“Mājas Viesim” 500. Priecājas redakcija un lasītāji! 0
Žurnālam “Mājas Viesis” šonedēļ iznāk 500. numurs. Tas jau ir nopietni, mediju vidē tie allaž ir svētki gan pašiem, gan redakcijas draugiem, atbalstītājiem un izpalīgiem – daudzajiem rakstītājiem un bildētājiem, un, protams, arī lasītājiem, pirmām kārtām vairāk nekā 10 tūkstošiem abonētāju. Apsveicam, kolēģi!
“Praktiskais Latvietis” ar “Mājas Viesi” dzīvo zem viena jumta, viņi mums virs galvas, trešajā stāvā. Kā jau lielās kompānijās tas iegadās, un AS “Lauku avīze” tāda neapšaubāmi ir, katrs nesam savu karogu un turamies mazliet savrup, jo sviedru smarža jau nevienu neinteresē, galvenais ir rezultāts – lai kārtējais numurs ir laikā un lai tur ir, ko palasīt.
“Mājas Viesis” ir gudrs žurnāls. Man šķiet – nevis vienkārši ģimenei adresēts, kā pieticīgi uz vāka rakstīts, bet gan zinātkāram, inteliģentam lasītājam domāts. Kas, piemēram, varbūt vēl atceras to jauniņo dziedātāju blakus sirmajam Eduardam Rozenštrauham un visas tās interpretācijas par abiem, turklāt uz pārmaiņu laikmeta fona. Vai arī – kurš pats krietni senāk ik vakaru, neatraudamies no televizora, sekojis līdzi superaģenta Štirlica gaitām un joprojām atceras vismaz pāris anekdotes no šīs sērijas, kas atklāj gluži citas mūsu vēstures patiesības. Vai arī – kurš jau pamanījis, ka latviešiem atkal izaugusi viena smuka šķēpa metēja, bet vēl nezina, ka viņas prāta spējas sit pušu sacīkšu rezultātus, un tas liek mainīt priekšstatus. Plus vēl šis un tas, kas iederas daudzpusībā, tikai ne smakas prasta dzeltenuma, un tas viss – vienā kārtējā, pirmsjubilejas numurā!
Skaidrs, ka šādu oriģinālu saturu, kas nav interneta dzīlēs sagramstīts, spēj piedāvāt nopietnu profesionāļu komanda. Atzīšos, pazīstu kolēģus gaužām virspusēji – cik nu gadījies kopējos uzņēmuma pasākumos kādu vārdu pārmīt, danci izgriezt vai velnu padzīt, bet, no otras puses, mēs, rakstītāji, savu aprakstāmo dvēselēs parasti jau nespējam ielīst un, ja arī izdodas, nedrīkstam tur rakņāties, lai saglabātu arī savu pašcieņu. Tālab svētku sveicienam – tāds skats drusku no malas. Un pa praktiskam jautājumam!
Dace Terzena, galvenā redaktore
Es tā arī neesmu sapratis, vai viņa ir autoritāra vai demokrātiska vadītāja, kaut arī jau gadus septiņus katru otrdienas rītu pa stundai nosēžam līdzās. Drīzāk pēdējais variants. Zinu, viņai šī ir tikai otrā darba vieta, toties pirmā ir bijusi brīvdomīgās “Padomju Jaunatnes” skola, kas šodienai devusi augstas kvalifikācijas sertifikātu.
– Vai, braucot ar auto, izliecies par blondīni, ja gadās kādas situācijas? Ir gadījies?
– Kā nu ne – nupat viens busiņš piekabes āķi man iedzina durvīs. Pirmoreiz dzīvē rakstīju saskaņoto paziņojumu, bet tikai tad, kad atbrauca inspektori. Lai atkabinātos, vajadzēja domkratu. Policists zināja, ka tas man ir bagāžniekā, zem vāka pie rezerves riteņa. Tagad es arī zinu!
Vija Beinerte, galvenās redaktores vietniece
Viju vieglāk sastapt virtuālajā pasaulē. Retajās tiešsaistēs mani allaž pārsteigusi viņas vitalitāte, kas acīmredzot nepazīst šķēršļus. Tā viņa lido arī savos rakstos visu iespējamo emociju gammā, reizēm pat pārkāpjot profesionālos standartus. Tad kļūst interesanti. Vija nāk no kino pasaules, ar “Dullo Paulīni” priekšstatam jau pateikts viss.
– Tev mājās ir četri vīrieši. Kas svētdienas rītos gatavo brokastis? Vai tās tev pasniedz gultā?
– Protams, ka vīrieši! Dēli mācās, kā Kārlis to dara, turklāt viņam tas patīk. Bet guļamistaba nudien nav domāta ēšanai – tā ir mana svēta pārliecība!
Laima Vilsone, dežūrējošā redaktore
Ir cilvēki, kas mūsu profesijā stingri turas pie zemes, kam ir izpratne par grafikiem un termiņiem, un tāpēc viņi ir jebkuras radošas personības ļaunākais murgs, jo allaž prasa, kur ir un kad būs? Pieļauju, ka kolēģiem Laima šķiet pārlieku prasīga, man, par laimi – vien tīkami ekstravaganta un drusku noslēpumaina.
– Tu parasti spīdi vienā sudrabā. Kur papildini krājumus? Varbūt Oļegam Auzeram pasūti?
– Kur nu! Gandrīz visas ir dzimtas rotas, ko nodod no paaudzes paaudzē. Kā par nelaimi, viens sevišķi mīļš gredzens, kam bija vairāk nekā simts gadu, laikam nošļuka no pirksta un tā arī pazuda…
Ilze Vītola, žurnāliste
No Ilzes staro sirsnība un labestība, un tāda viņa ir arī savos rakstos. Man šķiet, viņa necenšas pasauli lāpīt, bet gan vairot harmoniju ap sevi un vidi, kurā uzturas. Uz šādiem cilvēkiem var paļauties.
– Kas zied uz tavas palodzes?
– Mājās – tikai leduspuķes rūtīs, ak, jā, arī Ziemassvētku kaktuss, toties dārziņā pie mammas Raunā – viss, kas var ziedēt. Starp citu, tur jūtos vislabāk. Apčubinu arī redakcijas puķes, vienu nīkulīti pat izdevās dzīvē atgriezt, paskat, kā izaudzis!
Daiga Čirkste, žurnāliste
Allaž esmu apbrīnojis kolēģus, kam teikumi veidojas it kā paši no sevis, tik ātri, loģiski un latviski, ka pirksti uz klaviatūras brīžiem netiek domai līdzi. Daiga ir vēl unikālāka – joprojām raksta ar pildspalvu, jo smadzenēm ar roku esot tiešais kontakts, starpnieks (dators) tikai traucējot. Jā, viņa nesarežģī lietas, un var to atļauties!
– Kā tu atpūties? Cik spriežu no rakstiem, apkārt pa pasauli dauzies?
– Jau kļūstu nervoza – šogad vēl nav izvēdināta galva! Jaunībā kāpu kalnos – Karpati, Tjanšans, Pamirs, vārdu sakot, tā laika klasika. Tagad arī kalni patīk, bet lielākoties tikai līdz pirmajam krodziņam pakājē. Un varu arī lielpilsētā pie ledusūdens glāzes stundām vērot, kā tur dzīve pulsē. Labāku atpūtu nevar vēlēties, jo īpaši kopā ar tuviem cilvēkiem.
Ilze Lavrinoviča, žurnāliste
Ilze raksta par praktiskām lietām – lietišķi un pamatīgi, nu gluži kā “Praktiskajam Latvietim”. Korekti atturīga: reiz arī mani intervēja “Viesim” līdzīgā sakarā, runājām par septiņiem suņiem, bet viņa par saviem abiem kaķiem neko īsti nepastāstīja! Varbūt laiks atvērties arī rejošo mīluļu pasaulei?
– Tev tāda stalta stāja un gaita. Vai tik neesi bijusi dejotāja vai vingrotāja?
– Tautas dejas bija tikai pamatskolā, bet universitātes laikā tiešām joka pēc nokļuvu sporta vingrošanā, tā bija tāda obligātā fizkultūra. Iepatikās! Tālab joprojām interesē gan aerobika, gan trenažieri. Regulāri izkustēties ir vērts!
Andris Tiļļa, žurnālists
Lai ikdienā dežurētu pie kompānijas “karstā” telefona (Andris ir arī Lasītāju servisa vadītājs) un uzklausītu ne tikai pateicības, ir vajadzīga ļoti spēcīga nervu sistēma vai arī īpašs skats uz to, kas notiek visapkārt. Man ticamāks šķiet pēdējais variants, jo Andris joprojām spēj jūsmot par dzīvi un priecāties par to, ko pats ieraudzījis, atradis, atklājis žurnālista gaitās. Arī šie materiāli rotā “Viesi”!
– Kādas puķes tu mēdz dāvināt kolēģēm? Tās, kuras pašam patīk?
– Frēzijas, jo tās patīk galvenajai redaktorei! Bet, ja nopietni, – tās, kuras saņēmējai dara prieku. Diemžēl veči jau zina tikai rozes…
Anda Krauze, fotogrāfe
Uzņēmumā fotogrāfu ir daudz, Anda ir viena, žurnālos ļoti pieprasīta. Jo redzīgāka.
Tāpēc viņa allaž joņo – ar mugursomu plecos. Starp mājām, redakcijām un bildēšanām, un vēl paspēj izstādes uztaisīt! Vienmēr smaidīga, atsaucīga, atvērta. Bet neļauj sev arī uz galvas kāpt, kad pretim nāk pārgudrība. Tagad jau visi šo darbu apguvuši, katram telefons kabatā…
– Vai tu proti arī ar sērkociņu kastīti bildēt?
– Nē, to es izmantoju citiem mērķiem. Bildēt jau var ar visu ko, arī ar kurpju kasti, tikai man šādiem eksperimentiem nav tik daudz laika, tāpēc priekšroku dodu modernajām tehnoloģijām.
Ieva Balode, maketētāja
Jauka kolēģe, brīnišķīgs cilvēks. Ieva gan ir ļoti izlutināta – viņa kārtējo žurnāla numuru veido darba laikā, nevis tā kā “Praktiskajā Latvietī”, kur aizķeramies arī vēlu vakaros! Acīmredzot tālab, ka rītos kolēģu materiāli vienmēr ir uz galda (datorā). Ar prieku gaidu, kad viņai iegadīsies uz pāris nedēļām palaist mūsu Zandu atvaļinājumā. Viņreiz arī mēs visu varējām, lai Ieva paspētu uz vilcienu deviņos…
– Kāpēc vairs regulāri nemaini matu krāsu?
– Ak, zaļā jaunība! Beidzot esmu atradusi īsto toni, un acīm arī piestāv…
