Sandra Dieziņa: Bija skaidrs, ka piena cena ies lejā, taču nevarēja paredzēt, ka tas notiks tik strauji 13
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējā mēneša laikā piena tirgu sašūpojis piena iepirkuma cenu samazinājums. Kritums par 40% liek saausīties pat vislielākajam skeptiķim – sak, galīgi labi vairs nav, tos nabaga zemniekus jau bendē nost.
Daļa jau ķērusies pie lopu izkaušanas – šis sižets lika raudāt ne vienai vien sirmmāmiņai, televizora ekrānos raugoties uz pienīgajām holšteinietēm un brūnaļām, kas nu jāved uz kautuvi vai poļu zemi. Kur valdība skatās? Kāpēc jaunais zemkopības ministrs neko nedara, lai glābtu nozari? Šādi un līdzīgi jautājumi urdīja daudzus lasītājus.
Jāatzīst, ka arī es saņēmu raudošu lasītāju zvanus, ar aicinājumu skaidrot lietas būtību. Turklāt daļa zemnieku jau gatavo plānus, lai sāktu boikotu un izgāztu piena cisternas pie veikaliem un to noliktavām. Bet kāda ir lietas būtība, vai visi mājasdarbi paveikti, lai sagatavotos krīzei un tās pārvarēšanai?
Pēc zemnieku paustā, daļa par piegādāto pienu saņem 0,28 eiro/kg un pat vēl mazāk, kas esot zem pašizmaksas.
Kā liecina Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra jaunākie dati, vidējā piena ražošanas pašizmaksa ir ap 0,35–0,40 eiro/kg atkarībā no saimniecību lieluma, barības sagatavošanas iespējām un citiem apstākļiem. Tas nozīmē vienu – daļa zemnieku jau strādā zem pašizmaksas.
Visgrūtāk klājas tiem, kas piesaistījuši kredītus un ieguldījuši ievērojamus līdzekļus savu fermu modernizācijā – tiem pat nākas piemaksāt, lai varētu turpināt piena ražošanu, ko nekādi nevar saukt par loģisku soli. Vienlaikus zināms, ka zemniekiem ar stabiliem līgumiem iepirkuma cena nav būtiski samazinājusies un joprojām ir augstāka par pašizmaksu.
Pērn, kad iepirkumu cenas bija visaugstākās un dažās saimniecībās pārsniedza pat 0,55 eiro/kg, kas bija vairāk nekā vidēji Eiropas Savienībā, jau bija nojaušams, ka šādas leiputrijas ilgi nebūs un mazāko svārstību gadījumā piena cena ies lejā.
Neviens gan nevarēja paredzēt, ka tas notiks tik strauji – piena burbulis plīsa, un iepirkuma cena saruka uzreiz par desmit centiem par piena kilogramu.
Tiesa, ne visiem. Tiem, kas paspēja izveidot uzkrājumus, krīzi pārvarēt vieglāk, ko nevar teikt par lopkopjiem, kas ieguldījuši fermu modernizācijā. Taču jāsaka, ka krīze ilgst pavisam neilgi – aptuveni mēnesi, un nav iespējams prognozēt, cik ilgi tā turpināsies.
Zemnieki sola sagaidīt marta piena iepirkuma cenas un tad lemt par streiku. Tikmēr zemkopības ministrs rosinājis pārdalīt valsts subsīdijām atvēlētos 59 miljonus eiro, ko daļa ražotāju sauc par provokatīvu soli un aicina ministriju izstrādāt priekšlikumus krīzes pārvarēšanai.
Piena lopkopēji arī iebilst pret lielveikalu politiku, kas neesot vērsta uz vietējo ražotāju.
Tā Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijā zina teikt, ka no pārdotā piena cenas veikalnieki saņem vairākus desmitus procentu, kamēr piena ražotājs – mazāk par 20%. Zemnieki prasa godīgu cenas sadali starp ražotāju, pārstrādātāju un veikalu, taču kurš šajā situācijā izšķirs godīguma mēru?
Jāpiekrīt “Soiras” īpašnieces Ingas Āriņas-Vilnes teiktajam, ka mēs joprojām dzīvojam tirgus ekonomikā, kur galvenais virzītājs ir pieprasījums un piedāvājums – gan lokālais, gan pasaules –, un ko pārmest valdībai te būtu nevietā.
Cenu svārstības ir raksturīgas visās nozarēs, un piena ražošana nav izņēmums. Piena cenu lejupslīdi nosaka produktu uzkrājumi, pasaules tirgus svārstības un inflācija.
“Ko tieši valdība te var darīt? Atbalstīt ar kompensācijas maksājumiem pārprodukcijas ražošanu. Labi, bet tad jābūt gataviem, ka arī citas nozares pasaules tirgus svārstību dēļ sāks pieprasīt pabalstus. Nemaz nemēģinu rēķināt, cik ilgam laikam pietiktu nodokļu maksātāju līdzekļu, lai atbalstītu dažādus biznesus, kuriem šobrīd “neiet”,” raksta “Soiras” saimniece.
Un tāpēc nevajadzētu pakļauties tautas tracināšanai, kas ir izdevīga tiem, kas grib destabilizēt situāciju valstī. Bizness ir bizness, un riski ir jāapzinās.
Un te nu vietā uzdot vairākus jautājumus par mājasdarbiem, kas būtu jāveic, gatavojoties nākamajām krīzēm.
Vai zemnieki slēdz ilgtermiņa līgumus, kas ļauj būt pasargātākiem no pēkšņām tirgus svārstībām? Vai piena pārstrādes jaudas ir tik noslogotas, lai spētu ražot produktus par konkurētspējīgu cenu? Vai līdz šim ir atrasti jauni eksporta tirgi ārpus Baltijas, kas palielinātu eksporta produktu noietu un dotu pienesumu nozarei, tostarp zemniekiem?
Atbildes uz šiem jautājumiem ļautu izdarīt secinājumus par paveiktajiem un vēl nepaveiktajiem mājasdarbiem.
