“Mājas Viesim” – 500. numurs! 0
Saruna ar žurnāla “Mājas Viesis” galveno redaktori Daci Terzenu .
– Žurnāla 500. numurs iznāks rīt, 23. augustā, kad pieminēsim Baltijas ceļu. Tā sakritīgi, jo “Mājas Viesis” arvien ir rādījis, kādas ir cilvēku domas par valsts attīstību un Latvijas nākotni.
D. Terzena: – Ir iznācis gandrīz vai simboliski, ka mēs, jau iepriekš svinot “MV” jubileju, devāmies uz Likteņdārzu, lai arī dotu savu ieguldījumu šā dārza attīstībā. Un tieši 23. augustā Latvijas Televīzija rīko akciju, lai atbal- stītu amfiteātra “Sirmais saulriets” būvniecību. 19. jūlijā mēs tur bijām fiziski, un 23. augusta numurā tas būs redzams “Mājas Viesī”. Domāju, ka tā ir skaidra liecība – mēs esam maza, bet būtiska daļa no mūsu visu kopējā garīgā lauka. Tas bijis redzams arī visā “MV” pastāvēšanas laikā – vienmēr primārās bijušas nacionālās vērtības visplašākajā šā jēdziena izpratnē.
– Daudzi lasītāji kā pirmos lasa rakstus par vēsturi.
– Tā ir viena no “MV” saturiskajām konsekvencēm. Ja izšķirstītu žurnāla komplektus gadu garumā, reti kurš numurs būtu bez oriģināla un augstvērtīga vēstures materiāla. Tā ir mūsu pašu uzstādītā latiņa – allaž radoša pieeja vēstures jautājumiem ar kompetentu autoru piesaisti. Šo materiālu ārkārtīgā daudzpusība un kvalitāte ir galvenais, kas tos atšķīris preses kopainā. Esam centušies aptvert ne vien Latvijas vēstures tematiku, bet arī atsaukties uz pasaules aktualitātēm, parādīt pasaules personības, šajos rakstos ir bijis telpas un domas plašums.
– Zinu, žurnālā ir arī citi “obligātie ķieģelīši”.
– “Mājas Viesis” tapa kā radošās komandas kopīga iecere, lai lasītāji iegūtu augstvērtīgu, pēc “kārtainā pīrāga” principa veidotu lasāmvielu. Idejas virzītāji “LA” spicē bija Voldemārs Krustiņš un Viesturs Serdāns.
Viens no tematiem, kam arī esam atvēlējuši vietu ik numurā, ir ceļojums. Cilvēkiem dota iespēja neklātienē ielūkoties tālos pasaules stūrīšos, un tagad jāsāk domāt, kurp vēl lasītāju aizvest. Cenšamies rādīt Latvijas zinātnes sasniegumus; kultūrizglītojošs ir Gunta Eniņa rakstu cikls “100 dabas brīnumi Latvijā”. Vēl kāds žurnāla celtni saturošs armatūras stienis allaž ir bijusi centrālā saruna ar interesantu personu. 500. numurā pašsaprotama ir galvenā sarunu biedra izvēle.
Mecenātu Vili Vītolu ar kundzi Martu uzrunājām ne jau tikai tāpēc, ka viņš vairākkārt ir publiski atzinis: “Mājas Viesis” viņam ir žurnāls numur viens. Šā cilvēka svars un nozīme Latvijas sabiedrībā nav jāpierāda, viņā vienmēr ir interesanti klausīties. Vēlējāmies parādīt viņa pamācošo dzīves gājumu, uzskatus par patiesajām vērtībām un par turīga cilvēka atbildību sabiedrības priekšā.
No pēdējā laikā žurnālā publicētajām sarunām man ļoti patika kolēģes Vijas Beinertes intervija ar elektrodivriteņa ieviesēju Latvijā Neilu Kalniņu. Šis simpātiskais puisis var būt īsts piemērs ar savu patriotisma izpratni – ko jaunam uzņēmīgam cilvēkam nozīmē domāt par sevi, valsti un savu bērnu nākotni.
– Kapteinim jātur tā stūre ar visu spēku, lai kuģis nenovirzītos no kursa, un ikvienam vadītājam reizēm jābūt pat agresīvam pret saviem darbiniekiem – iesaka vadzinību padomnieki. Kāda ir tava – radošas vadītājas – pieredze?
– Mazliet šaubos, vai tas tā deklaratīvi ārēji jāizrāda, bet galvenais, ir jābūt ļoti stingrai iekšējai pārliecībai, apņēmībai un domas spēkam. “Mēs to paveiksim. Mēs to atkal paveiksim,” tāda ir bijusi formula brīžos, kad jāpieņem radikāli lēmumi.
Braucot uz darbu, es bieži klausos Latvijas Radio 3. kanālu – “Klasika”. Paldies šīs programmas veidotājiem! Klasiskā mūzika ļoti raisa domāšanu, tieši šajā meditatīvajā laikā man ienāk prātā kāda doma, un, tikko esmu redakcijā, to pierakstu. Pēc tam jau konkretizēju, vai to izvērst kā numura tematu vai interviju ar kādu personu, vai formulēt kā ieteikumu zinātnes materiālam.
Man sagādā lielu radošu prieku, ja varu savu domu uzdāvināt kolēģim un izdodas labs materiāls. Redakcijā plānojot darbus, ar interesantām idejām arvien nāk žurnāliste Daiga Čirkste. Viņa ir cilvēciski acīga labā nozīmē, tāpat uzteikšu Ilzi Lavrinoviču, kas arvien atrod oriģinālus piedāvājumus sadaļai, kurā rakstām par mīļdzīvnieciņiem, ēdieniem u. c.
Katrs kolēģis ir īpašas uzslavas vērts – lai neņem ļaunā tie, kurus neesmu nosaukusi vārdā!
– Atceros, Ilze reiz bēdājās, ka būs jāpārceļ todien plānotais brauciens pie fazānu audzētājas, jo līst lietus, fazāni būs slapji, fotogrāfs nevarēs skaisti nobildēt…
– Jā, reizēm, plānojot žurnālu, šķiet, ka taisi to kā maza mēroga pieminekli, tā fundamentāli. Bet visu laiku esam dzīves kustībā, mainībā, un šai plūsmai arvien jāpielāgojas. Dažkārt kolēģi atnāk izmisuši, jo iecerētais varonis divas nedēļas nedod atbildi, piekritīs sarunai vai ne, bet tikmēr žurnāla lapas stāv tukšas un beidzamajā brīdī kaut kas jāmaina. Taču notiek arī tā, ka šīs spontanitātes dēļ izdodas pats piesaistošākais numura materiāls. Mēs nevaram izdomāt neko brīnišķīgāku par dzīvo dzīvi!
– Cik stundas dienā un ko tu lasi pati?
– Lasu daudz un visu ko: gan presi, lai zinātu, kādi tur temati un strāvojumi, kas jauns. Lasu vācu presi, lai uzturētu valodas zināšanas.
Pēdējos gados mazāk lasu daiļliteratūru, vairāk – izzinošu literatūru par pasaules kārtību. Man beidzot gribas to saprast. (Smejas.) Esmu cītīga Ķekavas bibliotēkas apmeklētāja, jo visas grāmatas nevaru ne nopirkt, ne mājā plauktos novietot, tie jau pilni.
Pašreiz lasu Brūsa Liptona grāmatu “Spontānā evolūcija” un varu ieteikt ikvienam, jo tā sniedz plašu un viedu redzējumu uz šo pasaules kārtību. Īpaši daudz bija jādomā par atziņu, ka mēs kvantu fizikas laikmetā turpinām dzīvot pēc Ņūtona fizikas likumiem. Tos jau arī neviens nav atcēlis. Taču sabiedrības, civilizācijas domas un apziņas paplašināšanās nenotiek tik strauji, cik virzās uz priekšu zinātniskā pasaules izpratne un uztvere. Jo mēs arvien dzīvojam ļoti materiālā pasaulē, kaut zinātne jau sen atklājusi, ka visu nosaka un kārto Visuma enerģijas lauks.
– Ja viens žurnāls taptu kā tava meistarklase, kur visus rakstus tu uzrakstītu pati, tad – uz kuru pasaules vietu vēlētos aizceļot, lai to parādītu lasītājiem?
– Ļoti gribētu redzēt Jaunzēlandi, izceļoties pa tām pasaku vietām, kur uzņemta filma “Gredzenu pavēlnieks”.
– No paša sākuma esi bijusi vēstuļu konkursa “Radoša sieviete laukos” un pēc tam “Sieviete Latvijai” žūrijā. Lai arī “Mājas Viesis” ir žurnāls visai ģimenei, tomēr katrā ģimenē ir kāda gudra sieviete, kas patiesībā nosaka lietu kārtību. Kādu tu konkursa vēstulēs redzi šo sievieti?
– Šis konkurss devis iespēju iepazīt ļoti daudzas visdažādākā vecuma un dzīvesgājuma sievietes, kuras ir līdz matu galiņiem iekšā rosīgā dzīvē. Viņas zied kā puķes, vienalga, vai ir aktīvas savā profesijā, karjerā un pašizglītībā vai arī var atļauties nestrādāt algotu darbu un vada modernu mājsaimniecību. Īpaši gaišu un stipru sajūtu rada jaunās paaudzes sievietes, kuras izsvērti un saprātīgi plāno savu dzīvi – studē, tad veido ģimeni, tad piedzimst bērni. Varbūt tikai ar gadiem saprotam, ka mums, sievietēm, ir uzticēts liels spēks un uzdevums turēt vīrieša ticību dzīvei.
Šogad vēstuļu konkursa “Sieviete Latvijai” noslēgumu svinējām atjaunotajā Ziemeļblāzmas pilī, un tas bija tā simboliski, konkurss ieguva it kā otro elpu, un to noteikti turpināsim.
– “Mājas Viesī” ir arī ēdienu receptes, tāpēc izstāsti, lūdzu, ar ko tu viesībās mielo ciemiņus!
– Draudzenes parasti prasa manu zaļo salātu recepti. Tātad – vajag lapu salātus un der piemiksēt vēl kādu no veikalā nopirktiem gataviem salātu maisījumiem. Var pielikt gurķus, tomātus, dilles, lociņus utt. Pats galvenais ir pagatavot mērcīti. Tātad – sarīvēju “Dor Blu” vai kādu citu “zilo” sieru, pievienoju tējkaroti cukura, sarīvēju divas daiviņas ķiploka, pieleju balzamiko etiķi un labu olīveļļu. Var piepilināt mazliet citrona sulas, un tad viss jāsajauc viendabīgā masā. Mērces izskats ir ne visai pievilcīgs, bet garšo ļoti labi. Kad viesi jau ieradušies, rūpīgi iecilāju mērci salātos un kārtīgi sajaucu. Beigās bļoda arvien ir tukša.
Fakti “Mājas Viesis” iznāk jau 15 gadus. Sākumā tas bija avīzes formātā kā “LA” sestdienas numurs. Kā krāsains žurnāls “Mājas Viesis” iznāk kopš 2002. gada 3. janvāra, un rīt lasītāji saņems žurnāla 500. numuru. |
Viedokļi
Ko jums nozīmē darbs “Mājas Viesī”?
Uz jautājumu atbild “MV” žurnālisti:
Vija Beinerte, galvenās redaktores vietniece: “Gatavojot materiālus žurnālam, esmu viesojusies daudzu brīnišķīgu cilvēku mājās, un daži no viņiem pēc tam ir kļuvuši par mīļi gaidītiem viesiem manā mājā. Redakcijas uzdevumā esmu apceļojusi Katalāniju, Malaiziju un Latviju. Skaista dzīve!”
Ilze Vītola: “Strādāt “Mājas Viesī” man nozīmē dzīvot aizraujošu, jauku un jēgpilnu dzīvi. Aizraujoša tā ir, tiekoties ar rakstu varoņiem. Jauka – strādājot kolēģu vidū. Jēgpilna – cerot, ka mūsu darbs lasītājiem ir interesants un vajadzīgs.”
Daiga Čirkste: “Man patīk, ka esam viesīgi un saviesīgi, izklaidējoši. Necilājam tādas problēmas, no kurām lasītājiem vēlāk sāpētu galva, bet cenšamies, lai pēc raksta izlasīšanas cilvēkiem paliktu laba pēcgarša.”
Laima Vilsone, dežurējošā redaktore: “Man reizēm šķiet, ka “Mājas Viesis” ir manā asinsritē, katrā gadījumā ir novērojamas nopietnas inficēšanās pazīmes. “Mājas Viesa” vīruss ir labdabīgs, tas nostiprina pacietību, attīsta izturību, vairo erudīciju. Vienīgās zāles, ko pazīstu, – strādā vairāk, roc dziļāk! Nekādā gadījumā to nedrīkst darīt lielā nopietnībā un krampjaini – jāprot par sevi arī pasmieties. “Mājas Viesis” vairo prieku.”
Ilze Lavrinoviča, žurnāliste: “Darbs “Mājas Viesī”, pirmkārt, man saistās ar daudziem interesantiem, sirsnīgiem, rosīgiem cilvēkiem – zinātniekiem, ļaudīm, kuri ar lielu mīlestību izturas pret saviem mājas mīluļiem, aizrāvušies ar pavārmākslu, rokdarbiem vai ko citu. No viņu enerģijas lādiņa un pozitīvisma, viņiem to nezinot, bieži pasmeļos arī es pati. Otrkārt, “Mājas Viesis” ir izdevums, kas ir saskaņā ar manu būtību, kas nelauž mani kā žurnālisti un, domāju, nelauž arī lasītājus. Tās ir vērtības, kuras par naudu nevar nopirkt, bet var gūt, tikai strādājot “Mājas Viesī”.”
