedzīvotāji. Tajā skaitā ne vien jaunieši, bet arī veci cilvēki, jo sadārdzinās infrastruktūra, nepieejamāks kļūst ārsts, veco ļaužu kopēji u. c. Vēl pirms 10–15 gadiem Vācijā tendence drīzāk bija pretēja – iedzīvotāji vairāk sliecās pārcelties uz lauku reģioniem.
Tāpat palielinājies arī kopējais iedzīvotāju skaits. Lai gan mirstība ievērojami pārsniedz dzimstību, spiedienu uz mājokļu tirgu paaugstinājuši iebraukušie patvēruma meklētāji un viesstrādnieki no Austrumeiropas. Vēl viens izskaidrojums saistīts ar ārvalstu pircējiem no Ķīnas, ASV, Zviedrijas u. c. valstīm, kuri Vācijas lielpilsētās īpašumus izpērk spekulācijas nolūkos. Turklāt, tā kā ar depozītiem bankās vairs nav iespējams saņemt tikpat kā neko, meklējot izdevīgākus ieguldījuma veidus, uz nekustamo īpašumu sektoru plūst arī vietējo krājēju nauda. Vienlaikus pēdējo divdesmit gadu laikā ievērojami samazinājies sociālo dzīvokļu daudzums, tos pakāpeniski privatizējot. Vācijas valdība nu nolēmusi šo kļūdu labot, novirzot naudu jaunu sociālo dzīvokļu celtniecībai. To gan kavē zemes trūkums – neapbūvētu platību lielajās pilsētās tikpat kā vairs nav atlicis.
