Cik labi pazīstat savu suni? 0
Noteikti jāizlasa tiem, kuri ir pārliecināti, ka viņu četrkājainais draugs pat mušai nenodarītu pāri, kur nu vēl bērnam. Inga Cerbule, kura ir ne vien zoopsiholoģe, bet arī divu bērnu mamma un septiņu suņu saimniece, aicina padomāt, kā jūsu dzīvnieks rīkotos šādās situācijās.
* Suns guļ koridorā. Bērns pamana, ka viņam spoži spīd acis, paņem pildspalvu, uzsēžas jāteniski mugurā un mēģina ar smailo galu pataustīt, kas actiņā tā spīd.
* Bērns iedod sunim šķiņķa sviestmaizi, ko suns tai brīdī neapēd. Tomēr tā ir vērtīga manta, tādēļ guļ tai blakus. Paiet pusstunda. Bērns ierauga maizīti un nolemj to paņemt atpakaļ un apēst.
* Sunim bļodiņā iebērta sausā barība. Bērns pieiet pie bļodas un, atdarinot suni, mēģina ēst no tās ar muti.
“Visas trīs epizodes savu reizi piedzīvotas manā ģimenē ar visai dažādiem iznākumiem, tomēr nenotika nekas ļoti slikts. Man paveicās, tomēr joprojām skrien šermuļi, iedomājoties, ka uz mirkli biju situācijas risinājumu atstājusi suņa izvēlē. Mājdzīvnieks, visticamāk, uztver zīdaini kā mazu, neveiklu dzīvnieciņu, jo viņš smaržo, kustas, uzvedas, izklausās un izskatās pavisam citādi nekā pieaudzis cilvēks. Dzīvnieciņš, kas lien, kur nevajag, traucē gulēt vai rauj aiz ausīm, tiek veikli un lietišķi sodīts. Cik smagi – tas atkarīgs no konkrētā dzīvnieka.”
Zelta padoms
Lai cik mīļi tas šķistu, neļaujiet dzīvniekam laizīt bērna seju vai traukus, jo tā var inficēties ar zarnu parazītiem. Ikreiz pēc saskarsmes ar dzīvnieku mazajam rociņas jānomazgā ar ziepēm.
