“Mājas Viesis” – uzticams sarunbiedrs arī turpmāk! Saruna ar Terzenu un Pētersoni 0
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tuvojoties gadumijai, Latvijā arvien aktīvāk notiek preses izdevumu abonēšana nākamajam – 2022. gadam, un te nu AS “Latvijas Mediji” plašajā piedāvājumā noteikti jāizceļ žurnāls “Mājas Viesis”, kas iznāk jau kopš 1998. gada un piedāvā sirsnīgas sarunas ar Latvijā labi pazīstamiem cilvēkiem, saistošus dzīvesstāstus un rakstus par vēsturi visai ģimenei. Taču dzīve nestāv uz vietas, dienaskārtībā izvirzot jaunus izaicinājumus, un arī žurnāla saturs mainās līdzi laikam, tādēļ uz sarunu aicināju ilggadējo “Mājas Viesa” galveno redaktori Daci Terzenu un viņas vietnieci, pieredzējušo žurnālisti Ilzi Pētersoni.
Kādas pārmaiņas žurnāla “Mājas Viesis” saturā varam sagaidīt 2022. gadā?
D. Terzena: Visā žurnāla iznākšanas laikā vienmēr esam centušies saglabāt to satura pamatkodolu, ko mūsu lasītāji gadu gaitā ir atzinīgi novērtējuši, ik reizi papildinot ar aktuālām tēmām – trim četriem spirgtiem jaunumiem, lai viņiem un mums pašiem, žurnāla veidotājiem, būtu interesanti un prieks strādāt no sirds. Pateicoties manas kolēģes Ilzes Pētersones ierosmei, ir tapusi jauna rubrika “Rakstnieka autogrāfs”, kuru turpināsim arī nākamajā gadā.
Jaunas vēsmas gaidāmas arī “Mājvieša virtuvē”, kur Ilze jūtas kā zivs ūdenī. Sadarbībā ar “Latvijas Avīzes” žurnālistu Juri Lorencu 2022. gadā būs lasāma rubrika “Starp zinātni un fantastiku” un lappuses “Kā tagad klājas?” – lai neaizmirstu cilvēkus, kuru devums sabiedrībai savulaik bijis ļoti nozīmīgs, kaut šobrīd viņi varbūt ir pagājuši maliņā vai kādu citu iemeslu dēļ vairs nav tik pamanāmi.
I. Pētersone: Nupat pirmajā “Rakstnieka autogrāfā” ciemojās rakstnieks Andris Akmentiņš, turklāt arī sarīkojām konkursu ar trīs lieliskām balvām – viņa jauno romānu “Meklējot Ezeriņu” ar autora novēlējumu un autogrāfu! Šī sadaļa ir turpinājums trīs gadus veidotajai rubrikai “Valoda uz galodas”, varu teikt, ka “Mājas Viesis” ir viens no retajiem žurnāliem ar speciālu rubriku latviešu valodai.
D. Terzena: Sākumā pret šo konkursu izturējos skeptiski, jo mūsdienu sabiedrībā cilvēki kļuvuši slinki un negrib piedalīties, ja pareizās atbildes neatrodas vienas datorpeles klikšķa attālumā, taču nu esmu patīkami pārsteigta par lielo atsaucību un lasītāju interesi par literatūru. Uzskatu, ka pēdējos gados Latvijas kultūrvidē ir notikusi rakstniecības renesanse, un žurnālam uz to ir jāreaģē.
I. Pētersone: Vides aizsardzība, par ko rakstu sadaļā “Zaļā istaba”, ir viena no manām sirds tēmām gan profesionāli, gan personīgi – arī savā ikdienā cenšos, lai vārdi sakristu ar darbiem. Nedomāju, ka pēc katra mana raksta visi lasītāji uzreiz kļūst zaļāki, jo pārmaiņām sabiedrībā ir arī vajadzīgs laiks, taču, ja kaut vienam cilvēkam no lasītā apziņā un dzīves paradumos kaut kas aizķersies, arī tas būs daudz.
Ar lielu prieku veidoju materiālus arī par kulināriju, lai gan pati ilgu laiku nemaz nebiju čakla saimniece, tāpēc ka brīnišķīgi gatavoja vīramāte un mēs pārējie izbaudījām viņas meistardarbus. Tieši ar viņas izcilā siera pīrāga, saukta par čanapuri, recepti radās pēkšņā ideja padalīties ar to Roberto Meloni televīzijas raidījumā.
Kulināro sadaļu sāku žurnālā “Medības”, jo – kur medības, tur pavārmāksla, un to turpināju “Mājas Viesī”. Nupat sāksim jaunu sadaļu “Novada garša” ar stāstiem par saimniekiem, mājražotājiem, kuru produkti guvuši profesionālas žūrijas augstu novērtējumu, viņi padalīsies arī ar savām receptēm. Otra jauna kulinārijas sadaļa paredzēta kā meistarklase ar kādu profesionālu šefpavāru. No savas pieredzes varu teikt – meistari iedvesmo!
D. Terzena: Sadarbībā ar uzņēmuma “Latvijas Mediji” izdoto ikmēneša žurnālu “Padoms Rokā” un redaktori Artu Cišu “Mājas Viesa” lappusēs būs lasāmi arī noderīgi materiāli no šī izdevuma – kā laba ierosme mūsu lasītājiem, un tie sasauksies gan ar virtuves, gan dārza darbu tematiku. Piemēram, decembra numurā varēs lasīt par gardajām kotletītēm, kā saimniecēm tās labāk sačurkstināt savā pannā, bet janvāri sāksim ar padomiem, kas jādara dārzā, jo pēc Ziemassvētkiem dienas jau kļūst arvien garākas un pavasaris sāk tuvoties straujiem soļiem.
Ilze, tu pieminēji televīziju. Kā nonāci virtuvē pie Roberto Meloni?
I. Pētersone: Ko tik visu nedarīsi “Mājvieša” labā! Kādu dienu, atpūtinot galvu no rakstīšanas, noskatījos Roberto vadīto raidījumu un tā vienkārši pieteicos televīzijas konkursam “Zelta recepte”, pat nepadomājot, ka ar uzstāšanos kameru priekšā, kur, protams, pareklamēju mūsu žurnālu, nekas nebeigsies.
Turpinājums ir balsošana feisbukā, un, lai tiktu uz nākamo kārtu, savai receptei jāsavaņģo visvairāk atbalstītāju. Ar pamatīgu darbu tas izdevās – mana bezē rulete ar 680 balsīm pārspēja operas korista laša zupiņu. Sirsnīgs paldies visiem balsotājiem! Tagad jādomā par recepti pusfinālam, kas notiks 13. decembrī. Ja atkal savākšu pietiekami daudz balsu, tikšu finālā, kur manas kulinārās prasmes vērtēs tikai profesionāļi.
Dace, lai arī cik ilgu laiku tu pavadītu pie datora rakstot un rediģējot, tomēr kāds brīdis taču jāatlicina arī personīgajai dzīvei. Cik bieži satiec savus mazbērnus – Grietu un Frici?
D. Terzena: Es uzskatu, ka izdarīju ļoti labu darbu, jo uzstājīgi aicināju, lai mana mazmeita Grieta, kurai nu jau ir divpadsmit gadu, vakcinējas pret kovidu, un piekodināju viņas tēvam, lai tas tiktu izdarīts. Mazmeita to varonīgi paveica, kaut gan pēc pirmās potes viņai stipri sāpēja roka. Tad viņai teicu, ka tas ir sīkums pret to, cik labu darbu viņa ir paveikusi savā un sabiedrības labā. Nu jau Grieta ir saņēmusi arī otro poti, un kopā varēsim jauki nosvinēt manu apaļo dzimšanas dienu šīs nedēļas beigās.
Grietas brālim Fricim ir astoņi gadi, un man prieks skatīties, kā aug divi sakarīgi, talantīgi cilvēkbērni, kuri, pateicoties viņu vecāku vērībai, kopš bērnības tiek virzīti uz labām lietām – Grieta uz vizuālo mākslu un Fricis uz mūziku, jo viņš ir jau 2. klases skolnieks Rīgas Doma kora skolā.
Vai viens mazbērns kļūs par mākslinieku un otrs – par mūziķi, tas nav tik svarīgi, jo šāda izglītība veido cilvēka izjūtu un izpratnes pamatu, personību. Turklāt jau šajā vecumā viņi ir labi skolotāji, jo mājsēdes laikā Grieta mudināja mani precīzi organizēt savu dienu un, ejot pie datora, uzvilkt darba tērpu: pirms tam biju pasūdzējusies, ka darbs no mājām mēdz izkliedēt domas un uzmanību. Mani ļoti aizkustināja arī kāda saruna ar Frici.
Kad viņam tikko bija nopirkts jauns telefons, viņš man piezvanīja, lai pavēstītu šo priecīgo ziņu. Es sāku Fricim stāstīt, cik tas labi, ka nu viņš ne tikai man, bet arī saviem draugiem varēs piezvanīt. Pēc maniem runas plūdiem klausulē iestājās klusums, kuru pārtrauca Friča balss: “Bet kā tev, vecomamm, kā tev iet?” Nevajag gausties par jaunajiem – mums aug ļoti forša empātisku cilvēku paaudze, kura, neskatoties uz aizņemtību virtuālajā vidē, prot ieklausīties ne vien savos vienaudžos, bet arī cita gadagājuma ļaudīs.
Ilze, rakstīt “Mājas Viesim” nav tava vienīgā nodarbošanās. Tu veido plašus izpētes materiālus arī “Latvijas Avīzes” projekta “Zaļā Latvija” ietvaros, pati filmē un montē videosižetus. Kā tu visu to paspēj?
I. Pētersone: Formula ir vienkārša – patikšana un pieredze. Ja patīk darbs, ko tu dari, tad var ļoti daudz paveikt. Patiesībā man ik pa laikam pat jāsit sev pa pirkstiem, lai nepaņemu vēl kādu aizraujošu tematu jau tā saspringtajā darbu grafikā. Man tiešām patīk rakstīt. Ne velti, beidzot vidusskolu, gribēju būt žurnāliste, tomēr iestājos Juridiskajā fakultātē, vēlāk izmācījos arī par televīzijas režisori un ieguvu izglītību, kas tagad ļauj patstāvīgi veidot arī videomateriālus. Lai kā no malas tas izskatītos, neesmu darbaholiķe. Daru, daru, bet arī atpūšos.
Ja tomēr neesi darbaholiķe, kā izvēdini galvu?
Garās pastaigās Saulkrastos gar jūru kopā ar draudzeni Džīnu – suņu meiteni, kuru paņēmām no patversmes. Prieks un kustības gan sunim, gan pašai, turklāt bez atrunām par slinkumu, nogurumu vai laika apstākļiem – jāiet ārā, kaut līst vai puteņo! Brīvdienās, kad ir laiks, varu vai visu dienu noņemties pa virtuvi, skaisti uzklāt galdu un aicināt ģimeni uz pusdienām.
Patīk tālāki un tuvāki ceļojumi, taču nu jāsāk domāt, kādu ekopēdu atstāju ar lidojumiem. Tā sagadījies, ka līdz ar pandēmiju sākām pārveidot par viesu namu vecu zvejnieku sētu Zvejniekciemā, tā teikt, pensijas spilvenam… Starp citu, 2. decembra “Mājas Viesa” numura intervijai ar māsām Asnati un Aurēliju Rancānēm no grupas “Tautumeitas” fotosesiju rīkojām manā viesu namā.
Ko jūs novēlētu saviem lasītājiem nākamajā gadā?
D. Terzena: Visai sabiedrībai atrast tos punktus, ka mūs vieno, nevis šķir. Soli pa solim ir jātiek pāri ne tikai bēdīgi slavenajai pandēmijai, bet arī daudz dziļākai domāšanas un izpratnes krīzei.
I. Pētersone: Gribētu atgādināt par tādām vērtībām kā drošība, brīvība un neatkarība arī mūsu žurnāla kontekstā. Varam daudz ko lasīt datora vai tālruņa ekrānā, taču tās sajūtas un attiecības, kādas veidojas ar drukātu izdevumu, ir daudz dziļākas un personīgākas. Turklāt vari būt pilnīgi drošs, ka nekas no rakstītā neizdzisīs, nepazudīs atšķirībā no modernajiem “verķiem”, kuriem pēkšņi var izlādēties baterija vai pietrūkt elektrības, tāpēc novēlu – palieciet kopā ar mums!
