“Cilvēks nav un nedrīkst būt tikai darbs.” Šodien iznāk žurnāla “Mājas Viesis” 700.numurs 1
“Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks nav un nedrīkst būt tikai darbs. Ja tā notiek, darbs neizbēgami cieš. Tāpēc mēs, kas žurnālu”Mājas Viesis” esam veiksmīgi veidojuši, radījuši un aizveduši līdz šim apaļajam, nu jau 700. numuram, šoreiz gan par to, kas mums sniedz prieku un iedvesmu darba ikdienā, gan ārpus tās. Jo visam jābūt līdzsvarā. Lai, tiekoties ar tevi, uzticamais lasītāj, baterijas vienmēr būtu uzlādētas!
Noturīgas kaislības varā
Dace Terzena
Šajos 22 gados, kurus esmu saistīta ar “Mājas Viesi”, žurnāls man, protams, ir kļuvis par kaut ko vairāk nekā tikai “produktu”, kas profesionāli jārada. Tā ir daļa no manas dzīves, un es to nemāku pavisam nolikt malā arī brīvajos brīžos.
Taču vairākas lietas, kurām savulaik esmu pieķērusies, lai sevi stiprinātu un organizētu ļoti grūtās situācijās, pamazām kļuvušas par noturīgu kaislību un tagad palīdz veidot manu ārpusdarba garīgo telpu.
Tā ļauj pārslēgties no ikdienas pienākumiem uz kādu citu “staciju”.
Viens no šādiem enkuriem ir mana mīlestība uz vācu valodu un literatūru. Savas zināšanas esmu mērķtiecīgi papildinājusi Gētes institūtā, un, pateicoties tam, man atvērusies brīnišķīga vācu grāmatu pasaule.
Vai citādi būtu izlasījusi satriecoši labus biogrāfiskus sacerējumus par Tomasu Mannu un viņa ģimeni, par Hansu Falladu, iepazinusi tik daudz vērtīgas literatūras par Hitlera laika Vāciju? Diez vai. Bet, kā smejies, tas jau atkal noder darbam.
Prāts un ķermenis ir jāvingrina!
Ģirts Kasparāns
Pasauli šogad skārušas lielas pārmaiņas, kas ietekmēja arī manu ikdienu un vaļaspriekus. Piemēram, vairākus mēnešus nevarēju spēlēt futbolu, jo pulcēšanās ierobežojumu dēļ tas kļuva par “aizliegto augli”.
Tādēļ nācās meklēt citus veidus, kā izkustēties, un bieži devos izbraucienos ar velosipēdu. Rīgas infrastruktūra tam nav pārāk piemērota, toties braukšana ar velo ir lielisks veids, kā apceļot Latviju, jo iespējams redzēt un sajust daudz vairāk nekā pa automašīnas logu.
Pandēmijas dēļ kādu laiku nāksies atturēties no pasaules apceļošanas, bet es par to pārāk nebēdāju, jo tepat Latvijā vēl ir daudz skaistu vietu, ko gribētu apskatīt.
Lai saglabātu veselo saprātu, ir svarīgi vingrināt ne tikai muskuļus, bet arī smadzenes, tādēļ esmu aizrāvies ar šaha spēlēšanu, kopā ar komandas biedriem piedalos arī “Prāta spēļu” turnīros.
Citādi nav vērts
Ilze Pētersone
Jums gan ir interesants darbs – šad un tad nosaka kāds sarunas biedrs. Ir gan, citādi nebūtu tā vērts! Dzīve ir pārāk īsa, lai darītu netīkamu darbu, runātu tukšas runas, skatītos garlaicīgus kultūras gabalus, ēstu negaršīgu ēdienu un vēl citādi nejēdzīgi tērētu savu laiku.
Kad esmu uzrakstījusi labu rakstu, jūtos nopelnījusi skaistu pastaigu gar jūru vai kādu gastronomisku izpriecu, ko visbiežāk gatavoju pati. Un ja vēl gadās aizraujošs kino gabals, lieliska izstāde, teātra vai operas izrāde!
Vēlu arī jums, cik vien iespējams, veltīt laiku jēdzīgām lietām.
Lai spīts nekad nepadoties!
Laima Vilsone
Ko man nozīmē “Mājas Viesis”? Septiņpadsmit gadus manā dzīvē tas bija sabiedrotais, ceļabiedrs, līdzgaitnieks un dzīves draugs. Droši var teikt – otrā ģimene.
Kopā piedzīvoti daudzi prieki, veiksmes un lidojumi augšup. Izsāpēti arī drūmi un skumji brīži. Kā jau daždien dzīvē. Pirms pāris gadiem sakārojās iemantot lielo brīvību, bet – es aiziet nevaru no “Mājas Viesa” pilnīgi un pavisam, tāpēc šobrīd cenšos “sakult” ironiski amizantus parakstus lappusei “Putukrējums”.
Mana jaunā dzīve ir iedvesmojošs lidojums līdz šim nepazītajā un nezināmajā – modinu savu veco dārzu jaunai dzīvei un mostos pati. Paplašināju redzeslauku, iemantojot lielus, jaunus logus.
Negausīgi dodos aizraujošos ceļojumos grāmatu pasaulē. Veidoju tekstilaplikācijas tērpiem. Pērļoju. Mēģinu gleznot… Iedvesmojos no jaunākiem cilvēkiem, jo viņos ir jauda, kas ceļ augšup.
Jubilejā un turpmāk: nezaudējiet prātu, sirdi un prieku! Visi “Mājviesieši” – veidotāji un lasītāji – , lai jums drosme un spīts nekad nepadoties!
Meklēju patiesību
Andris Tiļļa
Šajā vīrusa ielenkuma laikā cenšos svinēt dzīvi ne vien ar grāmatu lasīšanu, bet arī ar apkārtnes klejojumiem, kuros pie apkaimju iedzīvotājiem gūstu gan interesantus faktus, gan ekstrēmas emocijas, piemēram, urbānajā vidē ieklīstot pat graustos, uzrunājot dzīves pabērnus…
Vienmēr man līdzi ir fotoaparāts, jo tveru sava laikmeta vaibstus – arī ne tos glaimojošākos…
Kam vajadzīgi izskaistināti, glancēti meli! Viedokļu var būt daudz, bet patiesība ir tikai viena, un tā – spilgtākā gaisma, kas palīdz nenomaldīties.
Mīlestība, draugi, aicinājums
Anda Krauze
Esmu fotogrāfe pēc sirds aicinājuma. Tas ir mans darbs un mans hobijs. Esmu vizuāliste, un man grūtāk izteikties vārdos, labāk lai runā fotoattēli.
Jaunībā, kad mēğināju izprast dzīves jēgu, ar laiku nonācu pie trīs svarīgākajām savas dzīves vērtībām. Mīlestība, uzticami draugi un mans fotogrāfes darbs mūža garumā. Tagad saprotu, ka tas viss man ir. Un tas mani piepilda un iedvesmo.
