Mājas apkure ar elektrību. Plusi un mīnusi 1
Apkurei izmantot elektrību šķiet neprāts, ja pat valdība baidās laist vaļā tarifus un, rēķinoties ar cenu kāpumu, gudro dažādus kompensācijas mehānismus, kā galīgi neizputināt trūcīgākos. Un tomēr – vai velns ir tik melns, kā to mālē?
Visi grib pelnīt
Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur visi prot rēķināt, bet daudzi – arī sastādīt tik sarežģītus uzdevumus, kurus pārējie lielākoties nevar atrisināt. Ar tirgzinības jeb mārketinga gudrībām bruņoti vīri spēj iestāstīt, ka savu preci vai pakalpojumu sniedz gluži par velti, rīko efektīgas akcijas un piedāvā milzu atlaides, taču zaudētājos nekad nepaliek. Viņi prot arī dzelžaini pamatot, kāpēc cenai kāds sīkums ir nācis klāt, un uzmanīgi seko, ko dara konkurenti, jo galvenais ir nenokavēt, nepalaist garām īsto brīdi, kad atkal var lieku centu nopelnīt.
Ir pilnīgi skaidrs, ka malka ir pats lētākais, bet elektrība – pats dārgākais kurināmais. Tā tas bijis vienmēr un acīmredzot būs arī turpmāk, taču nevajadzētu lolot ilūzijas, ka pārējie tirgus dalībnieki neseko kolēģu uzvedībai. Tiklīdz viens sāk prasīt vairāk, pieliek soli šajā cenu skrējienā, arī pārējie cenšas saglabāt vai pat samazināt distanci. Abstrakti spriežot, malka sen vairs nav lēta, ja vien savā mežā nav sagatavota, un pat dabasgāze, kas agrāk tā sildīja lietotāju sirdis, jau kļuvusi par visai ekskluzīvu preci, it sevišķi tiem, kam pašlaik paveras iespēja to pieslēgt. Tāpēc objektīvāku ainu atklāj kurināmā veidu izmaksu attiecība, ņemot vērā arī katra lietderības koeficientu. Ja pieņem, ka, apkurinot ar malku, par siltumu mēnesī vai sezonā izdod vienu konstantu summu, visos pārējos variantos tā nosacīti vienādos apstākļos ir gandrīz divas (zemes siltumsūknis un kokskaidu granulas) līdz pat deviņas reizes (elektrība) lielāka! Protams, šie siltumnieku aprēķini (sk. uzziņu) ir stipri aptuveni, taču ļauj spriest, kas pašlaik notiek tirgū, kas tiešām ir lēts un kas – ne pārāk.
Vairāk ieguldi, mazāk maksā!
Kurināmā cenai, protams, ir nozīme, tomēr svarīgāks neapšaubāmi ir tā patēriņš. Ir gadījies redzēt māju, ko silda dīzeļdegviela, jau gluži piemirsta lieta šajā jomā, taču saimniekam tā gadā neizmaksā vairāk kā viņa kaimiņam granulas tikai ziemas sezonā, kaut gan tās nosacīti ir vismaz trīsreiz lētākas. Nekāda liela noslēpuma tur nav – ēka ir pamatīgi nosiltināta!
Lai samazinātu jebkura kurināmā patēriņu, tātad apkures izmaksas, siltināšana ir vienīgais veids, kā to paveikt. Šķiet, visiem tas ir pilnīgi skaidrs, taču reālā darīšana atduras pasākuma izmaksās. Jauni plastmasas logi un putuplasta slānis ārsienās ir tikai pats pamats, kas lielu ekonomiju nedod. Kad speciālisti runā par māju energoefektivitāti, viņi spriež arī par tādām lietām kā ēkas blīvums, novietojums attiecībā pret debess pusēm, jumta slīpums un stiklojuma platība, siltuma atgūšana ar ventilācijas starpniecību (rekuperācija), tā saukto aukstuma tiltu novēršana un tā tālāk. Piemēram, ko līdz pakešu logi, ja tie ielikti, iztiekot ar tradicionālajām, iespējams, toksiskajām putām, kas paslēptas zem apmetuma kārtas? Ar pakulām un ģipsi šodien neviens vairs neķēpājas, bet ir taču minerālvate un arī speciālas lentes, kas pašas izplešas un novērš mitruma parādīšanos ailu stūros, tātad arī siltuma zudumus. Tās gan uzradušās tikai pēdējos gados un zināmas vien profesionāļiem…
Būvējot jaunu ēku, visus šos energoefektivitātes nosacījumus iespējams ievērot. Protams, tie ir ļoti prāvi ieguldījumi, kas pārsniedz pat modernas apkures sistēmas ierīkošanas izmaksas, taču tad teorētiski jau ir vienalga, ar ko sildies un cik tas maksā, jo absolūtos skaitļos šīs summas vairs nav dramatiskas un būtiski neatšķiras. Vai tas nozīmē, ka ar elektrību var iztikt tikpat lēti kā ar malku?
Kur vinnē, kur zaudē
Arī labi nosiltinātā mājā malka vienmēr būs izdevīgāka nekā elektrība, protams, ja vien saimnieks gatavs iesaistīties gan krājumu sagatavošanā, gan ikdienas kurināšanā. Taču šīs ir tikai patēriņa izmaksas, proti, kārtējie izdevumi. Korektākam salīdzinājumam jāņem vērā arī sākotnējie ieguldījumi, kas modernas apkures sistēmas izveidošanā var pārsniegt pat 10% ēkas celtniecības izmaksu, proti, projekts, iekārtas, palīgmateriāli, uzstādīšana, līdz beigās izrādās, ka smalkajam katlam reizi gadā nepieciešama arī apkope, kas, protams, par velti nenotiek. Pats jau lielākoties spēj tikai radiatorus atgaisot un sistēmā ūdeni papildināt, ar šausmām gaidot, kur mājā parādīsies mitrums – sienā vai siltajās grīdās…
Ar elektrību visi šie ieguldījumi un ekspluatācijas problēmas atkrīt, teorētiski mājai pat skurstenis nav vajadzīgs, kas arī katru gadu jātīra. Ierīko atbilstīgu instalāciju, pieslēdz rozetēs sildītājus un dzīvo laimīgs! Jā, enerģijas skaitītājs griežas kā vilciņš, taču tas arī nestāv mierā, kad dedzina granulas vai gāzi, jo cirkulācijas sūkņi, kas dzen ūdeni radiatoros, paši nemēdz darboties. Ja gadījies uzstādīt lētākos, tā ir gaiša kvēlspuldze, kas ieslēgta dienu un nakti.
Elektriskā apkure jebkurā gadījumā ir drosmīga izvēle. Risku tiešām izlidot skurstenī, rēķinus maksājot, mazina iespēja izmantot citus siltuma avotus, sākot no kamīnkrāsns un beidzot ar gaisa siltumsūkni, kuru karstā vasarā var izmantot pat kā kondicionieri. Šā iemesla dēļ tie kļūst aizvien populārāki, tostarp pamatapkurei, lai gan darbināšanai tāpat nepieciešama elektrība. Patiesībā jau kombināciju ir daudz, katrs saimnieks rēķina un meklē sev izdevīgāko. Un pērk arī modernus elektriskos sildītājus, jo šī industrija tāpat attītās pietiekami strauji, lai spētu konkurēt ar pārējiem apkures veidiem. Ko redzam pārdošanā?
Jo labāks, jo dārgāks
Nepieciešamo elektriskās apkures jaudu nosaka, rēķinoties ar 70 W /m2. Ja mājoklis ir labi nosiltināts, var pietikt ar 50 W, bet divreiz vairāk vajag, ja ir tā, kā parasti mēdz būt. Tas nozīmē, ka normālos apstākļos 20 m2 telpai 1,5 kW sildelements ir pat ar minimālu rezervi. Tālāk – jau pircēja izšķiršanās atkarībā no materiālajām iespējām.
Pats vienkāršākais variants – konvektors ar elektronisku termostatu un temperatūras režīmiem par aptuveni 60 eiro. Ne gluži tas pats, kas elektriskais eļļas radiators uz ritentiņiem, pie kura daudzi raduši veldzēties pilsētas dzīvokļos, apkures sezonas sākumu gaidot, bet arī silda tikai gaisu.
Nākamais solis – jau divreiz dārgāks infrasarkano staru sildītājs, digitālajā versijā 1,5 kW modelis maksā pat pāri 200 eiro.
Drusku lētāks ir līdzvērtīgs elektriskais inerces sildītājs, toties krietni dārgāks – inerces eļļas sildītājs, digitālajā versijā jau ap 400 eiro. Gan vieni, gan otri silda nevis gaisu, bet gan virsmas – sienas, grīdu, priekšmetus un cilvēkus. Tas nozīmē, ka temperatūra telpā ir 3–4 grādus zemāka, taču katrs grāds dod līdz 6% elektroenerģijas ekonomijas!
Par klasisko čuguna radiatoru nekas labāks laikam nav izdomāts. Lūk, arī modernā tehnoloģijā un stilīgā dizainā tas atkal ir klāt: inerces sildītājs ar čuguna siltumelementu, iespējams pat ar sildošu plēvi! Protams, veikalos tādus netur, var vienīgi pasūtīt, jo pēdējais 1,5 kW izpildījumā jau maksā ap tūkstoti. Kopsakarība starp cenām un modeļiem: jo dārgāks, jo efektīvāks un ekonomiskāks, jo lielāku komfortu spēj sniegt.
Tirgotāji slavē infrasarkanos un inerces sildītājus: laba prece par saprātīgu cenu – nesausina gaisu, neceļ putekļus, priekšējais panelis nekad neuzkarst, elektroniskais termostats automātiski uztur vēlamo temperatūru. Programmēšana tikpat smalka kā jebkurai mūsdienīgai apkures sistēmai – stundām un nedēļas dienām.
Kāds būs rēķins mēneša beigās? To var noskaidrot, šādu sildītāju izmēģinot kaut vai vienā istabā un pievienojot autonomu skaitītāju. Teorētiska apkures veidu salīdzināšana patiesībā ir stipri bezjēdzīga, jo nav divu vienādu māju un arī katram saimniekam ir savs prasību līmenis. Viens ir gatavs katru dienu kurināt krāsni, otrs ar mieru reizi nedēļā piebērt granulas un izgrābt saujiņu pelnu, trešais par to visu pat dzirdēt negrib, vēlas vienīgi temperatūras režīmus periodiski precizēt.
UZZIŅA
Kurināmā izmaksu nosacītie koeficienti
• Malka 1,0
• Zemes siltumsūknis 1,85
• Kokskaidu granulas 1,9
• Dabasgāze 4,0
• Propāns/butāns 5,0
• Dīzeļdegviela 6,7
• Elektrība 8,6
